"Mēs ceram, ka Eiropas Parlamenta deputāti parādīs nepieciešamo veselo saprātu, lai labotu izveidojušos situāciju." Šos vārdus nav teicis Eiropas Savienības komisārs vai kādas ietekmīgas dalībvalsts premjers. Neapmierinātību ar Eiropas Parlamenta darbu, 5.septembrī šādi pauda ES kandidātvalsts Turcijas Ārlietu ministrijas preses pārstāvis Namiks Tans.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Eiropas Parlamenta Ārlietu komiteja dienu iepriekš bija apstiprinājusi asu ziņojumu par Turcijas ES iestāšanās sarunu gaitu. Eiroparlamentāriešu kritiku izpelnījās jau tradicionālās Turcijas vājās vietas – reliģisko, izteiksmes brīvību un sieviešu tiesību nodrošināšana, kā arī cīņa ar korupciju, kurās deputāti saskatīja nepietiekamu reformu progresu. Papildus vēl ziņojumā Turcija arī aicināta atzīt Osmaņu impērijas laikā pret armēņiem veikto genocīdu un atvērt savas ostas Kipras grieķu daļas kuģiem.

Turcijas valdību šis ziņojums esot ievērojami "nokaitinājis", ziņo "Turkish Daily News". It sevišķi tajā paustā prasība armēņu vajāšanas atzīt par genocīdu. "Dokumentam trūkst veselā saprāta", teikušas turku amatpersonas.

Galvenais šķērslis - turku pašlepnums

Grūti iedomāties situāciju, kad uz kādas ES institūcijas pausto kritiku tik asi būtu reaģējusi jebkura cita ES kandidātvalsts. Piemēram, šajās pat dienās tikai soli no Eiropas Savienības esošā Bulgārija itin pacietīgi uzklausīja Eiropas Komisijas prezidenta Žozē Manuela Barrozu paziņojumu par īpašu ierobežojumu piemērošanu tās dalībai Eiropas Savienībā.

Ar Turciju nekas tāds nav iespējams, tā jau iepriekš paziņojusi, ka nepieņems nekādu "īpašus nosacījumus". Tādēļ, manuprāt, šis atgadījums labi raksturo visu Turcijas iestāšanās sarunu būtību, kuras eksperti jau paguvuši nodēvēt par grūtākajām ES vēsturē. Atļaušos pat norādīt, ka Turcija ir pārāk lepna, tās reģionālās lielvalsts nacionālā pašapziņa ir pārāk augsta, lai tā vispār sekmīgi varētu pabeigt 2005.gada oktobrī uzsāktās iestāšanās sarunas. Jeb precīzāk, lai īsā laika posmā pārcirst savu Gordija mezglu - Kipras problēmu.

Jebkuru sekmīgu politisko sarunu priekšnoteikums ir māka pieņemt kompromisus un vajadzīgajā mirklī piekāpties. Turcija līdz šim demonstrējusi visai mazu elastību. Vairums politikas ekspertu ir vienisprātis, ka, piemēram, Kipras diplomātiskās neatzīšanas un ostu atvēršanas jautājumā Turcijas nepiekāpība ir to jau iedzinusi stūrī.

"Kamēr Kipras ziemeļu daļas turki paliek izolēti, tikmēr mēs savas ostas neatvērsim. Ja ES iestāšanās sarunām jāapstājas, lai tā notiek", jūnijā paziņoja Turcijas premjerministrs Tajips Erdogans. Tiesa, arī Kipras grieķi nav spēruši nepieciešamos izlīguma soļus - tieši grieķu kiprioti 2004.gadā noraidīja ANO piedāvāto miera plānu sadalītās salas apvienošanai.

Nākamgad Turcijā gaidāmas parlamenta vēlēšanas, kas tikai pastiprinās turku politiķu nacionālo retoriku. Pēdējos gados ievērojami mazinājies arī pašu turku eirooptimisms. Ja 2006.gadā 62 % turku valsts dalību ES vērtēja kā "labu lietu", tad šā gada jūlija Eirobarometra aptauja rāda, ka šāds viedoklis ir vien 44 % iedzīvotāju. Galvenais atbalsta krituma iemesls ir tieši Eiropas politiķu paustā Turcijas kritika, kas tiek plaši atspoguļota turku medijos.

Tādēļ arī apzināti virsrakstā liku šķietami tik pretrunīgu teikumu "Turcijas strupceļš uz Eiropas Savienību". Iestāšanās sarunas ir tikko sākušās, aizvērta vien pirmā, vieglākā sadaļa, tomēr Turcijas ceļš uz ES jau draud pārvērsties strupceļā.

