Ņikita Bezborodovs: Mācības no sešu gadu vecuma var paaugstināt uzmanības deficītu
Foto: F64

Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) aktīvi virza kārtējo reformu – šoreiz par to, ka obligātai pamatizglītības apguvei jāsākas jau no sešu gadu vecuma. Savu iniciatīvu ministrija skaidro ar to, ka daudzviet vidējās izglītības iestādēs gados vecākajiem jauniešiem zūd motivācija mācīties un psiholoģiski viņi vairs neatbilst vispārizglītojošās skolās patlaban organizētajam mācību procesam, bet, vai sešus gadus vecs bērns psiholoģiski ir gatavs uzsākt skolas gaitas? Kā tas var ietekmēt bērna psihi un motivāciju mācīties?

Šī brīža formātā reforma nav atbalstāma

Spriežot pēc komunikācijas ar kolēģiem - bērnu psihiatriem, psihoterapeitiem un psihologiem, kā arī viņu profesionālo asociāciju pārstāvjiem, varu teikt, ka profesionāļu sabiedrībā IZM piedāvātā reforma par obligāto pamatizglītības apguvi no sešu gadu vecuma izraisa lielas bažas. Es, kā bērnu psihiatrs, šai reformai redzu vairākus būtiskus riskus. Tādā formā, kādā tā ir pašlaik, reforma, manuprāt, nav atbalstāma.

Šķiet, ka reformas veidotāji ir piemirsuši - bērns ir organisms, kas atrodas nepārtrauktā attīstībā, un šī attīstība norisinās pakāpeniski. Ir virkne funkciju, ko bērns apgūst pakāpeniski, piemēram, vadības funkcija: spēja koncentrēties, noturēt uzmanību, kontrolēt impulsus, u.tml. Visas šīs funkcijas ir ļoti būtiskas, īpaši laikā, kad sākas mācības skolā.

Paaugstināsies to bērnu skaits, kuriem būs grūtības mācībās

Šobrīd, kad bērni sāk apmeklēt skolu vidēji septiņu gadu vecumā, lielākai daļai no viņiem smadzeņu struktūras ir pietiekami nobriedušas, taču nebūt ne visiem. Ir bērni ar individuālām nervu sistēmas attīstības īpatnībām, piemēram, ar uzmanības deficīta/hiperaktivitātes spektra traucējumiem vai specifiskiem mācīšanās traucējumiem (disleksiju, disgrāfiju, diskalkuliju). Sākot skolas gaitas septiņu gadu vecumā, uzmanības deficīts/hiperaktivitāte būs diagnosticējams vismaz vienam no 20 bērniem, mācīšanās traucējumi – vienam no desmit bērniem. Virkne pētījumu liecina, ka pat vienas klases (un viena dzimšanas gada) ietvaros jaunākiem bērniem, kas ir dzimuši kalendāra gada beigās, ir lielāks risks, ka viņiem skolā tiks konstatēts uzmanības deficīts vai mācīšanās traucējumi. Tas ir tieši saistīts ar to, ka viņi hronoloģiski atrodas savas nervu sistēmas attīstības agrīnākajā posmā. Ieviešot pamatizglītības apguvi no sešu gadu vecuma, varam prognozēt, ka noteikti paaugstināsies to bērnu skaits, kuriem būs grūtības mācībās, tāpat arī būs daudz vairāk bērnu ar uzmanības deficīta/hiperaktivitātes simptomātiku.

No sešgadīga bērna nevar prasīt 40 minūšu nepārtrauktu koncentrēšanos

Idejas virzītāji nereti min, ka daudzās pasaules valstīs bērni skolas gaitas uzsāk sešu, un pat piecu gadu vecumā, taču šeit jāņem vērā, ka attiecīgās skolas ir veidotas kā pirmsskolas izglītības iestādes. Sešu gadu vecumā no bērna nevar prasīt 40 minūšu nepārtrauktu koncentrēšanos vienam mācību priekšmetam. Lielākā daļa bērnu šajā vecumā nevar mierīgi nosēdēt tik ilgu laika posmu, ja vien nav kaut kas ļoti interesants. Ja IZM vēlas, lai bērni skolas gaitas uzsāk jau sešu gadu vecumā, ir pilnībā jāmaina visa izglītības struktūra – nodarbībām jābūt 15, maksimums 20 minūtes garām, klasēs jāizveido spēļu stūrīši u.tml. Šis ir tipiskas pirmsskolas izglītības iestādes apraksts, tāda vide Latvijā jau pastāv, un nav īsti saprotams, kāpēc tāda jāveido arī skolās.

