Jebkurā valstī Aizsardzības ministra paziņojums par savu nekustamo īpašumu masveidīgu izpārdošanu piesaistītu nopietnu ekonomiskās analīzes centru un ārzemju vēstniecību interesi. Nav ne mazāko šaubu, ka arī Eināra Repšes paziņotais jau nogūlis uz analītisko departamentu galdiem gan Briselē un Pekinā, gan Minskā un Maskavā.
Kā zināms, aizsardzības ministrs ir daudz labāk informēts nekā parastie mirstīgie. Ministrs nolēmis pārdot nekustamos īpašumus miljonu latu vērtībā. Tātad viņš uzskata, ka tagad, nevis pēc diviem gadiem ir optimālais brīdis, kad pārdot.

Varbūt pēc diviem gadiem būs sākusies Baltkrievijas demokratizācija Dienvidslāvijas stilā, debesīs lidos bumbvedēji un nekustamo īpašumu tirgus aktivitātes indekss teritorijās starp Minsku un Rīgu tuvosies nullei? Savukārt īpašumu cenas atbrīvosies no dažām nullēm?

Tātad - kāpēc aizsardzības ministrs pārdod savus īpašumus tagad? To analizējot, jāņem vērā viņa personība. Jau Neatkarības kustības veterāns Eduards Berklavs tagadējo ministru Repši raksturoja kā naudaskāru cilvēku. Nav ne mazākā pamata apšaubīt šo vērtējumu. Tātad Repše nekādā gadījumā nepārdotu īpašumus, kuru vērtība tuvākajos gados varētu jūtami pieaugt. Un, protams, noteikti atbrīvotos no īpašumiem, kuru vērtība varētu mazināties. Redzam, ka ministrs praksē atteicies arī no sava lozunga “latviešiem jātur Latvijas zeme”, vārdu “jātur” lozungā mainot uz “jāpārdod”.

Kāpēc tā noticis? Atmetīsim ministra paša skaidrojumus. Ja kāds tic kaut vienam Repšes teikumam, der atcerēties viņa paša hrestomātisko “kā var nesolīt?”. Savukārt ministra darbi liecina, ka (labākajā gadījumā) nekustamā īpašuma cenas sasniegušas griestus un tuvākos mēnešos var sākt pazemināties.

Sliktākajā gadījumā Repšes rīcība jāvērtē kopskatā ar pieaugošo spriedzi ap Baltkrieviju. Gan NATO lidlauku modernizācija Polijā, provokācijas un tām sekojušais krasais saspīlējuma pieaugums Polijas un Baltkrievijas attiecībās, NATO manevru scenāriji un politiskā retorika izskatās kā paņemti no laikaposma pirms Dienvidslāvijas bombardēšanas. Arī toreiz demokratizācija tika rūpīgi gatavota vairākus gadus.

Dienvidslāvijas kaimiņvalsts Ungārijas ekonomika vēl tagad nav atkopusies no kara sekām. Milzīgas reģiona teritorijas piesārņotas ar NATO munīcijā devīgi lietoto “vājināto” (depleated) urānu. Vājinātais nozīmē - par 50 % mazāk jaudīgs starojuma avots nekā nevājinātais… Munīcijas ražotāji virs Dienvidslāvijas nopelnīja miljardus, bet problēmas palika citiem, kaimiņvalstis ieskaitot. Ja, pērkot zemi, vajadzēs ne tikai Zemesgrāmatas dokumentus, bet arī Geigera skaitītāju radiācijas līmeņa noteikšanai, nekustamo īpašumu cenas mainīsies.

Lai bizness neapstātos, saražoto munīciju reizēm vajag kaut kur izšaut, un puiši, kuri ražo, netaupa naudu, lai pārliecinātu politiķus nest demokrātiju tālāk. Latvijas aizsardzības ministra rīcība var būt signāls, ka tuvojas karš, piedodiet, demokratizācija. Un vēl šāda rīcība ārkārtīgi uzskatāmi parāda, cik lielā mērā nekustamo īpašumu bizness nebūtu un nav apvienojams ar aizsardzības ministra portfeli.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit