Foto: LETA
"Abpusēji ir nopietna vēlme sadarboties, tā jāizmanto, lai Latvija un Rīga gūtu kā papildu ienākumus budžetā, tā arī izveidotu jaunas darba vietas." Tā pēc vizītes Baltkrievijā uzsver Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Andris Ameriks.

Vizīte Baltkrievijā jums zināmā mērā bija tāda ļoti interesanta misija. Laikā, kad oficiālās struktūras ar šo valsti ne pārāk sadarbojas, jūs runājāt par biznesa attīstības iespējām. Kā veicās šajā vizītē?

A. Ameriks: - Jāatzīst, ka esmu ļoti praktisks cilvēks un šņabi varu dzert arī mājās. Tādēļ mana brauciena galvenais uzdevums bija gūt arī kādu praktisku labumu gan Rīgai, gan Latvijai. Trīs vizītes dienas pierādīja, ka tur ir ļoti daudz iespēju, kuras mēs līdz šim vēl neesam izmantojuši. Politiskā vektora klātbūtne, kad Eiropas Savienība nosoda Baltkrieviju par prezidenta kandidātu apcietināšanu, nekādā mērā neattiecas uz ekonomiskās sadarbības iespējām. Tas potenciāls, no kura iegūt var arī Latvija, Baltkrievijā joprojām ir neizmērojams. To apliecina fakts, ka šajā vizītē piedalījās vairāk nekā 40 Latvijas uzņēmēju, tostarp Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras vadītāja Žaneta Jaunzeme-Grende. Būtiski ir tas, ka viņi visi brauca par savu naudu, un, ja uzņēmēji paši maksā viesnīcas rēķinus un visus ceļa izdevumus, tas ir kritērijs tam, ka ekonomiskajai sadarbībai ir potenciāls. Baltkrievijas gana attīstītā ekonomika lielā mērā veidojusies tieši starptautisko izolējumu un dažādu ierobežojumu dēļ - baltkrievi bijuši ieinteresēti attīstīt savu iekšējo rūpniecību un ekonomiku. Piemēram, gaidot 2014. gada pasaules hokeja čempionātu, baltkrievi uzbūvējuši jaunu arēnu, kurā 80% nepieciešamo izejvielu, aprīkojuma un tehnoloģiju ir vietējā ražojuma. Savukārt Latvijā ražotāju trūkst.

Man adresētais ielūgums bija divpusējs - gan kā Rīgas mēra vietniekam, gan kā Brīvostas valdes vadītājam, jo osta intensīvi apkalpo baltkrievus, kuriem nav izejas uz jūru, kas ir liela problēma arī šai valstij. Meklējot iespējas pārvadāt savus ražojumus, viņi rūpīgi seko līdzi visu ostu piedāvājumam - kur ir par pussantīmu lētāk, kur nav. Mēs analizējām arī to, kādu labumu viņi var gūt no Rīgas ostas, kas ir Baltkrievijas īsākais ceļš līdz jūrai. Mūsu uzņēmēji piedāvāja daudz ko, sākot no informācijas tehnoloģijām, kur bijusī ministre Ina Gudele piedāvāja projektu, līdz televīzijas cilvēkiem, kā, piemēram, Andrejam Ēķim, kurš meklēja iespējas strādāt ar kinostudiju. Protams, arī ostas uzņēmēji nāca ar saviem piedāvājumiem. Tā tiešām bija praktiska saruna, kurā baltkrievi parādīja, ka ir ieinteresēti ar mums sadarboties.

Bija tikšanās arī ar Baltkrievijas otro svarīgāko amatpersonu - pirmo vicepremjeru Vladimiru Semaško. Tā ilga stundu, un piedalījās visu Baltkrievijas stratēģiski svarīgāko uzņēmumu vadība. Sarunas sausais atlikums - pērn caur Rīgas brīvostu pārkrāvām 1,3 miljonus tonnu baltkrievu kravu, bet šogad kaimiņi ir gatavi šo skaitli dubultot. Papildus mazutam un benzīnam baltkrievi vēlas sākt arī kālija minerālmēslu pārkraušanu Rīgas ostā. Pagaidām to dara Ventspilī un Klaipēdā, bet viņi izrēķinājuši, ka Rīga ir tuvāk.

