Mičels A. Orenšteins: Populisms ar sociālisma iezīmēm
Foto: Reuters/Scanpix/LETA

Akadēmiķi un žurnālisti ir nenogurstoši runājuši par populistiska nacionālisma uzplaukumu Eiropā un īpaši tādās stingrā kursa valdībās kā Ungārijā un Polijā. Atvēlot tam dažas stundas laika un pamatīgi pagūglējot, ir iespējams ļoti daudz ko uzzināt par to, kā abu šo valstu valdības ir izrīkojušas sabiedriskos medijus, aizklapējušas privātas TV stacijas un laikrakstus, vājinājušas konstitucionālās tiesas, uzbrukušas imigrantiem, veicinājušas naidrunu pret ebrejiem, musulmaņiem un citu minoritāšu grupām un laidušas darbā interneta troļļus. Taču nevienam tā arī nav izdevies atbildēt uz galveno jautājumu: kāpēc šīs valdības ir tik populāras?

Pareizo atbildi vairums analītiķu nav ņēmuši vērā: šīs valdības ir ne tikai nacionālistiskas – tās ir arī sociālistiskas.

Ņemsim par piemēru Poliju, kurā valdošā partija Likums un taisnība (PiS) parlamenta vēlēšanās 2015. gada oktobrī ieguva 38% balsu. 2018. gada aprīlī, neraugoties uz pieaugošu autoritārismu un oficiālām sūdzībām no Eiropas Savienības, viedokļu aptaujas rāda, ka galēji labējo PiS atbalsta 40%.

Par savu pieaugošo popularitāti PiS nav jāpateicas savai nostājai pret imigrantiem vien. Faktiski labējie katoļu nacionālisti vēlēšanās Polijā apmēram 30% balsu ir ieguvuši jau kopš 1989. gada, nepārtraukti izspēlējot antisemītisma, anti-ES un antikrievisku kārti. Taču šīs PiS valdības jaunums ir tās krietni miermīlīgākā "seja".

PiS, vismaz virspusēji raugoties, vada jaunākas paaudzes politiķi, ieskaitot prezidentu Andžeju Dudu un premjerministru Mateušu Moravecki, kurš ir Beātas Šidlo (arī nosacīti jaunas sejas Polijas politikā) pēctecis. Katram no viņiem bijis savs fokuss, lai iegūtu lielāku sabiedrības atbalstu. Šī stratēģija nostrādāja. 2015. gadā PiS saņēma jau ierasto atbalstu un vēl papildus 5 līdz 10% mērenāk noskaņotu vēlētāju balsis.

Un, kad šie mēreni noskaņotie ļaudis bija pievilināti, PiS viņu atbalstu ir saglabājis, piedāvājot to, ko iepriekšējās valdības ir noraidījušas. Lai gan Pilsoniskā platforma, kas valsti vadīja līdz 2015. gadam, izauga no 1980. gadu Solidaritātes kustības, tā savu strādnieku šķiras elektorātu nodeva, īstenojot radikāli neoliberālu ekonomikas politiku, kas palielināja ekonomisko nevienlīdzību. Tieši tādā pašā veidā savas saknes nodeva kādreizējā komunistu partija, kas 1990. gados pieslējās sociāldemokrātijai.

Savukārt PiS ir ieviesusi visnozīmīgāko Polijas sociālās drošības sistēmas papildinājumu kopš 1989. gada: programmu "Ģimene 500+". Uzsākta 2016. gadā, "Ģimene 500+" iemieso nacionālismu, tradicionālās ģimenes vērtības un sociālās drošības apzināšanos, ko PiS cenšas veicināt. Programmas ietvaros ģimenēm tiek maksāti 500 zloti (115,31 euro) mēnesī par otro un katru nākamo bērnu. Ģimenes piesakās ik septembri, kad bērni atgriežas skolā. Ģimene, kurā aug viens bērns, nesaņem neko (izņēmums ir trūcīgās ģimenes), savukārt ģimenes, kurās aug divi bērni, šim ikmēneša pabalstam kvalificējas. Ģimenes, kurās aug trīs bērni, saņem 1000 zlotus un 500 zlotus par katru nākamo bērnu.

