Par “Godaprāta” reģistrāciju
Savā publikācijā «Neatkarīgajā Rīta Avīzē» (25.07.2002.) L.Lapsa pārmet, ka PPUA “Godaprāts” ir parakstījusies zem iniciatīvas “Sabiedrība pret melnajām kasēm”, lai gan pati vēl nav ieguvusi juridiskas personas statusu. Šeit es vēlētos akcentēt divus aspektus, lai nerastos nepareizs priekšstats, ka PPUA “Godaprāts” ir ar kvēlojošām domām apmātu ļautiņu izveidota fikcija.
Pirmkārt, PPUA “Godaprāts” netika piereģistrēta laikā galvenokārt dēļ Uzņēmuma reģistra (UR) nepamatotajiem iebildumiem saistībā ar organizācijas statūtiem, kuri tika novērsti ar lēmuma pārsūdzēšanas palīdzību, nevis dēļ nepilnībām, kā to min L.Lapsa. Turklāt, “Godaprāts”, dibināts 2002.gada 4.maijā, savu reģistrācijas pieteikumu iesniedza jau 16.maijā – krietni pirms pievienošanās (18.jūnijā) iniciatīvai “Sabiedrība pret melnajām kasēm”.
Līdz ar to var secināt, ka vairāku pārpratumu un nesaskaņu rezultātā “Godaprāts” pievienojās iniciatīvai kā atbalsta grupa, kas jau 4.maijā bija nodibinājusi PPUA “Godaprāts”. Ja L.Lapsa, kas, bez šaubām, savā žurnālista praksē ir apguvis visdažādākos informācijas iegūšanas metodes, būtu iepazinies ar PPUA “Godaprāts” publiskajiem paziņojumiem, kas tika nosūtīti ziņu aģentūrām un plašsaziņas līdzekļiem (t.sk. “Neatkarīgajai Rīta Avīzei” un žurnālam “Klubs”), kā arī ar UR lietvedībā esošo informāciju, tad, esmu par to pārliecināts, žurnālista viedoklis mainītos.
Ar patiesu prieku varu informēt visus, ka PPUA “Godaprāts” 2002.gada 29.jūlijā ir beidzot reģistrēts.
Otrkārt, es esmu gatavs ar L.Lapsu publiski diskutēt par to, kāda ir biedrošanās un pilsoniskās sabiedrības jēga – juridiskas formalitātes vai paustā attieksme un tai sekojošās aktivitātes, kuru mērķis ir uzlabot Latvijas publiskās politikas kvalitāti. PPUA, ja L.Lapsam labpatīk, var arī izstāties no iniciatīvas “Sabiedrība pret melnajām kasēm”, lai viss būtu korekti. Taču jājautā, vai no tā kaut kas mainītos? “Godaprāts” joprojām, apzinoties iespējamo risku (atsevišķu mediju cenšanās neatspoguļot organizācijas aktivitātes), ir pārliecināts, ka daudzi Latvijas mediji dzīvo pašdefinētajos “kovbojkapitālisma” noteikumos bez jebkādas sociālas atbildības. Patiesībā šiem medijiem sabiedrība ir tikai primitīvs patērētājs, kas “neko nedzird, neko neredz un ir mēms kā zivs”.
Es negribu propagandēt tiesisko nihilismu, vien tikai vēlos atgādināt tiesiskumu mīlošajam “Kluba” redaktoram L.Lapsam, ka pats reiz publiski paudis atbalstu “hakeriem”, kas bija nelabi izdarījušies ar “Kluba” mājaslapu. “Zinot, ka Latvijas likumdošana par noziegumiem Internetā arī paredz kriminālatbildību, “Klubs” nevērsīsies pie tiesībsargājošām instancēm, jo atbalsta zinātgribošus un gudrus jauniešus,» vēl 2000.gada paziņoja L.Lapsa.
Lato Lapsa izplatījis melīgu informāciju
Lato Lapsa ir bezkaunīgi izplatījis melīgu informāciju par to, ka juridiski neeksistējošais “Godaprāts” ir saņēmis no ASV vēstniecības finansējumu.
Pirmkārt, ASV Sabiedrisko attiecību nodaļas finansēto projektu “Par atklātību un caurspīdīgumu Zemgalē” izstrādāja Jelgavas menedžeru skolas (JMS) pārstāvji (detalizētāka informācija par projektu www.godaprats.lv); otrkārt, JMS projektu iesniedz no pavisam citas organizācijas, kas ir nodibināta Jelgavas bērnu un jauniešu centra “Junda” paspārnē; treškārt, kad tika iegūts finansējums projektam, tad tāda ideja (!) par “Godaprātu” nemaz sapņos nerādījās un tikai projekta realizācijas gaitā, apzinot un pētot Zemgales publiskās politikas problēmas, domubiedri nolēma dibināt PPUA “Godaprāts”; ceturtkārt, projekts ar centrālo mērķu sasniegšanu un labiem panākumiem beidzās 20.jūlijā.
Līdz ar to PPUA biedri un atbalstītāji pieprasa, lai L.Lapsa atsauktu šo melīgo informāciju.
Lato Lapsa un dilemma
Šeit varētu likt arī punktu savām pārdomām, taču es vēlētos atgādināt kādu svarīgu faktu, tādējādi palīdzot lasītājiem labāk spriest par iemesliem, kāpēc L.Lapsa dažkārt uzvedās kā “bēdīgā izskata bruņinieks”.
Dažādos veidos iegūta neoficiāla informācija liecina, ka L.Lapsa, paralēli darbam žurnāla “Klubs” redaktora amatā, varbūt, ka neoficiāli, bet darbojas arī “Kluba” galvenajam redaktoram piederošajā sabiedrisko attiecību firmā “P.R.A.E.”. Es šeit negribētu gari un plaši runāt par tēmu, cik ētiski ir strādāt gan par žurnālistu, gan par sabiedrisko attiecību veidotāju dažādām valsts struktūrām. Mana nostāja ir strikta – tas ir amorāli no žurnālistu profesionālās ētikas viedokļa, un tas ir daudz apkaunojošāk kā L.Lapsas iesniegumu rakstīšana par iekšlietu struktūras vadītāja ģenitālijām, triki ar pazušanu svešās zemēs, sēžamvietas slavināšana, kauslīguma godināšana, kvazipētījumi par to, kuri politiķi mutē ņēmuši dzimumlocekļa apzīmējumus, tīksmināšanās par rupeklību kolekcijām, kur, starp citu, Lato min, ka vārds “lapsa” esot lamuvārds.
Šajā sakarā es tomēr gribētu vērst uzmanību uz to, ka SIA “P.R.A.E.” joprojām Valsts ieņēmumu dienestā nav iesniedzis 2001.gada pārskatu. Lūk, tas gan ir sodāms likumpārkāpums. Varbūt tomēr aktīvam žurnālistam, kam rūp tiesiskums tik skrupulozā un utu ķemmes mēroga sīkmanības manierē, vajadzētu no sākumā sakārtot savus “veikalus”?