Mārtiņš Moors: Sociālais darbs solījumu eiforijā
Foto: Shutterstock

Pavisam drīz – jau 1. jūlijā – stāsies spēkā arī Administratīvi teritoriālā reforma, kuras rezultātā mainīsies pašvaldību teritorijas un skaits Latvijā. Tomēr viens jautājums paliks tikpat aktuāls kā šobrīd – sociālais darbs un tā loma pašvaldībās.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Statistika rāda, ka gandrīz katrs ceturtais Latvijas iedzīvotājs dzīves laikā ar lielākām vai mazākām, vienreizējām vai ilgtermiņa vajadzībām vēršas pašvaldību sociālajos dienestos. Piemēram, 2019. gadā Latvijas pašvaldību sociālie dienesti sniedza atbalstu gandrīz 80 tūkstošiem cilvēku – gan pieaugušajiem, gan bērniem.

Arī jauno pašvaldību deputātiem nāksies saskarties ar tādām mūsu sabiedrībā pastāvošām problēmām kā nabadzība, sociālā nevienlīdzīga, vardarbība, noteiktu iedzīvotāju grupu nespēja sadzīvot ar mūsdienu straujo ritmu un prasībām, kā arī nevienlīdzīgām iespējām invaliditātes, slimības, vecuma vai citu objektīvu grūtību situācijā. Tieši sociālais darbs ir profesija, kas piedāvā risinājumus sociālo pakalpojumu un sociālo programmu veidā, kā arī individuālu problēmu risināšanas procesu profesionāļa – sociālā darbinieka – vadībā.

Tomēr sociālie darbinieki bez ievēlēto politiķu izpratnes par iepriekš minēto un citu problēmu pastāvēšanas kaitīgo cēlonisko ietekmi uz sabiedrības labklājību un iesaistīšanās to mazināšanā nevar veikt būtiskas izmaiņas tādos nozīmīgos sociālos procesos kā sabiedrības izpratnes maiņa, jaunu sociālo pakalpojumu attīstīšana pašvaldībā, kā arī starpnozaru un starpprofesionālās sadarbības uzlabošana.

Šobrīd priekšvēlēšanu eiforijā un debatēs ar vieglu roku tiek solīti gan lieli pabalsti, gan sociālo dienestu paplašināšana, gan arī gandrīz neierobežota budžeta daļa sociālās funkcijas nodrošināšanai. Vienlaikus debates skaidri iezīmē to, ka daļai deputātu vietu tīkotāju izpratne par sociālo darbu ir visai ierobežota. Es gribu uzsvērt, ka pabalstu dalīšana un darbs ar sociāli nelabvēlīgiem un sociāli vāji funkcionējošiem cilvēkiem (maznodrošinātie, pensionāri, ģimenes, kurās ir bērni ar invaliditāti, u. c.) ir tikai sociālā darba "redzamā daļa". Tas viss, protams, arī ir nepieciešams, jo katra klienta situācija ir individuāla.

Tomēr labi paveikts sociālais darbs, ja tam no pašvaldības puses ir veltīti pietiekami administratīvie, finanšu un cilvēku resursi, kā arī sniegts citu iesaistīto institūciju (piemēram, izglītības iestādes, bāriņtiesas, policijas, veselības aprūpes iestādes) atbalsts, daudzos gadījumos fundamentāli maina cilvēku un ģimeņu dzīvi – dod iespēju saskatīt problēmu pastāvēšanas īstos cēloņus, iemāca jaunus uzvedības modeļus, atslogo tuviniekus no pārmērīgas aprūpes slodzes, identificē iespējas un resursus.

Šādi sniegtam laicīgam atbalstam ir preventīva ietekme uz tādām smagām sociālajām problēmām kā noziedzība, atkarības, bērnu pamešana novārtā un citām. Sociālie darbinieki kalpo kā plašākas sabiedrības pārstāvji, kas grūtību skartajiem parāda: "Mums, pārējiem sabiedrības locekļiem, nav vienalga, kas ar tevi notiek, tu un tava ģimene mums ir vērtīga!" Jo laicīgi sniegts atbalsts un uzmanība novērš turpmāku situācijas sarežģīšanos līdz lielākai nelaimei. Ja saprot šo saistību, kļūst absolūti skaidrs, kāpēc par sociālajiem pakalpojumiem un sociālo darbu runā kā par sociālajām investīcijām cilvēkos un sabiedrībā kopumā.

