Atkāpei gan jāpiebilst, ka attieksmes izmaiņas ne visās sponsorēšanas jomās var novērtēt ar plus zīmi. Proti, visvairāk Latvijā pērn atbalstīts sports, aizņemot 55 procentu no sponsorēšanas tirgus, turpretī kultūrai tikuši 26 procenti. Turklāt, salīdzinot ar 2002. gadu, sportā ieguldītās naudas daudzums ievērojami palielinājies (par 14 procentiem), bet tās apmērs kultūrai samazinājies par 6 procentiem. Kaut gan uz pasaules fona neizskatāmies tik slikti, kur kultūrai tiek sponsorēti 3 procenti no kopējā apjoma, tomēr šāda prakse liecina par kultūras diskreditēšanos sabiedrības vērtību skalā.
Sponsorēšana kaut vai simboliskajā līmenī pauž naudas devēja prioritātes un vērtības. Kultūras prestižs acīmredzami mazinās, kas ir likumsakarīgs neprioritārās valsts kultūrpolitikas rezultāts. Izskatās, ka naudu ir jēga dot tikai gana elitārai (lasi: ar augstāku publicitāti saistītai) kultūrai. Šādas sponsoru prioritātes netieši ļauj spriest arī par sabiedrību, kurai aizvien vairāk gribas miesiskas (sports), nevis garīgas izklaides. Citiem vārdiem, ķermenis aizvien vairāk dominē pār cilvēka identitātes veidošanu, un tas jau ir skumji, jo būtībā notiek kā tajā Kaspara Dimitera dziesmā: „Ķermeņi dodas uz darbu/ ķermeņi atgriežas mājās.”
Taču, runājot par kultūru, vaina nav tikai tās patērētājos. Manuprāt, Latvijā joprojām ir spējīgu kultūras menedžeru deficīts vai, pareizāk, šie profesionāļi ir, vienīgi viņi strādā daudz ienesīgākās jomās (piemēram, reklāma un sabiedriskās attiecības). Patiesībā, cik nācies dzirdēt, Latvijas nevalstiskajam sektoram kā tādam vēl daudz jāmācās un jāstrādā pie attiecību veidošanas ar vietējiem sponsoriem.
Sponsorēšana, protams, nav simtprocentīgi nesavtīga naudas došana citam. Atšķirībā no ziedotāja sponsors var (un tas ir tikai normāli, ja viņš to dara) pieprasīt no naudas saņēmēja kādus konkrētus publicitātes pasākumus, jo, nebūsim naivi, jebkurai kompānijai pirmkārt rūp savs tēls. Kaut gan kultūras pasākumu «pievienotā vērtība» krītas, tomēr, no otras puses, ja atgriežamies pie jautājuma par «ķermeni», iepriecina pēdējo gadu prakse, kad gan plašsaziņas līdzekļi, gan privātas kompānijas materiāli atbalsta slimnīcas, bērnunamus, internātskolas utt. Tie ir pasākumi, kas ne vienmēr garantē efektīgu publicitāti, taču kaut nedaudz konsolidē sabiedrību.
Nesen kādas azartspēļu kompānijas pārstāve man stāstīja, ka viņi ziedo naudu baznīcai paslepus, lai mediji par to neuzzinātu (sak, pārmetīs divkosību). Grūti teikt, cik daudz aiz tā slēpjas nesavtīgums, taču Adventes laikā gribas cerēt, ka šādos un līdzīgos gadījumos aiz Latvijas sociāli atbildīgā uzņēmēja neslēpjas prasta naudas atmazgāšana.