Ja arī pirms ilgi gaidītās latviešu filmas "Rīgas sargi" demonstrēšanas sākuma dažs ironiski citēja pazīstamās tautasdziesmas rindu ilgi nāca, drīz aizgāja, tad nu šā kino apmeklēšanas cipari pieklusinājuši gan ierindas skeptiķu izpausmes, gan jau gluži tradicionālo vietējam ražojumam veltīto smalko kritiķu sarkasmu. Pērn jeb kopš 18. novembra nepilnos divos mēnešos "Rīgas sargiem" bijuši gandrīz 140 000 skatītāju. Ar tik iespaidīgu ciparu pārskatāmā pagātnē nevar palielīties nedz kāds vietējais, nedz ārvalstu kinoprodukts.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Pagājušajā gadā sociālantropologa Roberta Ķīļa vadīta grupa, pētot kultūras patēriņu, secinājusi: kino apmeklēšana nebūt nav mūsu valsts iedzīvotāju mīļākā izklaide, to aplūkojot Eiropas Savienības fonā. Tur uz kinoteātriem vidēji iet krietna puse iedzīvotāju, kamēr Latvijā tikai 27 procenti. Tomēr "Rīgas sargi", apmeklētībā pārspējot 1997. gada amerikāņu ekrāna bestselleru "Titāniks" , kuram Latvijā bija 137 000 skatītāju, un visā pasaulē ļoti populāro "Da Vinči kodu" (attiecīgi gandrīz

100 000), apstiprinājuši – latvieši ieinteresēti patērēt vietējo preci. Tiesa, ar noteikumu, ka jāpieved klāt un nedrīkst būt dārga: sargus plaši izrāda ārpus Rīgas, un biļešu cenas ir stipri draudzīgas.

"Seansi lauku kultūras namos patiesībā ir labdarība," saka Nacionālā kino centra (NKC) direktores vietnieks Andrejs Apsītis. "Izmaksas tur pārsniedz ieņēmumus. Protams, jārēķina nemateriālas dabas ieguvums – skatītāju intereses izraisīšana par Latvijas filmām." Diemžēl šī interese bija apdzisusi dažādu iemeslu dēļ, kuru skaitā par mazsvarīgu nav uzskatāms vienas valdības vadītāja publiski nievīgs novērtējums latviešu kino, kuru taču neviens neskatoties… Par laimi, lietas mēdz mainīties uz labo pusi. Šogad budžets kino jomai atvēlējis 3,2 miljonus latu. Tas ir kopējo tēriņu maks, no kura tieši filmu veidotājiem tiks apmēram 2 miljoni. Vēl būs nepilns pusmiljons Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) piešķīruma un Eiropas naudas.

Lai gan ražīgai latviešu kino attīstībai gadā būtu nepieciešami 5 – 6 miljoni latu, tagadējos piešķīrumus NKC vadība vērtē gana atzinīgi – filmu nozarei tomēr tiek arvien vairāk naudas, un, salīdzinot ar pērno, šogad pieaugums ir 120 procenti. Bet, kamēr nav pieņemts filmu likums, uz kura pamata kinoļaudis iegūtu stabilu finansējumu un līdz ar to iespēju plānoti sākt un pabeigt darbus, nozares "raža" ir nevienmērīga. Pērn Latvija dabūja sešas spēlfilmas, cik šogad – grūti teikt: iespējams, piecas, bet varbūt tikai trīs. Tādēļ pat vislielākie optimisti kļūst piesardzīgi, prognozējot nākotni "Rīgas sargu" iekurtajai skatītāju interesei. Jo pagaidām tā uzskatāma tikai par dāsnu uzticības avansu vietējam produktam – gluži kā pašu zemītē izaudzētam kartupelim vai cūkupupām, kam augstas kvalitātes sertifikātu bez lielām ierunām gatava piešķirt mūsu visa latviskā mīlēšanas tieksme.

Sargi pierādīja, ka spēlfilma var būt labs iemesls patriotiskās noskaņas paplašināšanai: no vēderpriekam domātas mantas līdz kultūras produktam. Iespējamās svārstības apcerot – līmenis noturēsies vai kritīs atpakaļ līdz kāpostiem un biezpienam –, neviļus uzrodas kāds jautājums. Proti, vai daudzie šīs un iepriekšējo valdību konsultanti tiešām pat kuluāros nav aplūkojuši nacionālo kino kā sociālā optimisma veicināšanas elementu?... Nu, kaut vai tādā leņķī, kuru tagad plaši izmanto Krievijā. Vērā ņemamas lietas nav par ļaunu aizgūt no jebkura kaimiņa.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form