Tomēr Krievijas pieredze šajā jomā raksturojama kā anomālija, jo likums tieši un nepārprotami aizliedz PMK veidošanu un dalību tajās. Neskatoties uz algotņu un to vervēšanas aizliegumu, Krievijā PMK "bizness" uzplauka pēc Krimas aneksijas. Tas ir balstīts uz valsts spēka struktūru vadības atbalstu visaugstākajā līmenī un tapis pēc to pasūtījuma, kas visai krāšņi raksturo Kremļa režīma izpratni par tiesiskumu.
PMK kā hibrīdkara operācija – tā varētu raksturot Krievijas "know-how" šajā jomā. Faktiski tiesiskais defekts ir pārvērsts par efektu, jo valsts struktūras, aci nepamirkšķinot, var noliegt jebkādu savu saikni ar PMK kā uzņēmumiem, jo juridiski tie Krievijā ir aizliegti, nav reģistrēti, tātad juridiski nemaz nepastāv. Šāda tiesiskā "cauruma" uzturēšana ir saistīta ar Krievijas PMK izveidošanas mērķiem un specifiskiem uzdevumiem, ko Krievijā valdošais režīms deleģē savām PMK.
Publiskajā vidē visvairāk uzmanības ir izpelnījušās tādas Krievijas PMK kā "RSB Group", "Ščit", "Patriot" un "Vagner". Trīs pirmās minētās Krievijas PMK specializējas speciālo operāciju veikšanā Krievijas interesēs, karavīru apmācībā pēc ārvalstu (pārsvarā Āfrikas) režīmu pasūtījuma un dažreiz tiešām nodarbojas ar Krievijai vai tās oligarhiem svarīgu objektu apsardzi ārzemēs vai sniedz apsardzes pakalpojumus, pavadot jūras kravas. "Vagner" šajā rindā ieņem atsevišķu vietu, jo tās izveidošana, izmantošana un attīstība tika pakārtota Krievijas karam pret Ukrainu un tā intensitātei.