Būtiska krava ir arī baltkrievu traktori, jo ar saviem belarusiem viņi pašlaik apgādā pusi Latīņamerikas. Nupat parakstīts līgums par 6000 traktoru piegādi Pakistānai. To visu vēl joprojām ved caur Klaipēdu un Hamburgu, kaut Rīga ir tuvāk un ērtāk. Taču ne lētāk. Baltkrievi Rīgas ostas stividoriem pārmet, ka tie nesamērīgi ceļ cenas, kārojot daudz nopelnīt, jo izrādās, ka Rīgas ostas pakalpojumi ir dārgāki nekā Klaipēdā. Tādēļ mēs tagad Rīgā mēģināsim noskaidrot, kas ir iemesls šādām atšķirībām.

Daudz runājām arī Minskas pašvaldībā un secinājām - no tās ir ko pārņemt. Rīga gadā uzbūvē aptuveni tūkstoš municipālos dzīvokļus, bet Minska - 20 000. Turklāt šie tipveida māju projekti baltkrieviem ir ļoti labi un viņi ir gatavi ar tiem dalīties. Savukārt no Rīgas viņi gribētu aizgūt šeit daudz kritizēto elektronisko biļeti. Parakstījām līgumu, ka pusotru gadu konsultēsim šīs biļetes ieviešanu Minskas sabiedriskajā transportā.

Sadarbībai ar Baltkrieviju ir arī visai piezemētas vēsturiskas saknes. Aptuveni trešdaļai mūsu daudzdzīvokļu namu lifti tapuši Mogiļovas rūpnīcā. Šo liftu konstrukcija ir tāda, ka citu liftu tur nevar iedabūt. Runājām, ka Rīgā vajadzētu šo iekārtu servisa centru, un baltkrievi tam piekrita.

Biju visos stratēģiski svarīgākajos Baltkrievijas uzņēmumos - mašīnbūves rūpnīcā "MAZ", "Belņeftehim", "Belkomunmaš", kas ražo zemās grīdas tramvajus un trolejbusus. Rīgas tramvaju un trolejbusu vidējais vecums ir aptuveni astoņi līdz desmit gadi, Minskas - trīsarpus. Domāju, ka būtu jāizpēta viņu piedāvājums, un esmu apsolījis informēt baltkrievus par iespējām piedalīties starptautiskā konkursā tad, kad vēlēsimies iegādāties jaunus tramvajus vai trolejbusus.

Kas, jūsuprāt, ir baltkrievu panākumu nopelns - vai tā varētu būt saglabātā plānveida ekonomika?

Nezinu, kur tur īsti ir robeža starp demokrātiju un autoritārismu. Taču baltkrieviem joprojām ir piecu gadu plāns. Tāpat nezinu gan, vai tas būtu piemērojams kādā no ES dalībvalstīm. Toties būtiski ir, ka viņi nav ļāvuši sagrūt rūpniecībai, intensīvi attīsta lauksaimniecību - tas viss rada stabilitāti.

Apmeklēju arī Komarovas tirgu Minskā, kas gluži kā mūsu Centrāltirgus ir pilsētas un valsts vizītkarte. Ir ko pamācīties - tur valda teju ideāla tīrība. Ja atrod kaut vienu izsmēķi uz grīdas - tas jau gandrīz ir ārkārtas notikums. Visiem tirgotājiem ir tirgus formas apģērbi. Lai gan izsolē pieejamas aptuveni tūkstoš tirdzniecības vietas, kopumā šis tirgus ir pilns.

Bijām arī Minskas brīvajā ekonomiskajā zonā. Tur Eiropai tiek ražoti alumīnija profili milzīgos apjomos. Var teikt, ka Baltkrievija ir mazā Ķīna, jo, piemēram, darbaspēka izmaksas tur ir krietni zemākas nekā Eiropā.

Ekonomiku noteikti stiprina arī tas, ka pēc augstskolas beigšanas cilvēkiem divi gadi jānostrādā savā valstī.

Vai tas nozīmē, ka cilvēki nebrauc prom no Baltkrievijas uz Rietumiem?