Turcijas kritiķi

Protams, Turcijas nepiekāpība un nacionālā pašapziņa nav vienīgie nopietnie šķēršļi tās iestāšanās sarunu ceļā. Jāmin virkne ES politisko aktieru, kuru lēmumi un nostāja var sarunas novest strupceļā.

Pirmkārt, jau Eiropas Savienības acquis communautaire sargs Eiropas Komisija. Tās ziņojums par Turcijas reformu progresu gaidāms 26.oktobrī. Neapšaubāmi, ka šis un nākamie ziņojumi būs pirmais un galvenais kritērijs, no kura atkarīgs Turcijas iestāšanās sarunu tālākais liktenis.

Eiropas Savienības paplašināšanās komisārs Oli Rēns 7.septembrī atkārtoti aicinājis Turciju izpildīt savas saistības un atzīt Kipru. (2005.gadā Turcijas parakstītais muitas līguma protokols joprojām iestrēdzis turku Parlamentā). Tomēr Komisija savu viedokli primāri balstīs uz Turcijas reformu rezultātiem un nav paredzams, ka tās attieksmi veidotu atklāti politiski motīvi.

Pretēji ir ar Eiropas Parlamentu, kurš diezin vai kautrēsies arī no skaidri politiski motivētiem spriedumiem. Jau minētais Ārlietu Komitejas ziņojums tik lielu turku nepatiku izsauca tieši dēļ tajā tika iekļautās atsauces uz armēņu genocīdu. Iepriekš Eiropas Komisija Turcijai bija solījusi, ka šī jūtīgā jautājuma risinājums nebūs iestāšanās priekšnoteikums.

Eiropas Parlamentam (kā ES pilsoņu tieši vēlētai institūcijai) ir visas iespējas paust arī visai radikālus spriedumus.Un ja palūkojas uz eiropiešu viedokli, tad, Turcijai par nelaimi, ES pilsoņu uzskati tik tiešām ir radikāli. Jūlijā publiskotie Eirobarometra dati liecina, ka Turcijas dalību ES atbalsta vien 39 %, bet neatbalsta 48 % eiropiešu. Tik lieli iebildumi nav ne pret vienu citu esošo vai tikai teorētiski potenciālo kandidātvalsti, pat ne pret Albāniju.

Protams, ne jau Eiropas pilsoņu balsojums Turcijai atvērs vai aizvērs ES durvis. Tādēļ nonākam pie pēdējā potenciālā Turcijas klupšanas akmeņa - ES Padomes. Iespējams minēt četras valstis, kuru politiķi atklāti pauduši vislielākos iebildumus pret Turcijas iestāšanos Eiropas Savienībā.

Pirmkārt, Francija ar tās pārdomām par ES absorbcijas kapacitāti. Jāsaka gan, ka Francija nekad nav nostājusies klajā opozīcijā Turcijas dalībai ES, jo to pagaidām neļauj gan ES motora valsts statuss, gan aktīvie tirdzniecības sakari ar Turciju. Tomēr daudzi politikas eksperti uzskata, ka ilgtermiņa perspektīvā Francija darīs visu, lai nepieļautu Turcijas iestāšanos, jo 70 miljonu iedzīvotāju lielās valsts pievienošanās radikāli mainītu spēku samēru ES un apdraudētu Francijas pozīcijas.

Otra skeptiskā četrinieka valsts ir Austrija ar tās ideju par Turcijas īpašas partnerības statusu. Austrijas politika pilnībā sakrīt ar tās iedzīvotāju radikālajiem uzskatiem, jo 81% austriešu ir pret Turcijas iestāšanos. Visbeidzot Grieķija un Kipra, kuras pilnībā izbauda situāciju, kad to senais ienaidnieks klauvē pie ES durvīm.

Iestāšanās sarunu sadaļu atvēršana un slēgšana iespējama tikai ar visu 25 dalībvalstu vienbalsīgu atbalstu. Tas nozīmē 70 sarunu bloķēšanas iespējas, secinājis franču laikraksts Le Figaro. Pirmo no šīm iespējām 12.jūnijā pilnībā jau izmantoja Kipra, ilgstoši bloķēt pirmās sarunu sadaļas slēgšanu.

Kopumā var piekrist tikko publicētā nevalstiskās organizācijas Friends of Europe pētījumā ieskicētajiem Turcijas iestāšanās sarunu nākotnes scenārijiem. Šis ietekmīgais Briseles think-tank secina, ka no četriem iespējamiem notikumu attīstības scenārijiem visreālākie ir divi pesimistiskākie - iestāšanās sarunu gaita drīzumā tiek būtiski palēnināta vai arī sarunas tiek pilnībā apturētas. "Vai nu Turcijas vilciens tiek novirzīts uz rezerves sliedēm, vai arī to sagaida pilnīga katastrofa".

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form