Visas nakts garumā gruzīni Tbilisi svinēja savu “samta revolūciju”, jo miermīlīgā ceļā bija panākta prezidenta Eduarda Ševardnadzes atkāpšanās no amata. Uz svētku uguņošanas fona, mezdams rožu ziedus gavilējošajā pūlī, redzamākais no opozīcijas vadītājiem, Mihails Šākašili vēsturisko brīdi pasludināja par “ziedu revolūciju”. Presei viņš solīja nekavējoties iedzīvināt likumīgus demokrātiskos procesus valsts nostabilizēšanai. “Mēs centīsimies atjaunot kārtību un rīkosim jaunas prezidenta un parlamenta vēlēšanas”, teica Nacionālās demokrātiskās kustības vadītājs, Šākašvili.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Gatava pārņemt grožus šī darba veikšanai ir opozīcijas otra vadošā personība, Burdžanadzes Demokrātu koalīcijas vadītāja, Nino Burdžanadze, kurai pagaidu prezidentes lomu piešķir konstitūcija. “Saskaņā ar Gruzijas satversmi, prezidenta pienākumi gulstas uz mani - kā 1999. gadā ievēlētā parlamenta priekšsēdētāju. Vēlēšanas tiks izsludinātas konstitūcijā paredzētajā laikā”. Tās noorganizēšanai viņai dotas 45 dienas.

Gruzdošs nemiers tautā izlauzās tūlīt pēc 2.novembra vēlēšanām, kad Ševardnadzes partijai neoficiālie rezultāti pierakstīja uzvaru, bet ārzemju novērotāji visos tās procesos saskatīja krāpšanos. Opozīcija neatlaidīgi aicināja ļaudis miermīlīgos protestos pieprasīt Ševardnadzes atkāpšanos un jaunas vēlēšanas. Trīs nedēļas prezidents turējās amatā. Viņš brīdināja no iespējama pilsoņkara, ja protesti pārsviestos vardarbībā, bet nevērsās ar varas līdzekļiem pret arvien augošajām demonstrantu masām.

Kulminācija tika sasniegta sestdien, kad Šākašvili ar saviem piekritējiem pārtrauca Ševardnadzes mēģinājumu atklāt apstrīdētajās vēlēšanās izraudzītā parlamenta sēdi un padzina prezidentu no runātāja pults. Pūlis ielās tikmēr bija pieaudzis līdz 100 000 cilvēku.

Burdžanadze jau sestdienas vakarā pasludināja sevi par pagaidu prezidenti un uzņēma sakarus ar drošības iestādēm, lai novērstu vardarbību. Vairākas stundas pirms Ševardnadzes demisijas svētdien, Tbilisi policijas vadītājs bija apliecinājis uzticību Burdżanadzei. Svētdien jau rīta agrumā no Maskavas ieradās Krievijas ārlietu ministrs Igors Ivanovs, kura māte ir gruzīniete. Viņš dienu pavadīja kā starpnieks, lai vakarā panāktu Ševardnadzes rakstisku demisiju.

Sirmais prezidents, izolēts un zem milzīga spiediena, no amata atkāpās godam, klausot tautas gribai. Aizejot, Ševardnadze teica: “Tagad es redzu. Šobrīd notiekošais nevarētu beigties bez asinsizliešanas, ja es rīt iedzīvinātu savas pilnvaras šajā situācijā. Es nekad neesmu bijis savai tautai neuzticīgs un tādēļ paziņoju, ka ir labāk ja atkāpjas prezidents nekā ja viss ietu uz galu”.

Kā Gruzijas prezidents, kādreizējais padomju ārlietu ministrs Ševardnadze centās nodrošināt savu iekšpolitisko varu, vienlaikus attālinoties no Krievijas ietekmes un tuvinoties ASV un Eiropas Savienībai. Taču Gruzijas pilsoņiem ar 10 gadiem Ševardnadzes vadībā bija diezgan. Atskatoties uz viņa karjeru, jājautā - kādēļ viņa it kā uz rietumiem orientētā politika gruzīnus neapmierināja?