Sociālie darbinieki ir bažīgi par situāciju pašvaldībās pēc vēlēšanām. Sociālās vajadzības reģionos nemazinās, tieši otrādi, Covid-19 ietekmē tās tikai samilzt. Tāpat mūsu sabiedrība turpina novecot. Ir arī daļa sabiedrības, kurai nepieciešama pastāvīga palīdzība, piemēram, bez vecāku gādības palikušie bērni un personas ar invaliditāti. Latvijas normatīvajos aktos ir skaidri noteikts, ka pašvaldības uzdevums ir nodrošināt iedzīvotājiem sociālo palīdzību un sociālos pakalpojumus.1 Un šie sociālie pakalpojumi ir jānodrošina "klienta dzīvesvietā vai iespējami tuvu tai, un tikai tad, ja šāds pakalpojumu apjoms nav pietiekams, tiek nodrošināta sociālā aprūpe un sociālā rehabilitācija ilgstošas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā".2 Proti, pašvaldībai ir skaidri noteikts, kādi sociālie pakalpojumi saviem iedzīvotājiem tai ir jānodrošina viņu dzīves vietā, kad tas ir nepieciešams. Ideālajā pasaulē sociālajiem dienestiem atliktu tikai profesionāli sniegt šos pakalpojumus. Reālajā pasaulē minimālais sociālo pakalpojumu grozs atsevišķās pašvaldībās līdz šim vispār nebija pieejams vai bija pieejams nepilnīgi.

Pašvaldības mēdz ļoti dažādi interpretēt šīs likuma normas, atrunājoties, ka sociālo pakalpojumu klāsts un pieejamība ir atkarīga no pašvaldības prioritātēm, finansiālajām iespējām un vēl daudziem citiem faktoriem. Tāpēc Latvijā dažādās pašvaldībās divi cilvēki ar identiskām vajadzībām šobrīd saņem dažāda satura un apjoma sociālos pakalpojumus atkarībā no tā, kur viņi dzīvo. Diemžēl dažās pašvaldībās sociālie pakalpojumi nav pieejami vispār, piemēram, aprūpe mājās vai pakalpojumi ģimenēm, kurās ir bērni ar invaliditāti. Vēlreiz gribu uzsvērt, ka minimālais pakalpojumu grozs jānodrošina visās pašvaldībās un tam ir jāparedz nepieciešamie finanšu resursi, jo tās ir investīcijas cilvēkos, investīcijas lielāku problēmu prevencijā un līdz ar to investīcijas labākā sabiedrības funkcionēšanā. Jo īpaši tagad, kad pašvaldību skaits būs mazāks un budžeti lielāki, – te vairs nevarēs aizbildināties ar resursu trūkumu.

Latvijas pašvaldībām šogad ir dubultizaicinājums – gan vietvaru vēlēšanas, gan administratīvi teritoriālā reforma. Tomēr pārmaiņu laiks ir arī iespēju laiks, un jauno deputātu rokās ir iespēja veidot tādu pašvaldību, kas pašaizliedzīgi strādā cilvēku labā un pilnīgāk izprot sociālā darba lomu. Tātad – tieši tagad, kad veidojas jaunās pašvaldību robežas, kad mainās to struktūra un vienlaikus notiek vēlēšanas, mainoties politiskajai varai, ir iespējams izcelt svarīgākos jautājumus. Sociālie pakalpojumi pilnīgi noteikti tādi ir.

1 https://likumi.lv/ta/id/57255-par-pasvaldibam, Likuma par pašvaldībām15. panta 7. daļa.

2 https://likumi.lv/ta/id/68488-socialo-pakalpojumu-un-socialas-palidzibas-likums, Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 4. panta 2. punkts.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Administratīvi teritoriālā reforma
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form