Mārtiņš Martinsons: Likumdevējam ir jānodrošina skaidrs un pārdomāts tiesiskais regulējums
Foto: Shutterstock

Latvijas Republikas Satversmes 90. pants nosaka, ka Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības.
Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 2. panta otrā daļa nosaka, ka Oficiālā publikācija ir publiski ticama un saistoša. Neviens nevar aizbildināties ar oficiālajā izdevumā publicēto tiesību aktu vai oficiālo paziņojumu nezināšanu.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

No minētajām tiesību normām izriet, ka savu tiesību (un arī pienākumu) zināšana un ievērošana ir gan tiesība, gan pienākums. Ievērojot tiesību normu hierarhiju un arī loģisku secinājumu virkni, tiesības zināt (un saprast) savas tiesības tiek nostādītas augstāk par pienākumiem, proti, visu pirms valstij ir jānodrošina tiesības un tad ir iespējams pieprasīt indivīdus ievērot pienākumus.

Ikdienā, līdz pat 2020. gada 11. un 12. martam, kad bija atļauta brīva un neierobežota pārvietošanās, nebija globāla pandēmijas fona emocionālās un fiziskās ietekmes, temps, kādā katra privātpersona apguva un izprata tai piemītošās tiesības un pienākumus, varēja būt individuāls, ja vien tas nerobežojās ar tik lēnu tempu, ka uz lēnības pamata tika izdarīti likumpārkāpumi.

Tomēr, 2020. gada 11. martā Pasaules Veselības organizācijas ģenerāldirektors Dr. Tedros Adhanom Ghebreyesus pasludināja visu pasauli pārņēmušo koronavīrusu COVID-19 par pandēmiju.

Reaģējot uz šādu paziņojumu un ievērojot vīrusa izplatību visā pasaulē 2020. gada 12. martā Ministru kabinets izdeva rīkojumu Nr.103 "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu".

Protams, ka attīstoties situācijai, minētajā rīkojumā tiek veikti grozījumi, lai nodrošinātu tā atbilstību un aktualitāti.

Nav jāmeklē īpaši zinātniski izskaidrojumi vai pamatojums tam, ka, pats par sevi saprotams, globālas pandēmijas un ārkārtas situācijas laikā ikviena persona, atzīst to vai nē, jūt satraukumu – par veselību, par ekonomisko un finansiālo situāciju un arī par cilvēces nākotni kopumā. Satraukuma apmērs ir atkarīgs no katra indivīda personīgajām īpatnībām, bet, tomēr, lai ievērotu ārkārtas situācijas noteikumus, lai vai kāds tiesību un pienākumu izpratnes ātrums ir bijis indivīdam iepriekš šobrīd tam ir jābūt daudz ātrākam.

Tomēr, valdošais satraukums un ārkārtīgi lielais informācijas apjoms, tieši pretēji, var nevis veicināt izpratnes tempu un skaidrību, bet gan tieši to apgrūtināt. Vērojot dažādos Ministru kabineta un tā locekļu rīkojumus un nozares uz kurām tie attiecas – atļaušos apgalvot, ka pat pieredzējuši juristi vēl nepaspēj nokonsultēt klientus vai sagatavot dokumentus, kad regulējums jau ir mainījies.

Jānorāda, ka, papildus tam, ka tiesību normu izpratnes tempam ir jābūt krietni ātrākam, vēl vairāk izpratni apgrūtina konsultāciju pieejamība – gan finansiālu, gan tīri praktisku iemeslu dēļ.

Attiecīgi, pie iepriekš izklāstītajiem apstākļiem, ārkārtīgi būtiski likumdevējam (šajā gadījumā, lielākoties, Ministru kabineta un tā locekļu līmenī) ir nodrošināt izcilu tiesību normu kvalitāti, t.i. tam jābūt pēc iespējas skaidrākam un pārdomātākam.

Attiecībā uz tiesību normu "pārdomātību" jānorāda, ka, protams, lai gan svarīgākais šajā brīdī ir ierobežot "baciļa" izplatību, tuvu tikpat svarīgs ir arī skats nākotnē – kā atgūties pēc krīzes pārvarēšanas, kā saglabāt ekonomikas procesus tādus, lai arī tie, ne tikai cilvēki, atveseļotos un nebūtu par cēloni tam, ka cilvēki mirst nevis no vīrusa, bet gan no bada vai citām slimībām, kuru cēlonis ir hronisks, nevis pēkšņs.

Šajā dienās, savā praksē, autors ir saskāries ar lielākām un mazākām, autoraprāt, nepilnībām tiesību normu radīšanā ārkārtas situācijas apstākļos.