Neņemos teikt. Pašlaik baltkrievu cilvēkiem esam radījuši atvieglotas iespējas saņemt vīzas un viņi līdz pat Daugavpilij var nokļūt ērtāk. Taču joprojām uzskatu - no ekonomiskā viedokļa ir ļoti daudz nozaru, kurās mēs varam iegūt. Izrādās, ka pie Gulbenes pašlaik ir viens no lielākajiem Minskas traktoru rūpnīcas dīleriem, kas pa visu Eiropu tirgo traktorus. Viņi ieved šeit rezerves daļas un montē kopā tos traktorus. Tā sanāk lētāk, turklāt produkts nu jau tapis ES.

Ja jau baltkrieviem viss ir pašiem - pilsētbūvei un visam citam naudas pietiek, tad ko viņi vēlas no Latvijas - investorus vai dažādu projektu attīstītājus?

Galvenais, kas viņus interesē, ir izeja uz jūru. Mums ir Dieva dota laba ģeogrāfiskā vieta, tādēļ izdevīga ir ik tonna, kas pārkrauta Rīgas ostā - katra dod desmit eiro. Tās ir darba vietas un nodokļi. Tā kā baltkrievi saražo daudz, mums ir vienalga - traktori vai minerālmēsli, galvenais, lai būtu ko kraut kuģos. Turklāt priekšnoteikumi tam ir - Rīgas osta attīstās ļoti strauji, dzelzceļš un loģistika strādā. Baltkrievi grib zināt, vai esam gatavi dot apjoma atlaides viņu kravām. Ir jāatzīst, ka šī vizīte apliecināja - interese sadarboties ir ļoti liela.

Tātad mēs baltkrieviem esam interesanti tikai ar Rīgas ostu un nekas no mūsu saražotā viņus neinteresē?

Jāteic tā - ja viņi pie mums atvērs, piemēram, to pašu traktoru montāžu, tās būs darba vietas. Pašlaik viņiem Rīgā jau darbojas ražotne, kurā ik gadu saliek 50 "MAZ" kravas automašīnas. Šo ražotni viņi vēlas paplašināt. Tās būtu jaunas darba vietas, kas pašlaik ir svarīgākais Latvijai. Mēs varētu pelnīt naudu un arī paši esam gatavi piedāvāt šo to - ne tikai elektronisko biļeti, bet arī, piemēram, atkritumu saimniecības sistēmas izveidi, kas baltkrieviem ir atpalikusi nozare pilsētsaimniecībā.

Klausoties jūsu stāstītajā, rodas iespaids, ka Baltkrievijā nekādas krīzes nav, par bezdarbu nemaz nerunājot?

Oficiālais bezdarba līmenis ir 1,5 procenti. Taču es nerunāju par valsts organizāciju, bet gan par to, ka pašreizējos apstākļos Latvijai, kurai ir krīze - bezdarbs, izdevumu samazināšana, nepārtraukti budžeta jostā durot aizvien jaunus caurumus -, ir svarīgi, kā tiek radīta pievienotā vērtība. Ja blakus ir kaimiņš, kuru mums izvēlējusies daba, tad ar viņu ir jāsadarbojas, sakot - mums ir ko jums piedāvāt. Ja mēs šodien varam izveidot jaunu baltkrievu kravas termināli Rīgas ostā - kāpēc ne? Baltkrievi saka - mūsu zemās grīdas tramvaji ir tikpat labi kā "Škoda", tikai divreiz lētāki. Tas ir būtiski, ja skaitām naudu.

Būtiski, ka Baltkrievijā jūs uzņēma ne vien kā Rīgas mēra vietnieku. Pēc tikšanās ar Baltkrievijas vicepremjeru es pat teiktu - kā valdības līmeņa pārstāvi. Tā ir cita gradācija tomēr. Kā jūs to izskaidrosiet? Vai drīzāk turp nebija jābrauc arī ekonomikas ministram?

Viņiem laikam ir ļoti svarīgi veidot ekonomiskas attiecības ar Latviju. Visa mūsu saruna tika publicēta viņu valdības interneta mājas lapā, un tas par kaut ko liecina. Esmu vienmēr gatavs ar šādu braucienu palīdzību veicināt arī mūsu valdības iesaistīšanos abu valstu ekonomiskajā sadarbībā. Katrā ziņā Rīga jau pašlaik saražo vairāk nekā pusi no Latvijas kopprodukta. Ja mēs šo pievienoto vērtību varam vēl vairāk palielināt - ļoti labi.

