Nora Vanaga: Militārais konflikts Mali. 'Āfrikas nestabilitātes arka'
Foto: AFP/Scanpix

Politiskās varas apvērsums ar radikālo spēku palīdzību, nespēja novērst šo pašu spēku apņemšanos okupēt valsts ziemeļu daļu un ārvalstu intervence ar mērķi pasargāt valsti no pilnīgas okupācijas ir notikumi, kas ir norisinājušies Mali pēdējā gada laikā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Tomēr ir būtiski saprast, ka šī nav tikai vienas nacionālas valsts problēma, kas rezultējas no konkrētā Āfrikas reģiona daudziem līdz šim nerisinātiem jautājumiem. Tie attiecas galvenokārt uz šo valstu nabadzību un nespēju apturēt teroristisko grupu ietekmes nostiprināšanos teritorijā. Šī teritorija, kas stiepjas no Sarkanās jūras (Somālijas) līdz pat Atlantijas okeānam (Rietumu Sahārai), šo iemeslu dēļ tiek dēvēta par "Āfrikas nestabilitātes arku".

Galvenās problēmas, kas šo reģionu ir padarījušas par īpaši nestabilu ir attiecīgo valstu zemais attīstības līmenis, augstie populācijas rādītāji, nepastāvīga ekonomiskā izaugsme, nelabvēlīgi klimatiskie apstākļi (ilgstošs sausums), nesaskaņas ar kaimiņvalstīm, kas kavē ekonomisko un drošības sadarbību. Šīm valstīm tipiski ir militārie konflikti, kuru dēļ teroristiskie un kaujinieku grupējumi var netraucēti darboties un veidot sadarbību ar starptautisko teroristisko organizāciju Alkaida (Al Qaeda).

Šos teroristiskos/kaujinieku grupējumus apvieno vēlme gāzt pastāvošās, it kā Rietumu valstu ieceltās valdības un iedibināt Islāma diktatūras ar šariata likumiem. Darbojoties kopš 20. gadsimta 90. gadu sākuma un pateicoties pēdējās desmitgades militārajiem konfliktiem reģionā, tiem ir izstrādātas efektīvas personālas rekrutēšanas metodes un finansēšanas mehānismi, kā arī atrastas kopējas intereses grupējumu savstarpējai sadarbībai.

Lai gan par "Āfrikas nedrošības arkas" pastāvēšanu starptautiskā sabiedrība ir informēta jau kopš 2010./2011. gada, militārais konflikts Mali skaudrāk ir atspoguļojis realitāti, cik liela ir Alkaidas ietekme Ziemeļāfrikā, Sahēlas reģionā, Somālijā un Jemenā.

Mali militārais konflikts: vai kārtējā Afganistāna?

Īsākā atbilde būtu - nē. Taču argumentējot izvērstāk, nepieciešams norādīt, ka, pirmkārt, neskatoties uz reģiona augsto nestabilitāti un nepārtraukto sausumu, kas būtiski kavē valsts ekonomisko izaugsmi, Mali tiek uzskatīta par vienu no stabilākajām demokrātijām reģionā. Pēc 1991. gada asiņainā militārā apvērsuma 1992. gadā tika organizētas pirmās demokrātiskās daudzpartiju prezidentālās vēlēšanas, prezidenta amatā ievēlot Alfu Oumāru Konarē (Alpha Oumar Konare). Pēc divu pilnvaru termiņa viņa vietā 2002. gadā tika ievēlēts Amadu Tumani Turē (Amadou Toumani Toure), kurš amatā oficiāli bija līdz 2012. gada martam, kad armijas komandieris Amadu Sanogo īstenoja militāro apvērsumu. Formālais iemesls bija prezidenta Turē nespēja apspiest Tuaregu nemiernieku aktivitātes Mali ziemeļos.

Otrkārt, Rietumu Āfrikas valstu ekonomiskai kopienai (Economic Community of West African States; turpmāk - ECOWAS), kas ietver 16 šī reģiona valstis, ir centrālā loma Mali attīstībā un konflikta noregulēšanā. ECOWAS izdarīja nepieciešamo spiedienu (ekonomiskās sankcijas un tirdzniecības blokāde) uz Sanogo, lai viņš atkāptos un nodotu varu pagaidu prezidentam Dionkundam Traorē (Dioncounda Traoré) līdz situācijas stabilizācijai un vēlēšanu organizēšanai.

