Foto: LETA
Atceroties uz Ameriku emigrējušo, padomju laikā aizliegto komponistu Bruno Skulti viņa simtgadē (1905 – 1976), 2005. gadā Nacionālā opera vēra priekškaru skaņraža vienīgās, pēc Ilonas Leimanes romāna ar Tonija Kalves libretu 1947. gadā sacerētās operas "Vilkaču mantiniece" koncertuzvedumam. Nu 3. jūnijā pasaules pirmizrādi ieraudzīs opera pilnībā – Ināras Sluckas režijā ar Ievas Jurjānes veidotu scenogrāfiju un kostīmiem. Kā pirms sešiem gadiem, tā tagad pie diriģenta pults stāsies komponists, mūzikas pedagogs, simfonisko orķestru diriģents un Ņujorkas latviešu kora mākslinieciskais vadītājs Andrejs Jansons.

– Kāda bija jūsu pirmā saskare ar valodnieka Jāņa Endzelīna māsas, E. Virzas un K. Skalbes literārās krustmeitas, kādā Parīzes dienvidu kapsētā apglabātās rakstnieces Ilonas Leimanes izcilāko, pirmoreiz Latvijā 1943. gadā klajā nākušo romānu "Vilkaču mantiniece"?

Andrejs Jansons: – Ķeroties pie "Vilkaču mantinieces" instrumentācijas, I. Leimanes romānu nebiju lasījis. Kad priekšā gatavs librets, kas vienmēr vairāk vai mazāk atšķiras no pirmavota, pie oriģināla parasti neatgriežas. Ilonas Leimanes ārkārtīgi spēcīgo darbu ar fantastiski gleznaino valodu, lielu baudu gūdams, izlasīju pēc tam. Operā mainīti galveno varoņu vārdi, arīdzan izskaņa finālā. Ilonas Leimanes darbā Dievlodziņu saimnieks, naida dzīts, kāpj kokā, mēģinot aizdedzināt nīsto Vilkaču mantinieces Marutas bišu saimi, bet vējš paķer liesmu un aiznes uz paša ēkas jumtu. Turpretim operā abu kaimiņu mājas nosvilina zibens. Tāpat kā romāna autore, arī libretists Tonijs Kalve ir latviešu 19. gadsimta psiholoģijas izpratējs, un viņa tekstu var lasīt kā labu literatūru.

– Līdzās lieliskai tā laika vides atklāsmei "Vilkaču mantiniecē" parādās arī sena naida dzemdināta skaudība, nenovīdība…

– Tik raksturīgi latviešiem! Arī Amerikā bija tā – ja latvietim ir veikals, tautieši runās: tur iepirkties neiešu, par daudz "noplēsīs", labāk došos uz bodi pie amerikāņa. Kaut gan citas tautas – vācieši, poļi – šajā ziņā arī nav bez grēka.

– Bruno Skulti esat godājis par savu skolotāju. Kā satikāties?

– 1956. gada rudenī pārcēlos no Virdžīnijas uz Ņujorku. Baznīcā ieraudzīju spēlējam ērģeles staltu, apmēram piecdesmit gadus vecu vīru. Tas bija Bruno Skulte. Tajā laikā Ņujorkā dzīvoja diezgan daudz latviešu mūziķu. Taču Skulte izrādījās vienīgais, kas mani, jaunu studentiņu, pieņēma. Mūsu draudzība turpinājās līdz izcilā skaņraža aiziešanai mūžībā. Skulte bieži aicināja mani baznīcā spēlēt oboju. Vēlāk ar sievu dziedājām viņa vadītajā toreizējā Ņujorkas apvienotajā latviešu korī. Bieži ciemojos viņa mājās, Skulte spēlēja priekšā savus darbus, labprāt izskatīja manus pirmos mēģinājumus kompozīcijā.

Pāris reizes viņš tika atskaņojis fragmentus no "Vilkaču mantinieces", atcerēdamies bēdu stāstu operas sakarā. 1947. gadā Skulte Vācijā Oldenburgā "dīpīšu" nometnē no emigrējušajiem Latvijas operas solistiem bija nodibinājis opertrupu, kā arī sācis strādāt vācu teātrī. Tur bija iecerējis uzvest "Vilkaču mantinieci". Pabeigta pirmā cēliena instrumentācija, gatavi dekorāciju meti, tērpi… Tad sākās lielā izceļošana. Juku laiki. Atceros, kā mani vecāki Eslingenes nometnē vaimanāja – kur paliksim, kas notiks… Uz okupēto Latviju braukt atpakaļ nevar. Mans tēvs, kurš bija strādājis radiofonā par tehniķi, kā jau valsts ierēdnis baidījās no izsūtīšanas.