Daži bērni nav gatavi skolai arī septiņu gadu vecumā

Šobrīd izglītības sistēma vecākiem ļauj brīvi izvēlēties, vai bērns skolas gaitas uzsāk sešu, septiņu vai pat astoņu gadu vecumā. Tas ir labs risinājums, jo ir arī tādi bērni, kuri sešu gadu vecumā ir gana nobrieduši, un viņiem bērnudārzā ir garlaicīgi. Taču vēlos atgādināt, ka ir arī bērni, kuri septiņu gadu vecumā nav pietiekami nobrieduši (viņiem ir uzmanības koncentrēšanas grūtības, hiperaktivitāte, lasīšanas/rakstīšanas grūtības u.t.t.), tāpēc viena no rekomendācijām, ko bērnu psihiatri šādos gadījumos iesaka, ir skolas gaitu sākšana no astoņu gadu vecuma.

Skolās nav atbalsta sistēmas bērniem ar mācību traucējumiem

Tas, ka bērni attīstās ar dažādu ātrumu un intensitāti, ir pilnīgi normāli – vienam labāk padodas lasīšana, bet sliktāk padodas cipari, citam sagādā grūtības 40 minūšu koncentrēšanās, bet ir labi panākumi vizuālajā mākslā un sportā u.tml. Problēma nav bērnos, bet tajā, ka skolās nav atbalsta sistēmas – ja bērns spēj adaptēties, viss ir kārtībā, taču tiklīdz ir kādas problēmas, vecāki un bērni ar šīm problēmām bieži paliek vieni paši. Ar atbalsta sistēmu es šajā gadījumā domāju individuālu pieeju tiem bērniem, kuriem tas ir īpaši nepieciešams - psihologa vai citu speciālistu palīdzību, papildus nodarbības vai pagarinātu uzdevumu veikšanas laiku un citus "saprātīgus pielāgojumus" mācību iestādē. Piemēram, bērnam, kuram ir uzmanības deficīts/hiperaktivitāte, nebūtu ieteicams mācīties vienā klasē vēl ar trīsdesmit bērniem un vienu skolotāju, labāk būtu – desmit vai piecpadsmit bērni un, ja klasē būtu arī skolotāja palīgs.

Attīstoties bērni apgūst ne tikai uzmanības noturēšanas, koncentrēšanās funkciju un kustību koordināciju, bet arī lasīšanu, rakstīšanu, skaitīšanu u.tml. Turklāt jāņem vērā arī emocionālā attīstība – liela daļa bērnu tikai pakāpeniski spēj emocionāli adaptēties skolas videi.

Reformas radītās sekas var veicināt bērnos zemu pašvērtējumu

Jāapzinās, ka problēma neslēpjas tajā, ka bērns sešu gadu vecumā nespēj pietiekami koncentrēties, problēma rodas tad, kad šo bērnu nosēdina konkrētā vidē, kur viņš saskaras ar grūtībām izpildīt vides uzliktās prasības. Bērns ar uzmanības deficītu/hiperaktivitāti, iespējams, spēs noturēt uzmanību tikai piecpadsmit minūtes, pēc tam viņš gribēs iziet no klases, radot troksni un novēršot pārējo uzmanību. No skolotāja šāds bērns, protams, dzirdēs aizrādījumus, ka jāsēž mierīgi, ka nedrīkst trokšņot utt. Šeit jāņem vērā, ka atkārtoti aizrādījumi ilgtermiņā var nopietni ietekmēt bērna pašvērtējumu. Lieki piebilst, ka zems pašvērtējums samazina arī motivāciju mācīties. Rezultātā bērns nonāk paradoksālā situācijā – no vienas puses, bērnam, kurš netiek līdzi citiem mācībās, vajadzētu mācīties vairāk, taču realitātē vēlme mācīties tikai samazinās.

Izstrādājot reformu, nekonsultējās ar vecāku organizācijām vai profesionālām asociācijām

Man nav ziņu, ka, izstrādājot šo iniciatīvu, IZM būtu konsultējusies, piemēram, ar bērnu psihiatriem un psihologiem, vai vecāku organizācijām, taču tā nav tikai IZM problēma. Diemžēl, Latvijā tā ir ieraksta prakse – izstrādājot dažādus likumprojektus vai pamatnostādnes, nenotiek normāls konsultācijas process ar nozares un sabiedrības pārstāvjiem. Normāla prakse būtu, ja šajā gadījumā notiktu konsultācijas ar pedagogiem, ārstiem, bērnu psihologiem, vecāku organizācijām u.tml.

IZM uzsver, ka reformas mērķis ir ātrāk integrēt jauniešus darba tirgū, lai 19 gadus vecam jaunietim nav jāsēž skolas solā, taču pastāv iespēja, ka rezultātā mēs iegūsim vēl vairāk jauniešu ar zemu pašvērtējumu un motivācijas trūkumu. Piekrītu, ka 19 gadu vecumā, iespējams, vairs nebūtu jāsēž skolas solā, bet situāciju var mainīt arī ar citiem instrumentiem, piemēram, pārstrukturējot profesionālo izglītību.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form