Kā viena no vispārēja mēroga problēmām ir neprecīza informācijas atspoguļošana plašsaziņas līdzekļos – diemžēl, par jau pieņemtu faktu dažreiz tiek pasludināta informācija, kas vēl ir tikai ierosināta. Virkne uzņēmēju 36 mēnešu nodokļa samaksas termiņa pagarinājumam gribēja pieteikties vēl pirms šāda iespēja juridiski bija nostiprināta. Līdzīga situācija bija ar dīkstāves pabalstu, jo autors personīgi dzirdēja sadzīvisku sarunu, kur kāds bija pieteicies dīkstāves pabalstam, kaut arī regulējums vēl nebija pieņemts.

Šāda informācija maldina dažādas sabiedrības grupas, sēj lieku satraukumu par to, ka kaut kas ir nokavēts, neskaidrības un neveicina likuma "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli", uz kura pamata izdots 2020. gada 12. marta Ministru kabineta rīkojums, mērķu sasniegšanu.

Tāpat arī, analizējot ārkārtas situācijas regulējumu, ir saskatāmas vairākas sīkākas neprecizitātes un neapdomības, kuras rada domstarpības starp privāttiesību subjektiem, nevienotu izpratni, tādā veidā apgrūtinot jau tā ne vieglo ikdienas darbu.

Piemēram, 2020. gada 27. marta Ministru kabineta rīkojumā Nr.132 "Grozījumi Ministru kabineta 2020. gada 12. marta rīkojumā Nr. 103 "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu" 1.3.punktā (ar ko sākotnējais rīkojums tiek papildināts ar 4.22.4punktu) dots deleģējums Ekonomikas ministram ar savu rīkojumu noteikt kritērijus tirdzniecības centriem, uz ko attiecināms Ministru kabineta rīkojums par ierobežojumiem tajos.

Tomēr Ekonomikas ministrs, atsaucoties uz šo deleģējumu un izdodot rīkojumu, ir tieši norādījis, ka Ekonomikas ministra 2020. gada 26. marta rīkojumā sniegtā tirdzniecības centra definīcija ir piemērojama tieši "šī rīkojuma" ietvaros, t.i. kritērijus nav iespējams attiecināt uz Ministru kabineta rīkojumu (bet gan Ekonomikas ministra 2020. gada 20. marta rīkojums Nr.1-6.1/2020/51).

Minētais radīja neizpratni un pat zināmas domstarpības tiesību normu piemērotāju darbā un attiecībās, tādējādi apgrūtinot jautā saspringto darba režīmu.

Ministru kabinets 2020. gada 26. martā pieņēma noteikumus Nr.165 "Noteikumi par Covid-19 izraisītās krīzes skartiem darba devējiem, kuri kvalificējas dīkstāves pabalstam un nokavēto nodokļu maksājumu samaksas sadalei termiņos vai atlikšanai uz laiku līdz trim gadiem", kas noteica gan to, kas atzīstami par krīzes skartiem darba devējiem, gan to, kā piemērojams dīkstāves pabalsts.

Tomēr, vēl pat līdz šim brīdim, spēkā ir arī iepriekš Ministru kabineta pieņemtie noteikumi Nr.151 un Nr.152, kas regulē tos pašus jautājumus un nav atzīti par spēku zaudējušiem.

Jāatzīst gan tas, ka patiesais iedvesmas avots šī raksta rakstīšanai bija tieši dīkstāves pabalsta regulējums un arī idejiskā jēga, kura izpēte radīja vairākus jautājumus, kas rada neizpratni par likumdevēja gribu un mērķi, kā arī regulējuma pārdomātību.

Dīkstāves pabalsta piešķiršanas un izmaksas kārtību regulē jau pieminētie 2020. gada 26. marta Ministru kabineta noteikumu Nr.165 "Noteikumi par Covid-19 izraisītās krīzes skartiem darba devējiem, kuri kvalificējas dīkstāves pabalstam un nokavēto nodokļu maksājumu samaksas sadalei termiņos vai atlikšanai uz laiku līdz trim gadiem" 6. līdz 18.punkts.

Izpētot regulējumu, autors ir nonācis pie sekojošiem secinājumiem un priekšlikumiem.

[1] Primāri iepazīstoties ar dīkstāves pabalsta regulējumu, rodas iespaids, ka tas tiek piešķirts pa veseliem periodiem: 14.-31.marts; un tad pa mēnešiem uz priekšu. Rūpīgāk izpētot regulējumu, kā arī Valsts ieņēmumu dienesta Elektroniskās deklarēšanas sistēmā ievietoto iesnieguma dīkstāves pabalsta saņemšanai formu var secināt, ka dīkstāvi var deklarēt arī par nepilniem mēnešiem – pa periodiem, kurā ir pastāvējusi dīkstāve.

Tomēr sākotnējā izpratne, kas rodas vienkārši iepazīstoties ar regulējumu, jau raisa nepareizas asociācijas, ka dīkstāvē ir "jānosūta" (šādu terminu autors ir dzirdējis no vairākiem klientiem) uz veselu periodu un šāds iespaida radīšana noteikti nav kopējās ekonomiskās situācijas interesēs.

