Šis skaitlis ir ierakstīts filmās, mūzikā, grāmatās un muzejos, iekalts piemiņas akmeņos, plāksnēs un skulptūrās. Tās ir mūsu atmiņu kopienas radītās piederības zīmes, kuras runā MĒS valodā.
Šādai atceres valodai var būt paši labākie nolūki, tomēr publiskajā telpā tā diemžēl mēdz anonimizēt individuālas balsis un notrulināt represiju pieredzes subjektivitāti. MĒS valoda rosina ne tikai piederības apziņu, bet arī vēlmi nepiederēt upuru kultūrai un nenest aizvien neskaidrāko atbildības nastu. Tādēļ jau diezgan bieži var dzirdēt aicinājumu beigt stāstīt tos Sibīrijas bēdu stāstus.
Mūsu atceres kultūra, par laimi, ir spējīga dot arī subjektīvus pieskārienus, kas dažkārt mulsinošo nastas sajūtu pārvērš dialogā ar pagātni. Taču arī šādiem pieskārieniem ir nepieciešama kaut minimāla griba atcerēties un saprast savu esamību. Cik no jums ir ielūkojušies, piemēram, savu izsūtīto radinieku lietās, kas glabājas Latvijas Valsts arhīvā?
Pieļauju, ka šādu cilvēku skaits ir krietni mazāks nekā to, kas kopš pērnā decembra ir internetā aplūkojuši t. s. čekas aģentu kartītes. Atzīšos, pats arī tikai nesen iepazinos ar savu vecvecvecāku izsūtījuma lietu. Mana omīte bija stāstījusi par Viļa un Rozālijas Šmidenu izsūtīšanu 1949. gada 25. martā.
Taču tā ir pavisam citāda sajūta, kad pats izlasi mapē rūpīgi apkopotos čekas dokumentus par to, kas un kā tavus pusmūžu sasniegušos vecvecvecākus padarīja par "kulakiem", par to, kā čekisti valsts drošības ministram Alfonam Novikam ziņoja, ka Šmidenu ģimenes atvase – mana omīte – izsūtīšanas brīdī nav bijusi uz vietas un tādēļ nav izsūtīta, par to, kā Latvijā palikusī meita un abi uz Omskas apgabalu izsūtītie Šmideni vairākkārt lūguši dažādas iestādes atcelt izsūtījumu un saņēmuši trafaretus atteikumus.
Padomju deportācijām, protams, ir tiesības saglabāties kā padomju okupācijas neģēlību simbolam. Tomēr šodien, kad marta deportācijām aprit 70 gadi, manuprāt, ir arī atbilstošs brīdis, lai aicinātu cilvēkus publiskajā telpā atklāt personisko daudzbalsību, ko aizklāj šis simbols, un izgaismot savas saites ar tiem, kurus izsūtīja uz Sibīriju.
Pat tāds mazs solis kā izsūtīto radinieku vārdu minēšana sociālās tīklošanās vietnēs kopā ar tēmturi "#ViensNo44000" palīdzētu izcelt deportāciju subjektivitāti un personiskumu.