Akadēmiķe Kūle pēc dabas ir romantiķe. Tas jāspriež pēc priekšstata par slikto šodienu (“postmodernismu”), kas, acīmredzot, nomainījis kādu “zelta laiku”. Var vien minēt – vai to, kad “kultūrā” rosījās Zenta Mauriņa un viņai līdzīgie, vai kad kinohronikas sākās ar Lista “Prelīdēm”. Tas, ka Kūlei ir skaidrs priekšstats par to, kādai jābūt pareizai mākslai, kā pareizi jādomā, jādzīvo, jāir, tas vien ir simptoms. Jāatminas, ka vācu romantisma sakāpinātā estētika ir sakne arī fašismam, vienīgi Hitleram šķērslis bija ebreji, bet Kūlei, cik noprotams, – “postmodernisms”.
XY
Šo “postmodernisma jautājumu” filosofe “galēji atrisina” savā prātojumā. Ko vien vērta ir apbrīnojama paviršība, teorētisks juceklis jau terminoloģijā. Piemēram, tāpatīga situācija raksturota kā “postmoderna”, “modernā kultūra”, “mūsdienu postmodernā kultūra”, “tehnoloģiskā kultūra”, “mūsdienu kultūra”, “modernā sabiedrība”, tātad varam pieņemt, ka domāta “mūsdienu tehnoloģiski modernā postmodernā sabiedrības kultūra”, ko ērtības labad apzīmēšu ar “x”. Vēl kaut kur jāpiekabina “simboliskā realitāte un orģija” ko varētu apzīmēt ar “y”. Tātad, šis xy ir īsts, patiess ļaunums, kurš izraisījis teroristu uzbrukumus.
Postmodernie teroristi
Filosofes rakstā (“fragmentā”, ja gribat postmoderni) caurcaurēm izzogas nespēja radīt jaunu teoriju jaunai situācijai. Tiek atjēgta sociāli, politiski, ekonomiski un visādi citādi mainījusies pasaule, taču to pavadošie, izskaidrojošie spriedumi tērpti novecojušās drānās. Mēģināts par katru cenu piemeklēt, piekabināt, pielīmēt veco leksiku, stilu, teoriju, izmantot vecos instrumentus. Nespēja izdarīt atbilstīgus, kaut cik jēdzīgus spriedumus “kliedz pret debesīm” (ja pārfrāzējam “modernistu” Nīči).
Citādi nevar bez nomierinošām zālēm lasīt līdz ārprātam paviršo un spekulatīvo secinājumu, ka “postmodernie mākslinieki” pēc būtības ir “mazi teroristi”, respektīvi – tos no “īstajiem teroristiem” šķir tikai mērogs. Ja vēl runātu par popkultūras ietekmi uz ļaužu prātiem un jūtām, vardarbības un atkailinātības kultu masu patēriņā, taču apsūdzēt “postmodernos māksliniekus” … pie tam sanāk, ka minētie mākslinieki, Kūlesprāt, ir iedvesmojuši teroristus! Te nu “orģija” ir jāaptur un jāapdomā, vai maz ticams, ka teroristi vispār redzējuši “postmoderno mākslinieku” darbus?
Bīstami!
Varētu jau visu šo ignorēt – sak’, pietiek jau pasaulē visādu dīvaiņu un nav ko veicināt to publicitāti, taču rūpes rada fakts, ka M. Kūle nav parasta dīvaine. Viņai ir dažādi tituli – “filosofe”, “akadēmiķe”, “doktore”, “padomju locekle”, “kultūras cilvēks”, “inteliģente” utt., zem kuru smagā sloga, acīmredzot, noslāpusi veselīga spriestspēja.
Titulu virknē tieši oficiālā “inteliģentes” loma dara lielākās bažas, jo tā ir arī politiska. Nepieļaujams, ka šāds Kūles uzskats jebkādā formā kļūst par visas latvju inteliģences doktrīnu – problēmu tai jau tāpat ir gana.
Piemēram, pietiek uzrīkot kādu kārtējo inteliģences konferenci, translēt to tāldzirdē, uzstāties ar attiecīgu ziņojumu, izskaidrojot “situāciju pasaulē”, un Kūles slimīgais PR vīruss būs izlaists tautās. Nešaubieties – tiks piedāvāts plašs “faktu materiāls”, atsauces uz “autoritātēm” no Raiņa līdz Vēberam un no Hēgeļa līdz Mauriņai, uzruna tiks ieturēta pieklājīga un pietiekami vienkārša (kā jau paģēr saziņas mērķis), beigās tiks kopīgi dziedāta himna un, ticiet man, vairākums noticēs! Tāpat kā noticēja 1933. gadā.
PS
Apzinos, ka tas nav “sabiedriski svarīgi”, taču universitātē nevienu kursu pie M. Kūles neizvēlēšos. Līdztekus pat prātā nenāk aicināt visus sekot šim piemēram, jo mobilizēt sabiedrību uz kolektīviem mērķiem (vienīgie izņēmumi, manuprāt un šodien, ir Nacionālā bibliotēka un NATO) ir bīstams ceļš. Tas viss jau bijis 20. gadsimtā un kaut nu tā būtu pietiekama mācība.