Vienlaikus ECOWAS bruņotie spēki saskaņā ar Apvienoto Nācijas Organizācijas (turpmāk - ANO) Drošības Padomes rezolūciju Nr. 2085 un panāktajām vienošanām 2012. gada novembrī, apņēmusies izvietot vairāk nekā trīs tūkstošus karavīrus Mali, taču tikai sešu mēnešu periodā. Francijas intervence 2013. gada 11. janvārī ir būtiski paātrinājusi ECOWAS bruņoto spēku izvietošanu Mali.

Treškārt, atšķirībā no Irākas un Afganistānas daudzskaitlīgajām savstarpēji konfliktējošām reliģiskajām kopienām, Mali ir novērojama vienas reliģijas dominante, proti, ap 90 procentiem iedzīvotāju ir islāma ticīgie. Līdz ar to Mali sabiedrība ir nosacīti vienota attiecībā par reliģiju. Vienlaikus ir novērojams liels negatīvisms un bailes par Tuaregu nemiernieku un MNLA (Azavada Nacionālās atbrīvošanas kustība) īstenotajiem islama šariata likumiem Mali ziemeļos, kā rezultātā vairāk kā 400 tūkstoši Mali iedzīvotāji no valsts ziemeļiem ir devušies bēgļu gaitās. Ceturtkārt, vērtējot no operacionālā viedokļa, nepieciešams norādīt, ka Mali atšķirībā no Afganistānas ir plaši līdzenumi un nav izteikti kalnainu apvidu, kuros ilgstošu patvērumu varētu rast Tuaregu nemiernieki un MNLA.

Līdz ar to militārais konflikts Mali ir atrisināms samērīgā laika periodā, par ko liecina Francijas bruņoto spēku samērā raitā pārvietošanās, liekot MNLA arvien vairāk atkāpties uz Mali ziemeļaustrumiem (Kidal apvidu), un šķelšanās MNLA vidū. Tomēr padzenot MNLA no Mali, ir apšaubāma šīs valsts stabilitāte, ņemot vērā MNLA iespējas pārgrupēties un apvienoties ar kādu citu teroristisko grupējumu tuvākā kaimiņvalstī, piemēram, Nigērā.

 Rietumu valstu loma: kurš uzņemsies līderību?

 Rietumu valstu aktivitātes Mali militārā konflikta atrisināšanā ir vērtējamas duāli. No vienas puses, AFISMA militārā operācija tika autorizēta ANO Drošības Padomē bez plašām diskusijām, un Francijas militārajai intervencei Mali bija vienbalsīgs ES dalībvalstu atbalsts. No otras puses, ir novērojams solidaritātes trūkums ES ietvaros. Francijas koloniālā pieredze un ekonomiskās intereses Mali, nešķiet gana pamatots arguments, lai Francija viena pati iesaistītos militārās sadursmēs ar MNLA kaujiniekiem bez citu ES dalībvalstu lielāka atbalsta. Šāds solidaritātes trūkums no ES dalībvalstu puses ir vērtējams negatīvi, ņemot vērā Alkaidas grupējuma ietekmi "Āfrikas nestabilitātes arkas" reģionā un tās pieaugošo militāro kapacitāti veikt teroristiskos uzbrukumus Eiropai. Francijas spēkiem atstājot Mali, ES būs centrālā loma ECOWAS bruņoto spēku apmācīšanā ar mērķi nepieļaut MNLA vai citu grupējumu atkārtotu nostiprināšanos Mali.

Ņemot vērā NATO distancēšanos no notikumiem Mali, ASV "pārlīdzsvarošanas" (rebalancing) politiku uz Āziju un ekonomiskās krīzes negatīvo ietekme uz ES dalībvalstu aizsardzības budžetiem, ES rīcība Mali konflikta noregulēšanā būs lakmusa tests tam, vai ES ir spējīga (militāri un politiski) reaģēt uz šādiem reģionāliem draudiem bez ASV atbalsta.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form