Ņujorkas latviešu draudzē atbrīvojās ērģelnieka vieta, un Skulte, aci nepamirkšķinājis, to pieņēma, izdarīdams savu mūža lielāko kļūdu. Vācijā, kur diriģentu rindās pamatīgu robu bija iecirtis karš, viņš kā ļoti labs diriģents dažu gadu laikā būtu uzdienējis par vienu no ievērojamākajiem Eiropā. Bet Amerikā savu mūžu nodzīvoja šaurā latviešu pasaulē. Vadīja četrus latviešu korus, un "Laika" izdevējs Helmars Rudzītis diriģentu atbalstīja, dodams vieglu darbiņu divreiz nedēļā pie laikraksta sapakošanas un izsūtīšanas. Maksāja minimālu algu, lai Skulte varētu komponēt, jo par koriem nekādu atlīdzību diriģents nesaņēma. Angliski iemācījās vien tik daudz, lai vietējā veikalā nopirktu cigaretes un pasūtītu benzīnu. Reiz Kanzassitijas filharmonijas orķestris meklēja diriģentu un piedāvāja Skultem pamēģināt. Taču viņš atteicās, jo tajā pašā laikā 1958. gadā Ņujorkā notika latviešu Dziesmu svētki.

Amerikā Skultem nebija izredžu ieinteresēt Metropolitēna operu "Vilkaču mantinieces" iestudēšanā. Un viņam trūka talanta savu darbu pārdošanā. Nezinu, kā, bet slavenais krievu diriģents, nu jau nelaiķis, Leopolds Stokovskis bija ticis pie Skultes klavieru izvilkuma. Piedāvāja "Vilkaču mantinieci" uzvest Lielajā teātrī Maskavā. Savām acīm tiku redzējis to vēstuli. Skultes atbilde bija raksturīga viņa ārkārtīgi noraidošai attieksmei pret padomisko režīmu – kategorisks nē! Latvijas kultūras sakaru komiteja vairākas reizes skaņradi aicināja viesoties dzimtenē, bet viņš vienmēr atteicās. Kaut arī tolaik Latvijā vēl bija dzīvs jaunākais brālis Ādolfs Skulte, kuru viņš ļoti cienīja.

– Vai, strikti norobežojoties no komunistiem, toreizējā trimdas sabiedrība saprata, ka liela tautas daļa Latvijā arī ir režīma upuri, kas spiesti ļauties konformismam, dzīvot ar vienu patiesību sevī, bet otru – uz āru?

– Bija, kas to apzinājās, taču antikomunistiskās potes radītā sabiedrības pašcenzūra darbojās ārkārtīgi spēcīgi. Latvijas operdīva Elza Žebranska trīsdesmitajos gados aizbrauca uz Ameriku un dziedāja Metropolitēna operā. Piecdesmito gadu sākumā viņa pieņēma uzaicinājumu nodziedāt Latvijā vienu vienīgu koncertu. Par šo grēku Amerikā viņu izstūma no sabiedrības. Nerīkoja koncertus, dziedātājai bija jāaiziet no Ņujorkas latviešu kora vadības. 1980. gadā lielajā Ņujorkas Karnegi zālē valsts svētku koncertā mēs ar Ņujorkas latviešu kori atskaņojām Bruno Skultes kantāti "Dziesmu vairogs" un Ādolfa Skultes "Viļņus". Nedēļu pirms koncerta man piezvana saniknota Bruno Skultes atraitne Biruta: ja jums koncertā Ādolfs Skulte, ņemiet no programmas ārā mana vīra kantāti! Ādolfs ir tur, bet Bruno – šeit! Spļāva zilas ugunis. Mēģināju ieskaidrot, ka Ādolfa Skultes darbs sarakstīts 1937. gadā, vēl brīvā Latvijā ieguvis radiofona pirmo godalgu… Galu galā viņa piekrita.

Pat vēl 1987. gadā Ņujorkas latviešu koris nevarēja atzīties, ka uzņem Amerikā "Ave Sol" dziedātājus no Latvijas. Uz āru skaitījās, ka to pēc privātas iniciatīvas dara profesors Uldis Bluķis, inženieris Andris Padegs un es. Pēc pilnās zālēs izdevušās turnejas Jansons no dažiem presē tomēr dabūja pa galvu, ka sadarbojies ar komunistisko Latviju (pasmaida)... Minsteres latviešu ģimnāzijā, kur vairākkārt viesojos, latviešu literatūra "beidzās" ar 1945. gadu. Septiņdesmitajos gados Ņujorkas latviešu draudzes rīkotajās vasaras nometnēs mācīju bērniem koklēšanu, dziedāšanu. Te – piedāvājums no toreizējās Kultūras sakaru komitejas izrādīt mākslas filmu "Nāves ēnā". Draudzes priekšnieks pretī – pilnīgi izslēgts! Ne viņš to filmu redzējis, pat ne noveli lasījis. Kāds Blaumanim sakars ar komunistiem? Sarīkojām filmas izrādīšanu netālu mazā pilsētiņā amerikāņu kinoteātrī, apzvanījām vecākus, salikām bērnus mašīnās, un visi noskatījās lielisko kinolenti. Tādas traģikomiskas situācijas atceros desmitiem.