Eduards Ševardnadze, vai kā paši gruzīni saka "sirmā lapsa" ir ļoti pieredzējis politiķis, un tomēr 75 gadus vecais politiķis tagad ir spiests doties trimdā, atzīt savu neveiksmi. Krievijas prezidents Vladimirs Putins norāda, ka vecā vadība pieļāvusi virkni ārpolitisku, iekšpolitisku un ekonomisku kļūdu.

Ja jautā kura kļūda bija izšķirošā, tad parasti atbild, ka cilvēkiem apnicis dzīvot nabadzībā, kura 20 procentus iedzīvotāju spiedusi meklēt iztiku ārzemēs. Tālāk tiek minēta valdošā korupcija un nespēja risināt problēmas ar separātistu kontrolēto Abhāziju un Dienvidosetiju, daļēji tas attiecināms arī uz Adžāriju.

Tomēr šķiet, ka būtiski ir tas, ka Ševardnadze "nepārslimoja" komunistu funkcionāru lielāko slimību, nespēja atteikties no varas, un pat pēc diviem atentātiem viņa vārdi skanēja: "Es esmu Gruzijai nepieciešams." Ševardnadze kas ārēji pārveidojās no Maskavas iecelta komunistu vietējā līdera par neatkarīgas valsts pareizticīgu vadītāju, tomēr būtībā palika tas pats cilvēks.

To var saprast, jo Ševardnadze ar kompartiju sasaistījās jau laikā kad PSRS pārvaldīja viņa tautietis Staļins. 1972. gadā Ševardnadze kļuva par Gruzijas komunistiskās partijas priekšsēdētāju, un 1985. gadā toreizējais Padomju savienības līderis Mihails Gorbačovs viņu, kas bija ieguvis slavu kā korupcijas apkarotājs, uzņēma PSKP politbirojā un iecēla par PSRS ārlietu ministru. Pārbūves laikā Ševardnadze pasaulē kļuva pazīstams kā mērens politiķis un vācieši viņam ir pateicību parādā par atbalstu valsts atkalapvienošanā.

Jau 1990. gadā viņš atteicās no PSRS ārlietu ministra amata, bet kad Gruzijā pēc neatkarības pasludināšanas plosījās sava veida pilsoņu karš Ševardnadze atgriezās dzimtenē un lika sevi trīs reizes pēc kārtas ievēlēt par prezidentu. Šķiet, ka tas bja vismaz vienu reizi par daudz. Ja Ševardnadze būtu aizgājis no politikas pēc pirmās, vai otrās ievēlēšanas, tad viņš tautas atmiņā droši vien būtu palicis daudz labākā atmiņā.

Starp Ševardnadzi un tiem kas no viņa pārņem varu, uzkrītoša ir paaudžu starpība un līdz ar to viņu karjeras gaitas. Mihailam Šākašvili ir 35 gadi; viņa kolēģei Ninai Burdžanadzei 39. Šākašvili guvis augstāko izglītību Savienotajās Valstīs, runā tekoši angļu valodā, precējies ar holandieti. Viņš uzsver, ka cīnās par sava astoņgadīgā dēla nākotni Rietumu standartiem atbilstošā normālā Gruzijas valstī, kas neatgādinātu banānu republiku. Burdžanadze ir juriste, divu bērnu māte, kas divreiz ievēlēta Gruzijas parlamentā pēc ilggadējām studijām un padomdevējas darbiem Vides ministrijā un parlamenta ārlietu komitejā.

Šākašvili un Burdžanadze krasi atšķiras personiskajā stilā. Viņš uzstājas emocionāli ar plašu žestu, kamēr Burdžanade ietur rāmu stāju un izdveš savaldītu mērķtiecību. Abi savulaik bija Ševardnadzes piekritēji, bet aizgāja opozīcijas ceļu, nosodot valdības aprindu neiegrožoto korupciju. Savu agrāko saišu dēļ ar aizejošo prezidentu, opozīcijas vadītāji pauda viņam cieņu, vienlaikus cildinot tautu par revolūciju, kas panākta apvaldītā vienotībā. Burdžanadzes vārdiem: ”Uzturēt sasniegto būs ne tikai mūsu, bet visas gruzīnu tautas uzdevums, kas ir atguvusi savu brīvību un cieņu”

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form