Vai labais tonis neprasa, lai jūs baltkrievus aicinātu pretvizītē?

Jā, mēs to darīsim. Esam uzaicinājuši augustā, kad notiks pilsētas svētki. Vēl gan jāsaskaņo, vai viņi brauks individuāli vai delegācijā, jo nianse ir tāda, ka viņiem šādam braucienam ir jāprasa atļauja prezidentam.

Kādas ir Rīgas attiecības ar valdību? Pēc šīs vizītes loģiski būtu, ka tas Baltkrievijas valdības pārstāvis arī tiktu ielūgts. Vai arī Rīgai jāprasa atļauja?

Ir tā, ka šodien Rīgas ostai vismaz pēc pirmā šā gada mēneša rādītājiem, kuri salīdzinājumā ar pērno janvāri pieauguši par 23%, ir lielas izaugsmes iespējas. Tas nozīmē, ka valdībai tās ES naudas, kas bija paredzētas Rīgas ostai, laikam tomēr nevajadzētu ņemt nost. Izskatās, ka tas ir politiskās sāncensības jautājums, jo Rīgā pie varas nav "pareizā politiskā pozīcija", tad to, kas agrāk piešķirts, tagad vēlas pārdalīt. Tas redzams arī it kā mazās lietās. Piemēram, domei ar ES finansiālu atbalstu (aptuveni 200 000 eiro) bija iecerēts nedzirdīgo skolas rekonstrukcijas projekts, pārceļot to uz Graudu ielu. Pēkšņi jaunā Izglītības ministrijas vadība to ir izsvītrojusi. Tādēļ ir bažas arī par ostas attīstību, piemēram, Krievusalas lielā projekta īstenošanas iespējām. Savulaik Ēlertes kundzei cīņā par finansējumu kultūrai aizrādīju, ka ne kultūra, ne ekonomika īsti nav politiska. Šodien ir vieni politiķi, rīt - otri, bet jāstrādā abiem, turklāt - vienotā virzienā īstenojot ilgtermiņa projektus.

Jāatzīst, ka esmu arī nedaudz nikns par Rīgas domes pozīcijas un opozīcijas attiecībām, jo tajās sāk izpausties "Dombrovska kunga vīruss jeb slimība", kā tagad saka. Tas ir - nedarīt neko, kas ir vieglāk, nekā kaut ko tomēr darīt. Tas pašlaik izpaužas, piemēram, grupiņu pirkšanā privātajos bērnudārzos. Var jau nedarīt neko šajā jomā, jo visiem tāpat neizdabāsi. Varam nerekonstruēt "Saktas" puķu tirdziņu. Kad sabruks, varbūt kaut ko darīsim. Tādēļ, pat saņemot kritiku, ka aizbraucu uz Baltkrieviju, es joprojām uzskatīšu - tur ir potenciāls sadarbībai, kas jāizmanto.

Gan jau būs labi. Vai plānojat arī citu austrumvalstu galvaspilsētas apmeklēt līdzīgi kā Minsku? Piemēram, Baku Azerbaidžānā vai Astanu Kazahstānā?

Baku ir Aizkaukāza valstu bagātākā pilsēta, pateicoties Azerbaidžānas naftas resursiem. Baltiju un Latviju viņi saskata kā vietu, caur kuru var iekļūt ES. Te ir grūtāk runāt par naftu vai gāzi, jo tur ir Kaspija un pavisam cits sadarbības virziens, kas vairāk orientēts uz Turciju. Tomēr sadarbības iespējas noteikti ir, ko apliecina arī šīs valsts jaunais vēstnieks Latvijā, kurš te jau ir aptuveni mēnesi. Viņš jau ir bijis vizītē pie manis ar jautājumu sarakstu, kuros viņi vēlētos sadarboties. Taču jau tagad ir skaidrs, ka perspektīva var būt pārtikas piegāde šai valstij.

