Kanādas latviešus sasniegusi ziņa par ministra Oskara Kastēna paziņojumu, ka latviešu valoda ir vienīgā oficiālā valsts valoda, kas rūpīgi un sistemātiski jāattīra no nevēlamiem simboliem, aizguvumiem un anachroniskām ortografijām. Virspusīgi uz to skatoties, nevarētu būt nekādu iebildumu, jo piecdesmit okupācijas gados padomju varas valodu politika ir atstājusi dziļas pēdas mūsdienu latviešu valodā, bet O. Kastēnam prātā ir kaut kas cits.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Ministra kungam nerūp pazeminātā rakstības kvalitāte, nedz valodas piesārņošana ar bezjēdzīgiem aizguvumiem no krievu un angļu valodas. Latviešu valoda tagad pilna krievu cilmes barbarismiem (vot, davai, polučka, abižot u.c.). Sāk atdzīvoties sen atmesti ģermanismi (riktīgi, kreņķēties, forši, vinnēt, šerps u.c.). O. Kastēna uzbrukuma mērķis ir zinātniski pamatotā Jāņa Endzelīna latviešu valodas pareizrakstība. Ministra kungs runā par lietām, kuŗās viņam nav zināšanu. Viņš uzteic Valsts valodas centra padomiskās prakses turpinājumu, sodot par bezlikumisko padomju pareizrakstības noteikumu pārkāpumiem (''ō'' lietošanu koncerta programmā vārdos simfōnija, mažōrs u.c.). Viņš arī mudina Valodas centru bargi un nesaudzīgi sodīt tos, kas pārkāpj valsts valodas pareizrakstības nosacījumus, ieskaitot vairāku preses izdevumu Endzelīna pareizrakstības lietotājus. Vai tas arī pieder pie viņa integrācijas programmas?

Padomju okupācijas laikā arī latviešu valodu pakļāva režīma spaidiem, kas smagi ietekmēja tās attīstību un stāvokli. Tanī pat laikā latvieši trimdā brīvībā centās saglabāt to latviešu valodu, ko izcili filologi izkopa un normālizēja brīvajā Latvijā. Latviešu valodas komisija 1972. gadā ieteica latviešiem turēties pie ortografijas, kas noteikta 1942. gada Latviešu valodas pareizrakstības vārdnīcā. 1993. gadā Amerikas Latviešu apvienība (ALA) izdeva paplašinātu Latviešu valodas vārdnīcu, kuŗas pamatā tāpat ir Endzelīna pareizrakstība.

Pirmā lielākā latviešu valodas pareizrakstības reforma notika pirms Pirmā pasaules kaŗa, kad no 1907. līdz 1910. gadam īpaša Ortografijas komisija, kuŗā darbojās mūsu valodniecības klasiķi Kārlis Mīlenbachs un Jānis Endzelīns, izstrādāja jaunu latviešu valodas rakstību. To publicēja Rīgas Latviešu biedrība 1911. gadā.

Nodibinoties Latvijas valstij, šo rakstības projektu Endzelīna vadībā vēl pārlūkoja, un 1922. gadā jaunā rakstība kļuva oficiāla un obligāta skolās un valsts iestādēs. Vācu valodnieks Eduards Hermanis 1930. gadā par mūsu jauno rakstību izteicās šādi: ''Endzelīns (..) radījis ortografiju, kuŗai ir tādi pārākumi, ka tās dēļ citas tautas varētu latviešus apskaust.''

Būtiska latviešu valodas ortografijas maiņa, ko sedza ar vārdiem ''demokratizēšana'' un ''vienkāršošana'', notika pēc atkārtotas Latvijas padomju okupācijas, ņemot vērā Padomju Savienībā palikušo latviešu komūnistu prasības. Pirmo valodas normātīvo aktu.

Latvijas PSR Ministru padome pieņēma 1946. gada 5.jūnijā. Tajā nebija vairs mīkstinātā ''r'' un gaŗā ''o'', kā arī ierobežoja patskaņu gaŗumzīmju un līdzskaņu dubultošanu

svešvārdos. Šis lēmums daļēji tika grozīts un papildināts 1957. gada 26.decembrī, atjaunojot gaŗos patskaņus aizgūtajos svešvārdos (bet tikai vienu katrā vārdā!) un atsakoties no burtu pāŗa ''ch'', tā vietā lietojot tikai ''h''.

Šie nezinātniskie grozījumi neievēroja latviešu valodas gramatisko sistēmu un rada vārdu nozīmes neskaidrības. Par to detalizēti rakstījusi Dr. philol. Rasma Grīsle rakstu izlasē ''Spēkildze'', 2 sējumos, 2007. gadā.

Latvijas PSR Augstākās padomes 1988. gada 6.oktobŗa lēmums ''Par latviešu valodas statusu'' un Saeimas tā grozījumi ar 1992. gada 31.marta likumu neskaŗ jautājumu par latviešu valodas normām, tai skaitā arī ortografiju. Tādēļ iepriekšējās normas palika spēkā, līdz Ministru kabineta 1999. gada 23.marta lēmums Nr. 120 par kārtību, kādā izbeidzama Latvijas PSR normātīvo aktu piemērošana, likvidēja to darbību. No tā brīža Latvijas Republikas literārās valodas rakstība ar likumu nav noteikta vēl līdz šai dienai. Uz inerces pamata Latvijā automātiski turpina lietot padomju noteikumus par latviešu valodas pareizrakstību.

Liekas, ka Oskars Kastēns par to neko nezina. Latviešu valodas centra sodi ar viņa sankciju tātad ir nelikumīgi. Pašreizējai Latvijas pareizrakstībai, ko atspoguļo 1995. gadā izdotā ''Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīca'', nav likumīga pamata.

Okupācijas kultūras iestādes un ietekmīgas personas stimulēja režīmam pieglaimīgus valodniekus, kaut reizēm arī ar mazākiem zinātniskiem dotumiem, bet atstāja novārtā un traucēja augstas kvalitātes valodniekus, kam neizdevās pareizi nostāties uz Ļeņina un Staļina ''zinātnes ceļa'' vai arī bija pārāk godīgi savos zinātniskos uzskatos.

Diemžēl, Latvijā rakstība ir sabojāta un atgūtas patstāvības gados nav vēl atlabota. Mums, kas gribam būt Eiropas kultūras ļaudis, būtu laiks saņemties un atlabot savu rakstību, atgriežoties pie Endzelīna vadībā priekšzīmīgi izveidotās pareizrakstības principiem. Atlabota rakstība būtu jāsāk mācīt vispirms skolās. Jau izskolotie ir grūti pārskolojami. Endzelīna rakstības sagrozījumi ir gremdējuši mūsu valsts literārās valodas kvalitāti un latviskumu. Valoda tautai ir garīgas pēctecības un arī dzīvības ceļš, kas to ved pāri laikiem uz nākotni. Jāīsteno latviešu valodai labvēlīga polītika un jāceļ atkal godā novārtā liktās vērtības – ētiskās un valodnieciskās. Ir jāatjauno rūpīgs un lietpratīgs valodas tīrīšanas un kopšanas darbs. Kā latviešu valodas degradēšanas sākumā bija Ministru padomes polītisks lēmums 1946. gadā, tā latviešu valodas atlabošana jāsāk ar polītisku Ministru kabineta lēmumu.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form