Nils Ušakovs: Nevis pret latviešu valodu, bet gan par savu pašcieņu
Foto: LETA

Pagājušajā nedēļā valdība izskatīja jautājumu par līdzekļu piešķiršanu parakstu vākšanai jautājumā par krievu valodas statusu.

Atbilstoši likumam, ja savākti 10 000 cilvēku paraksti, tad valstij ir jāturpina tālākā parakstu vākšana uz sava budžeta rēķina. Un ir vienalga, par ko iestājas referenduma iniciatori. Ministriem demokrātiskā valstī, kur tiek cienīti visi tās pilsoņi, ir jāatbalsta līdzekļu piešķiršana.

Taču tā tas nenotiek ar esošo valdību. Ministri, kuri pārstāv "Visu Latvijai!"-TB/LNNK, nosauca iniciatoru mērķus par amorāliem un nobalsoja pret. Atkārtošu vēlreiz - nav svarīgi, par kādu jautājumu cilvēki vēlas sarīkot referendumu. Viņiem uz to ir tiesības. Vairāk nekā 10 000 pilntiesīgu Latvijas pilsoņu iestājās "par", tātad likums ir jāpilda. Un ministriem nav tiesību pēc saviem ieskatiem traktēt likumu un šķirot Latvijas pilsoņus pareizajos un nepareizajos.

Šeit mēs saskaramies ar galveno problēmu. Runa nav par to, ka rīkojās ministri no "VL!-TB/LNNK". Runa ir par cieņas trūkumu pret ievērojamu sabiedrības daļu.

Šajās vēlēšanās "Saskaņas centra" vēlētāji apliecināja maksimālu toleranci un gatavību kompromisiem, atbalstot ideju par trīs gadu moratoriju likumdošanas iniciatīvām, kuras skar vēsturiskus un nacionālus jautājumus. Uz šādu soli SC vēlētāji bija gatavi kopēja mērķa labad – mēs visi vēlamies dzīvot vienotā sabiedrībā, kur cilvēki ciena cits citu, neatkarīgi no tautības un dzimtās valodas, kur mēs visi kopā strādājam savas valsts labā, un kuru krievvalodīgie latvijieši, gluži tāpat kā latvieši uzskata par savu Dzimteni.

Tāpat, kā to par savu Dzimteni uzskatīja Rīgas 6. pulka krievu karavīri, kuri krita 1919. gada novembrī cīņās pret Bermonta vienībām un kuru vārdi iekalti piemineklī Sudrabkalniņā Imantā. Tāpat, kā Latviju par savu Dzimteni uzskatīja krievu miliči, kuri gāja bojā 1991. gada janvārī. Tāpēc, ka krievi bija kopā ar latviešiem, kad Latvija veidoja savu neatkarību 1918. gadā un kad to atjaunoja 1991. gadā.

Bet simtiem tūkstošu krievvalodīgo latvijiešu uzskata, ka pašlaik runāt par cieņu pret viņiem būtu neveselīgs optimisms. Kaut vai tāpēc, ka valdībā ietilpst partija, kuras pārstāvji uzskata viņus par nelikumīgiem kolonistiem,  un kuri dala Latvijas pilsoņus tikai viņiem vien saprotamās kategorijās – latvieši, krievi un latvieši, kuri balso par nepareizām partijām. Un tādēļ, ka valdības veidošanas procesā politiķu vidū ar pilnu nopietnību tika lietots arguments, ka "latviska" valdība tomēr būšot labāka.

Es nevēlos atkārtot banālas lietas, bet, kad Latvijas ministri spļauj sejā kādai no savas valsts iedzīvotāju grupām, tad nevajag sevi mierināt ar domu, ka ne jau tev iespļāva. Rīt var nepaveikties arī tev, kad tev kā pensionāram atņems pensijas piemaksu, vai, kad tev kā studentam atņems tiesības uz budžeta vietu, vai, kad tev kā jaunajai māmiņai atņems pēdējo pabalstu.

Vasarā Latvijas prezidents Andris Bērziņš paziņoja, ka ar vietējiem krievu medijiem sarunāsies krieviski. Pēc tam daudzi mani krievu paziņas teica: ''Nevajag, prezidenta kungs! Ar šo paziņojumu jūs esat apliecinājis mums cieņu. Un mēs ar patiesu cieņu tagad esam gatavi jūs uzklausīt tikai latviski.'' 

Lai Latvijā saglabātu un nostiprinātu latviešu valodu un latviešu kultūru, nav vajadzīgas integrācijas programmas. Vispār nav nepieciešamas kādas īpašas programmas, īpaši, ja tās pūlas izdomāt ministri. Vienkārši ir vajadzīga cieņa pret visiem valsts iedzīvotājiem, neatkarīgi no viņu etniskās izcelsmes. Un tad absolūtais vairākums krievvalodīgo latvijiešu ar prieku būs gatavi darīt daudz, lai nostiprinātu latviešu valodas pozīcijas.

Pašlaik notiekošā parakstu vākšana tikai ļoti nosacīti ir saistīta ar krievu valodas statusu. Tā ir saistīta ar cieņu. Cilvēki, kuri tagad atnāk parakstīties "par" referenduma rīkošanu, parāda pašreizējiem valdošajiem politiķiem, ka viņiem ir apnikusi šī attieksme un ka viņi vēlas saglabāt savu pašcieņu.

Un šeit ir nepieciešams strikti nodalīt – neviens no tiem, kuri parakstās par referendumu, neiestājas pret latviešiem un pret latviešu valodu. Cilvēki iestājas pret politiķiem, kurus valsts intereses, ieskaitot arī pašu latviešu intereses, uztrauc mazāk par visu.

Tieši tāpēc es aizgāju un parakstījos "par" referenduma rīkošanu. Es pats personīgi un mana partija iestājas par to, ka Latvijā ir tikai viena valsts valoda – latviešu valoda un es kā pragmatisks politiķis saprotu, ka referendums nez vai var gūt panākumus.

Taču man ir jābūt kopā ar simtiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju, kuri vēlas saglabāt savas pašcieņas izjūtu.

Man ir vienalga, ka tas dos iemeslu politiskajiem oponentiem apvainot mani dažādos grēkos. Es nediskutēšu ar cilvēkiem, kuri desmitiem gadu biedē latviešus ar lozungiem "Krievi nāk!", šajā laikā novedot valsti visdziļākajā krīzē Eiropā.

Tā vietā es kā Latvijā dzimis krievs 11. novembrī iešu nolikt ziedus Imantā, pie pieminekļa Sudrabkalniņā, kur iegravēti latviešu un krievu karavīru vārdi. Šajā laikā Rīgas dome jau par godu valsts svētkiem būs izmaksājusi pabalstus politiski represētajiem. Bet tieši pirms Valsts proklamēšanas dienas es runāšu ar krieviem un krieviski runājošajiem rīdziniekiem, lai viņi kopā ar visiem 18. novembrī dotos uz Krastmalu un dziedātu savas valsts himnu. Tāpēc, ka krievvalodīgie latvijieši mīl savu valsti tāpat kā latvieši.

Source

Tags

Ušakoviāde
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form