ASV un Lielbritānija ir izteikušas draudus Bašara al'Asada režīmam "nopietni atbildēt" uz šādiem notikumiem, un ANO savu iespēju robežās cenšas izmeklēt lietas apstākļus un sniegt atbalstu cietušajiem. Neskatoties uz to, ka pilsoņu karš Sīrijā norisinās jau vairāk kā divus gadus, paņemot vairāk nekā 100 tūkstoši civiliedzīvotāju dzīvību un liekot gandrīz 2 miljoniem cilvēku doties bēgļu gaitās uz apkārtējām valstīm, starptautiskā sabiedrība – ANO, ES, ASV un citas Rietumu valstis – ir bijusi nespējīga konflikta atrisināšanā. Attiecīgi šī nelielā raksta mērķis ir noskaidrot šīs nespējas cēloņus un argumentēt, kāpēc humanitārās intervences solis būtu īstenojams.
Līdzšinējai starptautiskās sabiedrības nespējai atrisināt nežēlīgo pilsoņu karu Sīrijā var izdalīt trīs iemeslus. Pirmkārt, esošo starptautisko organizāciju pasivitāte un rīcībnespēja. Lai gan ANO nebūtu korekti vainot par pasivitāti šajā konfliktā, tās iekšējie stagnējošie mehānismi ir padarījuši to rīcībnespējīgu. Krievijas un Ķīnas konsekventi izteiktie veto katrā ANO Drošības padomes balsojumā par humanitārās intervences īstenošanu Sīrijā, ir paralizējuši organizācijas darbību un lieguši ANO mandātu intervencei tām valstīm, kurām būtu kapacitāte un interese īstenot šādu iejaukšanos. Eiropas Savienības un NATO nostāja Sīrijas jautājumā ir bijusi vairāk kā pieticīga. Abās organizācijās ir novērojams politiskās līderības trūkums un militāro resursu jautājums ASV neiesaistīšanās gadījumā arī ir centrālas nozīmes. Rezultātā abas organizācijas formāli pieturas pie sava atbildības reģiona, jo kā nekā tās ir reģionālās starptautiskās organizācijas, un pauž periodiski publisku nosodījumu notiekošajam Sīrijā.
Otrkārt, Sīrijas opozīcijas sašķeltība un tās neskaidrie mērķi ir būtiski bremzējuši starptautiskās sabiedrības vēlmi iesaistīties konflikta atrisināšanā. Jūnija beigās G8 galotņu tikšanās laika, kurā Krievija tika plaši kritizēta par atbalsta sniegšanu al'Asada režīmam, tā arī neviens nevarēja atbildēt uz V.Putina pretargumentu, ka, gāžot al'Asada režīmu, nav skaidrības, kas nāks pie varas Sīrijā. Nav šaubu, ka konflikta sākotnējā stadijā opozīcija sastāvēja no sabiedrības grupām, kuras iestājās par vārda brīvību un režīma nomaiņu. Taču, konfliktam attīstoties un kļūstot vardarbīgākam, opozīcija ir kļuvusi daudz sašķeltāka un radikālāka. Šobrīd ir trīs politiskās apvienības Nacionālā koalīcija Sīrijas revolucionārajiem un opozīcijas spēkiem, Sīrijas Nacionālā Padome un Nacionālā koordinācijas komiteja. Visas pretendē pārstāvēt daudzos sīriešu politiskās opozīcijas formējumus, kļūt starptautiski atzītas un veidot jauno Sīrijas valdību pēc konflikta. Galvenais šo organizāciju izaicinājums ir nespēja panākt pastāvīgu vienošanos ar karojošo Sīrijas opozīciju, kas ir daudz radikālāka savos uzskatos. Attiecīgi karojošo opozīciju veido Brīvo sīriešu armija un radikālā Islāma grupējumi Nusra Fronte un Sīriešu Islāma fronte. Pēdējie ir cieši saistīti ar Al Kaida teroristiskajiem grupējumiem. Opozīcijas vestā karadarbība izpaužas ar lielu vardarbību un būtiskiem cilvēktiesību pārkāpumiem.
Treškārt, ASV saspīlētās attiecības ar reģionu liedz tai uzņemties līderību konflikta atrisināšanā. Formālā atruna ir ANO mandāta neesamība dēļ Krievijas un Ķīnas veto Drošības padomē. Taču, iespējams, patiesie iemesli ir meklējami ASV neveiksmīgi īstenotajā ārpolitikā pēdējā desmitgadē, izturoties pret reģionu kā "launuma asi". Zīmīgi, ka šogad aprit tieši desmit gadi kopš militārās intervences Irākā, kas tika veikta balstoties uz nepatiesiem faktiem par masu iznīcināšanas ieroču klātesamību. Abas B. Obamas prezidentūras centās mainīt šo diskursu, panākot amerikāņu izvešanu no Irākas un finalizējot Afganistānas misiju. Taču tas viss nav nekādā mērā mazinājis spēcīgo antiamerikānismu reģionā. ASV attiecības ar citām reģiona valstīm – Irānu, Pakistānu u.c. – joprojām ir ļoti saspīlētas. Līdz ar to politiski Obamas prezidentūra līdz šim nav bijusi gatava šādam solim.
Tomēr pēdējo mēnešu notikumi saistībā ar ķīmisko ieroču pielietošanu Sīrijā, uzliek par pienākumu ASV pārvērtēt savu līdzšinējo atturīgo politiku, jo notiekošais Sīrijā atbilst visām klasiskajām pazīmēm, kurām piepildoties, ir leģitīmi īstenot humanitāro intervenci. Pirmkārt, ir novērojams ievērojams civiliedzīvotāju upuru un bēgļu gaitās devušo cilvēku skaits. Otrkārt, ir konstatēta masu iznīcināšanas ieroču (šajā gadījumā ķīmisko ieroču) klātesamība, un tie tiek mērķtiecīgi pielietoti pret civiliedzīvotājiem. Treškārt, notiekošais pilsoņu karš būtiski destabilizē drošību visā reģionā, saasinot šiītu un sunnītu savstarpējās attiecības, kas ir rezultējies pieaugošā vardarbība Irākā un politiskajā nestabilitātē Libāna.
Līdz ar to līdzšinējā humanitāro intervenču īstenošanas loģika pieprasa, lai kāds no starptautiskās sabiedrības rīkotos arī bez ANO mandāta, kas humanitārās intervences gadījumā ir pieļaujams un ir ticis darīts (1991.gadā ASV Irākā kurdu aizstāvēšanai un 1999.gadā NATO etnisko konfliktu atrisināšanā Kosovā). Pretējā gadījumā tā rīkojas pretēji sevis izvirzītajiem principiem "pienākums aizsargāt" civiliedzīvotājus un ļauj ciniķu paustajam viedoklim – visas intervences ir ekonomisku interešu vadītas – gūt apstiprinājumu. Skaidrs, ka humanitārā intervence nav panaceja un nespēs atrisināt konfliktu īstermiņā, ņemot vērā konfliktējošo pušu nevēlēšanos iesaistīties dialogā un pašas opozīcijas sašķeltību, bet tā atrisinās primāro mērķi – apturēt civiliedzīvotāju apzinātu slepkavošanu.