Impērijas un savienības Latvijas zemē ir nākušas un gājušas, tā ka no savas vēstures varam mācīties daudz. Tuvojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām, nav par sliktu drusku atcerēties pēdējās PSRS Augstākās Padomes vēlēšanas. Tās, kurās spēkiem mērojās neatkarības atbalstītāji un kompartija.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Vēlēšanas, kurās, piemēram, Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustības pārstāvis Einārs Repše latviskajā Kurzemē zaudēja komunistam Ivaram Ķezberam ar viennozīmīgu rezultātu - 97 % pret 3 %. Arī šajās vēlēšanās tāpat kā toreiz, ja vērtējam pēc būtības, izvēle ir starp diviem spēkiem, kas ir pret vai par Latvijas neatkarību: starp eirooptimistiem un eiroskeptiķiem. Un tāpat kā toreiz Baltijas tautas frontu deputāti PSRS AP deva lielu ieguldījumu Latvijas neatkarības atgūšanā, arī eiroskeptiķi, izmantojot Eiroparlamenta iespējas, var izdarīt visai daudz.

Jā, 20. septembra referendumā neatkarības aizstāvji – eiroskeptiķi, zaudēja - ar 67 % pret 33 %. Un iznāca no referenduma kampaņas daudz spēcīgāki, pieredzes bagātāki un saliedētāki. Jau vairākus gadus darbojoties cieši kopā ar Skandināvijas eiroskeptiķiem, esam pārņēmuši viņu darba metodes. Piemēram, Latvijas eiroskeptiķi izdarīs visu iespējamo, lai Latvijā tāpat kā Danijā un Zviedrijā tauta varētu referendumā noraidīt pāriešanu no nacionālās valūtas uz eiro. Dānija un Zviedrija tradicionāli ievēl eiroskeptiķus Eiroparlamentā un saņem daudz labākus dalības nosacījumus ES, nekā, piemēram, kaimiņvalsts Somija.

Eirooptimistisko partiju politiķi mēģina atkal piemānīt Latvijas tautu, apgalvojot, ka attiecībā uz eiro ieviešanu jau esot izlemts un referendumu rīkot nedrīkst. Patiesībā Latvijas atrodas tieši tādā juridiskajā situācijā, kādā bija Zviedrija pirms 2003. g. 14. septembra referenduma. Tajā zviedri, noraidot eiro, izvairījās no būtiska cenu un bezdarba pieauguma un pierādīja, ka arī Latvijā referendums pret eiro ir juridiski iespējams.

Starp citu, pēc referenduma arī Zviedrijā izveidojās jauna eiroskeptiska partija “Juni List” (Jūnija Saraksts). Tās reģistrācijai un dalībai vēlēšanās bija vajadzīgi 1500 paraksti, bet “Jūnija Saraksts” mazāk kā mēneša laikā iesniedza 3500 parakstus, piereģistrējās un piedalās Eiropas parlamenta vēlēšanās.

Šis fakts gan nekādi netraucēja Latvijas portālam politika.lv vēl šonedēļ(!) publicēt (dez) informāciju: "Lai gan Zviedrijas bankas bijušais direktors kopā ar domubiedriem tikko izveidojis eiroskeptisku partiju Zviedrijā (Jūnija saraksts), tā līdz šim nav spējusi sevi reģistrēt biedru mazskaitlības dēļ." Daudzās “nejaušās” faktu kļūdas politika.lv būs atsevišķa raksta temats nosauktajā portālā, bet šādi un līdzīgi propagandas triki pret eiroskeptiskajām kustībām tiek pielietoti bieži. Tie, protams, atrodami arī Latvijas mēdijos.

Piemēram, šā gada janvārī tepat DELFi portālā L. Lapsa nevis atspēkoja šo rindu autora dienu iepriekš publiskotos faktus un skaitļus par Latvijas un ES attiecībām, bet uzrakstīja rakstu apmēram par tēmu, ka Grostiņš neesot pietiekoši liels uzņēmējs. Šo tēzi L. Lapsa mēģināja pastiprināt, publiskojot faktu, ka vienā no viņa nosauktajām firmām man pieder akcijas dažu desmitu latu vērtībā, bet, pieminot “Latvijas Reitingus”, noklusēja, ka šo rindu autoram tajos pieder akcijas ap 5000 latu vertībā. Lēts triks, kas nepelna lielu uzmanību, tomēr interesanti, vai tad obligāti jābūt miljonāram, lai drīkstētu izteikties pret Eiropas Savienību? Un vai visi eirooptimisti, kuri izsakās par ES, ir monumentāli lieluzņēmēji?

