"Šķiet, ka Ušakovs domā sekojoši: ja izdosies sabiedrībai "pataisīt" žurnālistus par noziedzniekiem, kas, lūk, tikuši pie informācijas, kura plašai sabiedrībai nav jāzina (par viņa kā politiskas partijas līdera un galvaspilsētas mēra pagātni), tad viņš arī turpmāk paliks tīrs un nevainīgs," - žurnāliste Sandra Veinberga savā blogā.
"Pārāk maza ažiotāža ir drīzāk par to, ka Ušakova kungs nav atbildējis par saturu. Nezinot, cik likumīgi tā informācija ir iegūta un te ir zināma līdzība ar "WikiLeaks". Būtu jāizdiskutē un jānoskaidro ne tikai kā informācija ir iegūta, bet arī pats tās saturs. Lai amatpersona, uz kuru tas attiecas, skaidro saturu, nevis noliedz, – eksperte Anda Rožukalne intervijā portālam Tvnet.
Pirmkārt, mazliet teorijas. Krimināllikums paredz kriminālatbildību par patvaļīgu, bez attiecīgas atļaujas vai izmantojot citai personai piešķirtas tiesības, piekļūšanu automatizētai datu apstrādes sistēmai vai tās daļai, ja tas saistīts ar datu apstrādes sistēmas aizsardzības līdzekļu pārvarēšanu, kā arī par korespondences, pa telekomunikāciju tīkliem pārraidāmās informācijas un citas informācijas noslēpuma pārkāpšanu. Vienkāršoti izsakoties – uzlauzt e-pastu ir zādzība, par ko pienākas arī attiecīgs sods. Arguments, ka "pastu taču uzlauza amatpersonai" ir līdzīgs argumentam "ziniet, mēs te nozagām mēteli, taču nepievērsiet tam uzmanību, jo tā taču bija amatpersona, labāk pievērsīsimies viņa kabatu satura analīzei, ja nu pēkšņi mēs tur atrodam ko nelikumīgu".
Otrkārt, vēl mazliet teorijas. Likums paredz atbildību ne tikai par svešas korespondences nelikumīgu iegūšanu, bet arī par nelikumīgu personas datu apstrādi un informācijas nodošanu trešajām personām, kas satur personas datus. Vienkāršoti izsakoties – zagtu vēstuļu publicēšana arī ir aizliegta un sodāma rīcība. Pat tad, ja šādu materiālu publicēšana ceļ kāda portāla reitingus. Tieši tāpat nedrīkst runāt pa zagtu mobilo tālruni vai braukt ar zagtu automašīnu. Domāju, mēs visi būtu diezgan pārsteigti, no kāda dzirdot formulējumu "nu un tad, ka esmu uzvilcis zagtu mēteli, toties tas man piestāv, turklāt tas ir nozagts amatpersonai, tāpēc mani nevar "pataisīt" par noziedznieku", un vēl jo vairāk – man liekas, ka kabatā bija pistole".
Man liekas, ka ekspertiem, kuri pozicionē sevi kā demokrātisku vērtību un tiesiskuma aizstāvjus, savos vērtējumos vajadzētu balstīties un tiesiskuma pamatprincipiem un abstrahēties no personiskām simpātijām vai antipātijām.
Treškārt, pāriesim pie konkrētības. Portāls, kurš publicē to, ko tā īpašnieki uzskata par manu saraksti, vienmēr ir bijis ārkārtīgi savdabīgs interneta resurss ar ļoti raibu saturu. Piemēram, konkrēti par mani savulaik tur tika rakstīts, ka esmu "žīdu masons" un ka esmu noalgojis tumšādaino nacionālboļševiku Aijo Benesu nogalināt portāla redaktoru. Šādas publikācijas liecina par to, ka šim resursam nereti ir netradicionāla pieeja žurnālistikai.
Ceturtkārt, vēl pie konkrētības sadaļas. Kopš 2009. gada sākuma es un manis vadītā apvienība ir pārdzīvojusi trīs vēlēšanas. Mēs, neskatoties uz daudzu procesa dalībnieku pretestību un vērptajām intrigām, esam spējuši iegūt varu galvaspilsētā un vairākās citās pilsētās. Mēs uzvarējām, tiesa, uz kādu laiku paliekot opozīcijā, arī parlamenta vēlēšanas.
Tāpēc to, kuri, izmantojot ne tikai likumīgas metodes, vēlās "noņemt no trases" gan mani personīgi, gan apvienību kopumā, ir daudz. Protams, ka vislabākā dāvana mūsu politiskajiem konkurentiem būtu, ja man nozagtajā sarakstē, kura, spriežot pēc visa, ir nelikumīgi iegūta apmēram jau pirms gada, būtu kaut mazākās norādes, ka esmu pārkāpis kādu likumu. Taču nespēja un nespēs konkurenti atrast sev dāvanu – ne manā sarakstē, ne kur citur. Dzīvot ar tīru sirdsapziņu vienmēr ir viegli.
Vēlreiz vēlos uzsvērt - zagt ir slikti, tieši tāpat kā izmantot nozagto.