Šī programma izrādījusies ārkārtīgi populāra. Pirmajos divos gados to ir izmantojuši apmēram 2,4 miljoni ģimeņu. Šis pabalsts, kas pielīdzināms 40% no minimālās algas, ir gandrīz izskaudis bērnu nabadzību Polijā, samazinot to par apmēram 70-80%.

Liberālie proeiropiskie politiķi un politikas veidotāji nejūtas pārliecināti. Viņi sūdzas, ka šāds dāsns pabalsts ģimenēm vājinās darbinieku motivēšanas programmas un uzspridzinās valsts budžetu. Taču sākotnējie pierādījumi liecina, ka "Ģimene 500+" patiesībā ekonomisko aktivitāti ir palielinājusi. Tā ir arī apvērsusi postpadomju laika panīkumu dzimstības rādītājos, palielinājusi algas (īpaši sievietēm) un ļāvusi ģimenēm sapirkt skolas gaitām nepieciešamo, doties atvaļinājumos, iegādāties vairāk apģērba saviem bērniem un mazāk paļauties uz dārgiem kredītiem mājsaimniecības ikdienas preču nodrošināšanai. Un, pateicoties straujai ekonomiskai izaugsmei, valsts budžeta deficīts ir stabili sarucis, nevis pieaudzis.

Nav nekāds brīnums, ka liberāļiem ir grūti iegūt vēlētāju atbalstu. Daudzi poļi redz valdību, kas beidzot kaut ko dara vienkāršās tautas labā, bet vienīgais, ko dara liberāļi – ironiskā kārtā sūdzas, ka tā ir antidemokrātiska.

Patiesība ir tāda, ka programma "Ģimene 500+" darbojas. Polijas dzimstības līmenis – kas pēc 1989. gada bija krities līdz vienam no zemākajiem Eiropā – kopš 2016. gada ir pieaudzis no 1,29 līdz 1,42 bērniem uz sievieti. Savā pirmajā darbības gadā "Ģimene 500+" ir devusi nozīmīgu stimulu ekonomikai, jo gandrīz pusi no pabalsta trūcīgās ģimenes iztērē plaša patēriņa precēm. Kāda apavu veikalu tīkla ieņēmumi palielinājušies par 44%. Brīvdienu ceļojumu ģimenēm pārdošanas apjomi pieauguši par 14%. Tā vietā, lai aizņemtos un tā samaksātu par dārgajām "skolas formām", kas audzēkņiem ir jānēsā, poļi ir izmantojuši savus 500+ pabalstus. Un, lai gan sieviešu nodarbinātības līmenis ir samazinājies, jo viņas ir pametušas darbavietas, kurās tiek maksāta minimālā alga, atalgojums, īpaši veikalu darbiniekiem, ir strauji pieaudzis.

Ņemot vērā programmas ievērojamos panākumus, Polijas piemēram seko arī citas valstis. 2018. gadā mazāk dāsnu "Ģimene 500+" versiju ieviesa Lietuva.

Tiem, kuriem rūp demokrātija Polijā, Ungārijā un citur Eiropā un aiz tās robežām, vajadzētu saprast, ka daudzi vēlētāji atbalsta labējo nacionālistu vīziju par sociālu valsti, kas veicina nacionālās prioritātes, rūpējas par trūcīgajiem un atbalsta ģimenes. Liberālie demokrāti nevar pārspēt labējos nacionālistus, balstoties uz ksenofobijas kārti. Taču viņi var un viņiem vajadzētu noņemt no savām acīm ideoloģiskās klapes un iemācīties šo un to no saviem pretiniekiem par politiskām nostādnēm, kas strādā tautas labā.

Mičels A. Orenšteins ir Pensilvānijas universitātes Krievijas un Austrumeiropas studiju nodaļas priekšsēdētājs un profesors. Kopā ar Hilariju Appelu sarakstījis darbu From Triumph to Crisis: Neoliberal Economic Reforms in Postcommunist Countries.

Tags

Polija Project Syndicate Ungārija

Comment Form