Pikantu šādu L. Lapsas rīcību padara fakts, ka neilgi pirms tam žurnāls “Klubs” publicēja L.Lapsas un A. Ērgļa interviju ar kādu lieluzņēmēju, kurā pēdējais nosauca dažus tādus pašus skaitļus kā eiroskeptiķu minētie. Tātad, rakstot DELFI, L. Lapsa lieliski zināja, ka eiroskeptiķu publiskotie fakti ir patiesi.

Starp citu, ja jau manas uzņēmējdarbības tēma tiek publiski izskatīta plašsaziņas lidzekļos, izskaidrošu - jau kopš 1998. gada nodarbojos drīzāk ar publicistiku un politekonomisko procesu analīzi nevis uzņēmējdarbību. 1998. gadā priekšvēlēšanu kampaņas laikā auto, kurā es atrados pasažiera vietā, ar 110 km./stundā “nejauši” apmeta divus kūleņus. Personiski es to par nejaušību neuzskatu, bet tiesībsargājošās iestādēs nevērsos, jo tajā pat laikā ekonomikas ministra padomnieks apstaigāja visas iespējamās policijas un nākamajā rītā, ierodoties apsardzei, … izlēca (oficiālā versija)… pa 7. stāva balkonu. Pēc “autoavārijas”, starp citu, pēc mana pieprasījuma tika veikta “politiska” asins analīze, pierādot, ka neesmu lietojis alkoholu.

Pēc šā piedzīvojuma man, godīgi sakot, palika žēl tērēt laiku miljonu pelnīšanai, jo dzīvē (kuras laiks nav bezgalīgs) manuprāt, ir daudz svarīgākas un interesantākas lietas par naudas daudzuma “nonstop” palielināšanu savā kabatā. Piemēram, šo rindu autoram, sadalot valdes locekļu pienākumus starptautiskajā eiroskeptisko kustību koordinācijas centrā “TEAM” (skat. http://www.teameurope.info), ir uzticēta eiroskeptisko organizāciju darbības koordinācija visās trīs Baltijas valstīs un Polijā.

Kā zināms, eirointregrācijas divi nākamie lielākie soļi var būt ne tikai lata nomaiņa uz eiro, bet arī jaunās ES konstitūcijas pieņemšana. Tas jūtami ietekmēs Latvijas iedzīvotāju dzīvi. No vēlēšanās pieteiktajiem sarakstiem, vienīgi Eiroskeptiķi ir par referenduma rīkošanu Latvijā sakarā ar eiro ieviešanu. Tāpat Eiroskeptiķi pieprasa arī referendumu sakarā ar jauno ES konstitūciju. Jaunā konstitūcija padara ES no valstu savienības par federālu valsti, kurā daudzi būtiskākie jautājumi tiks lemti ar vairākuma balsojumiem. Vairākuma balsojumu mehānisms dod iespēju ES lielajām dalībvalstīm pārvaldīt mazās “otrās šķiras” dalībvalstis. Jaunajā ES konstitūcijā arī būtiski ierobežota un birokratizēta valsts iespēja izstāties no savienības. Tāpēc Latvijā nepieciešama plaša sabiedrības diskusija par jauno ES konstitūciju un tautas nobalsošana.

Tas nākotnē, bet par ko balsot nakamnedēļ Augstākās Padomes, atvainojiet, Eiroparlamenta vēlēšanās? Šo rindu autors nekad nav bijis eirooptimists, bet, ja tāds būtu un turklāt atbalstītu Latvijas iesaistīšanos Irākas karā (Eiroskeptiķi ir kategoriski pret Latvijas dalību šajā avantūrā), tad no daudzajām eirooptimistu partijām laikam balsotu par “Jauno Laiku”. Kaut vai tāpēc, ka JL izvirzītās ministres Sandras Kalnietes pasakas par eirofondiem 1,6 miljardu latu apjomā ir apmēram divreiz mazākas nekā Tautas partijas ministra Pīka pasakas par 3 miljardiem eiro. Ja nu kāds turpina balsot par pasaciņām un ar savu balsi atbalstīt Latvijas dalību Irākas karā, tad labāk jau balsot par tām pasakām, kas tuvākas skarbajai realitātei.

Bet, ja nu kādu interesē fakti, tad šogad Latvija atdos ES budžetam vairāk naudas nekā saņems pretī, turklāt saņems no ES daudz mazākas summas nekā, piemēram, Irāka un Afganistāna. Naudu no Briseles arī Latvijai dabūt var, tikai eirooptimistu klanīšanās un tukšie solījumi nav bijusi labākā metode. Stingra stāja, patiesas rūpes par savas valsts interesēm un veselīga eiroskepse tepat blakus Skandināvijā izrādījās daudz efektīvāka politika. Mācīties var ne tikai no savām kļūdām, bet arī no kaimiņu panākumiem.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form