Es teiktu, ka šodien mēs esam tādā kā piezemētu lietu saskatīšanas fāzē, kad saprotam - sadarbību var sākt no mazumiņa - ar vienu uzņēmumu, tad otru un trešo. Rīga arī pašlaik nodarbojas nevis ar politiku, bet tīri saimnieciskām lietām - remontējam izglītības iestādes, būvējam dzīvokļus, radot darba vietas. Tas ir svarīgākais šodien.

Rīga pašlaik ķērusies pie divu visai Latvijai būtisku objektu - Mākslas muzeja un kultūras centra "Ziemeļblāzma" - rekonstrukcijas. Vai tam visam pietiks līdzekļu un varēšanas?

Mēs spēsim vēl vairāk. Mēs uztaisīsim arī koncertzāli Kongresu namā. Mums nevajag AB dambi, tiksim galā ar šo. Esmu pateicīgs Raimondam Paulam, ka viņš piekrita palīdzēt šā projekta īstenošanā.

Šobrīd lielākais pluss Rīgas domē ir tas, ka nav vairs tik lielas partejiskās sadrumstalotības, kad katrs to deķīti vilka uz savu pusi. Esam vienojušies, ka šī sasaukuma laikā par 19 miljoniem latu izremontēsim skolas un bērnudārzus - tas noturēs cilvēkus šeit, viņi nebrauks prom, jo redzēs, ka bērniem ir normāla vide, kurā augt. Turklāt šie objekti rada darba vietas. Minētā vienošanās attiecas arī uz kultūras objektiem, jo Rīgā tie bijuši un būs vienmēr. Jā, jūsu pieminētie objekti maksā dārgi. Bet pat pie budžeta, kas samazināts par trešdaļu, mēs šos projektus īstenojam. Tas nozīmē, ka agrāk naudu esam tērējuši diezgan nelietderīgi. "Ziemeļblāzmai" konkurss jau ir beidzies, domāju, tuvākā mēneša laikā zināsim, kurš ir uzvarētājs. Tiklīdz sals mitēsies un sniegs nokusīs, sāksim rakt. Mākslas muzejam vēl tehniskais projekts top, bet ir skaidrs, ka tur "rakt" sāksim jau nākamā gada sākumā.

Ir arī mazāki objekti - "Saktas" puķu tirdziņš, Operas trešā kārta. Atlikuši esam tikai vienu objektu, jo baidījāmies, ka tam gan resursu nepietiks, tas ir jaunais kultūras centrs, kas plānots Latgales priekšpilsētā pie "Doles".

Kāpēc ar kuģu ienākšanu Rīgas ostā pašlaik ir tādas problēmas - vai osta tiešām ir gatava darbam šādos laika apstākļos?

Rīgas osta nevar izlauzt visu ledu Baltijas jūrā. Mūsu pamatuzdevums ir nodrošināt kuģu ceļu akvatorijā. Tas, ka daļa stividoru kuģu īpašnieku vēlas ietaupīt, nofraktējot lētāku kuģi ar neatbilstošu klasi, tiem pašlaik traucē ienākt Rīgā. Tēlaini izsakoties - ja ziemā grib braukt ar vasaras riepām, nekas labs nesanāk. Igaunijā kuģi kursē neatkarīgi no laika apstākļiem, jo tiem visiem ir atbilstošā ledus klase. Aizvadītās nedēļas laikā esam apkalpojuši vairāk nekā 60 kuģus, kas ir tikpat daudz, cik apkalpo igauņi. Turklāt kā Igaunijas, tā Latvijas valstij pieder viens ledlauzis, kas ir normāli, ņemot vērā, ka šāda veida ziema mūsu valstīs ir reizi desmit gados. Ja saka, ka ar vienu ledlauzi ir par maz, atļaušos norādīt, ka viena šāda kuģa iegāde izmaksātu 60 miljonus latu. Ledlauža "Varma" uzturēšana neatkarīgi no tā - ir vai nav ziema - Rīgas ostai gadā izmaksā vairāk nekā miljonu latu. Protams, var meklēt, kur ledlauzi īrēt, taču - tas nav divritenis, kas pieejams ļoti lēti. Varu teikt, ka tiem aptuveni 30 kuģiem, kuriem ir "vasaras riepas", mēs palīdzam, piegādājot ūdeni, pārtiku un degvielu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!