[2] Publiski izskanējusī informācija, ka dīkstāves pabalstam (acīmredzot par periodu 14.03.-31.03.2020) jau pirms 2020. gada marta mēneša noslēguma (lai gan to var izdarīt līdz 2020.gada 25.aprīlim) ir pieteikušies ~ 500 uzņēmumi, pierāda, ka regulējums, kopā ar tā publisko informāciju, nav veiksmīgs un ir neskaidrs, jo, autoraprāt, dīkstāves konstatēšana attiecībā uz vēl nepienākušu laika posmu nav iespējama (pat, ja tās neesamība būtu maz ticama). Tas arī pierāda, ka daļa uzņēmēju ir jau konceptuāli atteikušies no darbības turpināšanas un piesakās uz visiem iespējamiem periodiem dīkstāves pabalstam, iespējams, neizvērtējot iespēju par ko autors izklāstīs tālāk. Vēl neskaidrāk šķiet, ka Valsts ieņēmumu dienests jau nedēļas, kas noslēdzās 2020. gada 27. martā, beigās ziņoja, ka pat daži dīkstāves pabalsti jau ir piešķirti.

[3] Turpinot dīkstāves pabalsta regulējuma izpēti, autors konstatējis, ka nav iespējams dīkstāves pabalstu pieteikt noteiktām stundām darba dienas ietvaros. Piemēram, darba apjoms ir samazinājies, kā rezultātā darbiniekam pietiek darba 4 nevis 8 stundām. Ekonomikas asinsrites un valsts budžeta saglabāšanas nolūkā būtu svarīgi, lai uzņēmums turpina nodarbināt darbiniekus vismaz 4 stundas, bet tad atlikušās četras tiek apmaksātas kā dīkstāves pabalsts. Tomēr likumdevējs šādu iespēju nav paredzējis, jo atbilstoši regulējamam, gan vidējā izpeļņa tiek rēķināta uz mēneša aprēķina pamata, gan izmaksa tiek veikta uz mēneša aprēķinu pamata.

Autorprāt, šī ir viena no būtiskākajām nepārdomātībām "krīzes normatīvajos aktos", jo veicina uzņēmējus atteikties no darbības iespēju robežās un aicina visus darbiniekus "nosūtīt dīkstāvē".

Situācijas risinājums būtu gaužām vienkāršs – paredzēt dīkstāves pabalsta piešķiršanu pa stundām un arī vidējās izpeļņas aprēķināšanu pa stundām.

[4] Gandrīz vai līdzvērtīgi neskaidrs kā iepriekš minētais regulējuma aspekts ir dīkstāves pabalsta apmērs. Autors, uzskata, ka daļa dīkstāves pabalsta saņēmēji varētu būt visai pārsteigti par dīkstāves pabalsta apmēru, jo Ministru kabineta noteikumu Nr.165 "Noteikumi par Covid-19 izraisītās krīzes skartiem darba devējiem, kuri kvalificējas dīkstāves pabalstam un nokavēto nodokļu maksājumu samaksas sadalei termiņos vai atlikšanai uz laiku līdz trim gadiem" 8.punktā ir iekļauts, varbūt ne visai pamanīts, vārds "bruto". Kas nozīmē, ka 75% apmērs tiks izmaksāts no "bruto" darba samaksas, kas nozīmē, ka tiem dīkstāves pabalsta saņēmējiem, kuriem "bruto" darba samaksa ir līdz ~ 900 EUR izdosies saņemt vairāk kā darba pienākumu izpildes laikā.

Tāpat arī nav skaidra likumdevēja griba, izveidojot situāciju, kurā dīkstāves pabalsts ir izdevīgāks personām, kurām nav apgādājamo, kā personām, kurām ir apgādājamie, jo dīkstāves pabalstu nekādi neietekmē atvieglojumi par apgādājamiem, bet darba samaksu gan (lai gan no loģisku apsvērumu viedokļa, saprātīgs būtu tieši pretējs risinājums).

Autora ieskatā, ņemot vērā, ka būtu vēlams nodrošināt izdzīvošanas turpināšanu ar pēc vīrusa uzveikšanas, dīkstāves pabalsta apmērs būtu bijis tieši jāpiešķir proporcionāli lielāks tajos gadījumos, kad darbība ar pūlēm, bet tomēr tiek saglabāta. Un, protams, tam ļoti svarīga būtu dīkstāves konstatēšana ar stundu, nevis mēnešu uzskaiti.

Noslēgumā jānorāda, ka autora mērķis nav kritizēt valstiskos centienus nodrošināt ārkārtas situāciju risinošu normatīvo regulējumu (un iespējams, ka ir arī citi diskusijas vērti piemēri), bet gan rosināt diskusiju par šiem jautājumiem, veicinot katra jauna rīkojuma un rīkojumu grozījuma tiesisko un idejisko kvalitāti, kā arī kopīgiem spēkiem novērst jebkādas neskaidrības jau pieņemtā regulējumā, lai piemērotu regulējumu atbilstoši likumdevēja gribai.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form