– Vai esat redzējis 1990. gada Gunāra Cilinska filmu "Vilkaču mantiniece"?

– Jā. Ne sevišķi izdevusies. Lielas atkāpes no romāna. Mans dēls noskatījās, un viņam nebija nekādas jēgas, kas tur notiek, jo Ilonas Leimanes romānu viņš nepazina.

– Tā kā Bruno Skulte bija instrumentējis tikai vienu no pieciem operas cēlieniem, jūs savā ziņā var uzskatīt par tās līdzkomponistu. Kā pie jums nonāca Bruno Skultes partitūra?

– Materiāli glabājās pie Bruno Skultes jaunākā brāļa Oļģerta. Viņš, starp citu, palicis vienīgais šaisaulē no pieciem brāļiem mūziķiem Skultēm. 2003. gadā Oļģerts vērsās pie Latvijas Nacionālās operas ģildes ASV ar ierosinājumu Bruno simtgadē atskaņot "Vilkaču mantinieci". Man ģildes valde kā tās padomniekam prasīja – ko darīt? Tā kā jau biju instrumentējis vairākus citus Bruno darbus, pazinu viņa stilu, saprotams, piekritu. Pēc tam ģildes vadība uzrunāja Latvijas Nacionālo operu, un ar Artūra Maskata svētību ķēros pie darba.

2005. gadā "Vilkaču mantinieces" koncertuzveduma ieraksts albumā guva plašu piekrišanu pasaulē. Daudzi lielākie izdevumi savās slejās vaicāja – kāpēc to neizrāda arī citos operteātros? Mēs, protams, nespējam sacensties ar lielajiem pasaules skaņražiem dižgariem, taču varam salīdzināties ar Prāgu. Tur vienā teātrī repertuārā ir astoņas čehu operas, otrā – divas. Vienā sezonā! Vai Janačeks ir labāks par Jāni Mediņu? Vai Smetana izcilāks par Alfrēdu Kalniņu? Čehu valdība izdod daudz līdzekļu tieši čehu operu atbalstam. Un opermīļi no Japānas, Argentīnas un Kanādas brauc uz Prāgu čehu operu dēļ. Vai mēs nevarīgāki?

– Starp citu, vai neesat rada savulaik Latvijas Radio orķestra vadītājam Arvīdam Jansonam un viņa dēlam, patlaban Bavārijas radio simfoniskā orķestra mākslinieciskajam vadītājam Marisam Jansonam?

– Noteikti ne. Mūsu ģimenē Jansona vārds, kā smejies, mākslīgi pielikts. Kad mans vecvectēvs strādāja muižā, viņa uzvārds skanēja Vanags. Kaut ko bija sagrēkojies, draudējis pēriens. Tad no bargā muižnieka patvēries pie kaimiņu kunga, drusku draudzīgāka. Tas teicis – labi, strādāsi pie manis, bet turpmāk būsi Jansons.

***

Radošā vizītkarte

Andrejs Jansons

Dzimis 1938. gadā Rīgā.

No 1960. gada spēlējis oboju Pitsburgas un Baltimoras orķestros. Bijis orķestra mūziķis Brodvejas teātros, Ņujorkas pilsētas operā, Metropolitēna operā. Bijis viesdiriģents ASV, Kanādas un Eiropas valstu orķestros, koros un ansambļos.

Kopš 1975. gada – Ņujorkas Latviešu kora muzikālais vadītājs un galvenais diriģents.

1990. gadā kā virsdiriģents piedalījies XX Vispārējos latviešu dziesmu svētkos. 1996. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Ar Nacionālo operu pirmo reizi bijušajā Padomju Savienībā iestudējis Menoti Ziemassvētku operu "Amāls un nakts viesi". Ar Ņujorkas latviešu kori iestudējis Alfrēda Kalniņa operas "Baņuta" un "Salenieki", kas koncertizpildījumā ar solistiem un simfonisko orķestri atskaņotas Ņujorkā, Milvokos un Minsterē.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!