Nils Sakss
Foto: Privātais arhīvs

Pēdējā laikā divas sabiedriskās aktualitātes pacēlušas jautājumu: ko drīkst darīt puikas? Šīs aktualitātes ir kendama un medību atļaušana jauniešiem no 16 gadu vecuma.

Lai arī teorētiski tēma varētu attiekties uz visiem neatkarīgi no dzimuma, tomēr interesanti, ka sabiedrisku sašutumu sacēlušas tīri "vīrišķīgas" nodarbes. TV sižetos par kendama spēli koka vilciņus mētā puikas, un arī medībās, kā liecina statistika, ar milzīgu pārsvaru dodas tikai vīrieši. Kas zīmīgi - valstīs, kur tas ir atļauts (piemēram, Skandināvijā), medības ir arī viens no populārākajiem veidiem, kā kopā laiku pavada tēvi ar saviem dēliem.

Aktualitāte šeit tāda, ka abas lietas Latvijā atnākušas ar aicinājumiem tās aizliegt. TV sižetos skolotājas skaidro, ka zēni tādā veidā varētu dabūt sev zilumus un tādēļ kendama skolā aizliegta. Bet Saeimā aicina aizliegt zēniem piedalīties medībās, jo: a) tas neatgriezeniski traumēšot viņu psihi; b) bērniem neesot jāredz, kā nogalina dzīvniekus; c) ir pārāk bīstami jauniešiem dot rokās medību ieroci.

Atstājot šoreiz malā ētiskās un citas dimensijas, man situācija šķiet interesanta tieši psiholoģiskā perspektīvā. Aizliegumiem, protams, nav nekāda pragmatiska pamata - kendama netraumē vairāk kā jebkura maza riska fiziska aktivitāte, un pētījumi no valstīm, kur bērni dodas medībās, neuzrāda nekādus garīgās veselības riska faktorus. Ja nu ko tie uzrāda, tad medības ir fiziski un psihiski veselīga nodarbe, īpaši jauniem vīriešiem, kas tajās dodas kopā ar tēviem.

Tad kāpēc tik emocionāli pārsātināta prasība pēc aizlieguma? Šajā gadījumā - pēc aizlieguma pret arhetipiski vīrišķīgām nodarbēm (fiziska aktivitāte, veiklība, sacensības, ieroči, medības).

Manuprāt, šie divi gadījumi ir mazas ilustrācijas tendencei, kas pēdējās desmitgadēs ievērojami pārveido sabiedrības audumu. Un tā ir tendence uz milzīgu dzimuma nevienlīdzību dažās noteiktās sfērās. Šajā gadījumā - pedagoģijā un psiholoģijā. Skolās uz katru vīrieti skolotāju ir desmit sievietes. Psiholoģijā situācija vēl dramatiskāka - apskatot jaunieviesto psihologu reģistru, pagājušā gada beigās tur no 532 psihologiem vīriešu bija tikai 16 jeb 3% (te arī vēl jāpatur prātā, ka bioloģiskais dzimums nebūt vēl nenozīmē sakritību ar dzimumlomu, kā nenogurstoši aprāda šiem sensitīvajiem tematiem veltītas diskusijas).

Tātad lielā mērā telpas noteikumus, pēc kuriem mācīties un uzvesties zēniem, nosaka ekskluzīvi sieviešu dzimuma speciālistes. Vēl vairāk - ņemot vērā Latvijas realitāti, kur liela daļa bērnu aug faktiskās viendzimuma ģimenēs (ar mammu vai vecomammu), tad puikam ir liela iespēja iziet cauri dārziņam, pamatskolai, vidusskolai un reizēm vēl augstskolai, tā arī īsti nenonākot kontaktā ar kādu adekvātu sava dzimuma piesaistes figūru.

Problēma, protams, nav ne sievietēs, ne vīriešos. Kā jebkurā citā sfērā, problēma rodas nesamērīgas disproporcijas dēļ. Kad lēmumus, kas skar vīriešus - esošos vai topošos, pieņem tikai sievietes, rezultātā tiek pieņemti lēmumi, kas zēniem nav gluži izdevīgi. Tieši tāpat, kā daudzās jomās sievietēm neizdevīgus lēmumus gadsimtiem ilgi ir pieņēmuši vīrieši. Tā noteikti nav apzināta rīcība. Varbūt mātes nevēlas laist dēlus simboliskajā mežā, lai tie caur nogalināšanas rituālu nepieaugtu? Vai varbūt vīrieši tiek uzlūkoti kā pārāk vāji, lai tiem uzticētu savus bērnus vest medībās? Katrā gadījumā, tie drīzāk ir dziļi kolektīvās zemapziņas procesi, kuriem šeit pievērsties nebūtu vieta.

Toties vietā ir norādīt uz dažām tendencēm, kurus šie procesi ir atnesuši. Šobrīd skolas acīmredzami ir daudz labāk piemērotas meitenēm, nekā zēniem. Meitenes sasniedz labākas sekmes, kamēr zēnus - milzīgā dzimumu disproporcijā - diagnosticē ar dažādām uzvedības vai psihes grūtībām, sūta laboties vai ārstēties, atstāj uz otru gadu vai vispār izmet no skolas. Augstskolās šobrīd jau tagad iestājas vairāk meiteņu nekā puišu. Tikmēr piedzimšana par vīrieti ir absolūti lielākais riska faktors nonākšanai cietumā vai dzīves beigšanai ar pašnāvību, kur Latvija ir stabilos pasaules līmeņa līderos.

Domāju, ka zaudētāji no šādas "sociālās kastrācijas kompleksa" ir visa sabiedrība. Kad vīrietis - izaudzis bez kendamu zilumiem, bruņojies tikai ar savu jūtu vārdnīcu, tā arī neuzzinājis, kur palika Bembijs un no kurienes desa, ko mamma katru rītu liek viņam uz sviestmaizes - nonāk lielajā dzīvē, adaptācija var būt sarežģīta. Labākajā gadījumā viņš no pieaugušā dzīves grūtībām vienkārši aizbēgs, kā to dara apbrīnojams skaits Latvijas vīriešu - alkoholā, depresijā, datorspēlēs vai nākamās partneres mierinājumos. Sliktākajā - sāks savu neapzināto naidu un frustrāciju izpaust infantilā agresijā pret sievu un, nedod Dievs, neapdomīgi sataisītajiem, bet sociālo dienestu vēl nesavāktajiem bērniem.

Ja zēni neredzēs vīriešus, kamēr tie aug, tad sievietes neieraudzīs vīriešus, kad tie būs pieauguši. Disbalanss ir neveselīgs. No maniem jaunajiem psihoterapijas klientiem ar uzvedības grūtībām, ap 90% zēnu dzīvēs nav klātesoša tēva. Viņiem ir lieliskas, gādīgas, rūpīgas un tiešām foršas mammas. Bet puse no vienādojuma vienmēr paliek tikai puse. Savukārt, tai daļai, kas mūsos palikusi tukša, vienmēr būs tendence piepildīties ar visiem pasaules mēsliem.

Vai tam ir kāds risinājums? Es piedāvātu to meklēt struktūrās, kuras šīs sabiedrības pārmaiņas tik lielā mērā vēl nav skārušas. Ielūkoties telpās un simbolos, kurus glabā mūsu kolektīvās zemapziņas dziļākie slāņi jeb kultūra. Literatūra, arhitektūra, māksla, rituāli un ticības zīmes.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form