Modris Ozoliņš: [Vai] sabiedrību vajag iesaistīt?
Foto: Privātais arhīvs

Daudz un dažādi vērtējumi un prognozes ir sniegtas par to, cik procenti iedzīvotāju ir "par", "pret" vakcinēšanos, cik šaubās. Atšķirības ir vērojamas starp tautībām, dzimumiem, izglītības līmeni, nodarbošanos, vecumgrupām, kontinentiem, valstīm utt.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Pat mazajā Latvijā identificētas likumsakarības saistībā ar konkrētu vakcīnu zīmoliem, gatavību vakcinēties un attālumu līdz austrumu, rietumu, ziemeļu vai dienvidu robežai. Varētu domāt, ka vajadzētu būt korelācijai starp mediķa profesiju un uzticēšanos vakcīnai, cilvēki tomēr ikdienā strādā profesionālajā vidē un informācijas telpā, kurai vajadzētu sekmēt izpratni par vakcinācijas mehānismu, par riskiem, to izvērtēšanu un novēršanu. Taču nekā! Izrādās, ka tuvums tai vai citai robežai ir krietni svarīgāks faktors. Vai nav dīvaini?

Viens no neseniem skaidrojumiem šādam fenomenam ir tāds, ka sabiedrība nav bijusi pietiekami iesaistīta inovācijas radīšanā, sabiedrība nav piedalījusies šajā procesā, sabiedrība nejūtas piederīga jauninājumam! Zinātniskajās aprindās tiek lietots termins "sabiedrības iesaiste" jeb "societal engagement". Kas gan patiesībā jāsaprot ar sabiedrības iesaisti inovācijas radīšanā, un kādu vērtību šī iesaiste sniedz?

Cik lielai sabiedrības daļai jābūt piederīgai inovācijas radīšanai? Kā izmērīt, cik liela proporcija jūtas inovācijas radīšanai piederīga? Cik no viņiem inovāciju pieņem? Cik plašā inovāciju radīšanas klāstā un cik lielai sabiedrības daļai jābūt iesaistītai? Inovāciju pieņemšanas process patiesībā ir pētīts jau sen. Inovāciju pieņēmēju kategorijas jau sen klasificētas: inovatori, pirmie inovāciju akceptētāji, agrais vairākums, vēlais vairākums, kavētāji (innovators, early adopters, early majority, late majority, laggards). Inovāciju pieņemšanas "zvana līkni" publicēja Ohaio Universitātes lauku socioloģijas docents Everets Rodžerss vēl 1962. gadā savā darbā "Diffusion of Innovations". Viņam bija tikai 31 gads, bet viņš kļuva par slavenu akadēmisko personību. 2000. gadu vidū "Diffusion of Innovations" kļuva par otro visvairāk citēto grāmatu sociālajās zinātnēs.

Salīdzinot ar 1962. gadu, tikšanās biežums ar inovācijām ikdienā ir nesalīdzināmi pieaudzis. Vai visas šīs inovācijas, ar kurām mēs sastopamies, ir cilvēkam labvēlīgas, vai tās dod viennozīmīgu labumu sabiedrībai, kādi ir riski, vai tās ir draudzīgas dabai, kā tās ietekmē planētu kopumā? Pasaules vēsture rāda, ka laika gaitā mūsu inovāciju vērtējums var mainīties. Aplūkosim vienu vēsturisku piemēru – bēdīgi slaveno pesticīdu DDT jeb dustu. DDT pirmo reizi tika sintezēts 1874. gadā. Vēlāk tika pētīta tā iedarbība uz kaitēkļiem. 1945. gadā DDT sāka piedāvāt tirgū (sākotnēji ASV) kā universālu augu aizsardzības līdzekli. To sāka plaši izmantot gan lauksaimniecībā, gan mājsaimniecībās visā pasaulē.

1948. gadā Šveices ķīmiķis Pauls Millers pat saņēma Nobela balvu medicīnā par DDT ietekmes pētījumiem uz malārijas un dzeltenā drudža ierobežošanu. Vienlaikus gandrīz kopš DDT padziļinātas pētīšanas sākuma bija apzināti arī DDT potenciālie apdraudējumi cilvēkam un dabai. Tomēr tikai pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados tika apzināts, ka apdraudējums, ko nodara DDT, ir nesalīdzināms ar tā pozitīvo efektu cīņā ar kaitēkļiem. Rezultātā 1972. gadā DDT lietošana lauksaimniecībā tika aizliegta. Pamazām DDT tika izņemts no apgrozības arī citās pasaules valstīts, 2004. gadā DDT lietošanas aizliegums lauksaimniecībā tika fiksēts Stokholmas Konvencijā par noturīgajiem organiskajiem piesārņotājiem.

Atgriezīsimies pie "sabiedrības iesaistes" inovāciju radīšanā. Vēl viens nesens pētniecību raksturojošs termins ir "atbildīga pētniecība un inovēšana". Radies pat saīsinājums RRI (Responsible Research and Innovation). Saliekot abus jēdzienus kopā, sanāk "sabiedrības iesaiste atbildīgā pētniecībā un inovēšanā" (Societal Engagement for Responsible Research and Innovation). Par šo jomu pēdējā desmitgadē īstenots ne viens vien pētījums.

Un te nu neskaidrība palielinās vēl vairāk. Cik lielā mērā sabiedrības iesaiste zinātniskajā pētniecībā ir racionāla? Vai ar sabiedrības iesaisti būtu varēts apzināt DDT potenciālo kaitējumu? DDT no paša sākuma tika radīts un pētīts ar mērķi dot labumu cilvēcei, nevis kaitēt tai. Cik (ne)jēdzīga ir neprofesionāļu viedokļu demonstrēšana Daugavas krastmalā par tādu zinātnē bāzētu specifisku jomu kā vakcinācija, katrs var spriest pats. Kā gan iesaistīt sabiedrību vakcīnu radīšanā, lai pretestība tai mazinātos? Vai vakcīnas izstrādes zinātnieku grupās iespējams iesaistīt sociālos partnerus? Kāda būs viņu loma? Vai vakcīnu "atbildīgā pētniecība" un Covid-19 vakcīnas radīšana ir jēdzīga, ja pētnieku grupā ir tikai zinātnieki? Vai Evereta Rodžersa inovāciju pieņemšanas līknes formu iespējams būtiski mainīt? Un vai vispār iespējams novērst tumsonību, ja pat plakanās zemes koncepcijas piekritēju skaits pat augsti attīstītās un izglītotās valstīs vēl šobrīd ir pārsteidzoši liels? Jautājumu, šķiet, joprojām ir vairāk nekā atbilžu.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Vakcinācija pret Covid-19
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form