Var piedot, bet ne aizmirst. Šāds formulējums nereti izskan divu cilvēku savstarpējās attiecībās, kad tajās iestājusies bezizejas krīze. Tālākais risinājums ir skaidrs bez īpašas minēšanas – savstarpēja vai vienpusēja attālināšanās un beigu beigās attiecību pārtraukšana. Šo pašu formulu – par piedošanu un neaizmiršanu, var attiecināt arī uz daudzām citām lietām.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Latviešiem bieži pārmet, ka tie vairāk dzīvo pagātnē, nekā tagadnē. Neņemos patreiz izvērtēt, cik šāds apgalvojums patiess vai nē. Nesen presē publicētais zinātnieku apgalvojums, ka latvieši pagājušā gadsimta divos Pasaules karos zaudējuši trešo daļu no kopskaita, tikai apstiprina, cik smags un postošs bijis šis traģiskais laiks. Pārāk dzīva vēl ir atmiņa par to visu, pārāk maz laika pagājis, lai to jau tagad atstātu tālā pagātnē un aizmirstu.

Taču apgalvot, ka latvieši vienīgie ir tādi, kas „redz” vēsturi citādu un mēģina to „pārrakstīt” no jauna, laikam nebūtu tomēr visai korekti. Poļi joprojām atceras traģēdiju Katiņā un Ribentropa – Molotova paktu, čehi Prāgas pavasari 1968.gadā, ungāri – savu revolūciju 1956.gadā. Armēņi joprojām Ararata kalnu uzskata par savējo, korejieši nespēj aizmirst japāņu okupāciju, savukārt tie nekad neaizmirsīs Hirosimu un Nagasaki . Bet amerikāņi – Perlharboru. Šādā veidā uzskaitījumu varētu paturpināt vēl un vēl. Acīmredzot pat lielas, ne tikai tādas mazas tautas kā mēs, nespēj tik vienkārši aizmirst lielus pāri nodarījumus.

Tieši pirms sešdesmit gadiem – 1945.gada 13.februārī, sākās divu diennakšu garumā ilgusī britu un amerikāņu aviācijas ofensīva pret Drēzdeni, kuras rezultātā pilsēta tika pilnībā iznīcināta. Pilsēta, kas tika dibināta 1216.gadā, kuru visi dēvēja par „vācu Florenci” tās neatkārtojamās barokālās arhitektūras, vecpilsētas un muzeju dēļ, tika sabumbota un nolīdzināta līdz ar zemi.

Bojā gāja 35-40 tūkstoši civilpersonu, jo vācu armijas tur nebija. Daži pētnieki gan apgalvo, ka īstenībā bojāgājušo skaits ir daudz lielāks, jo tobrīd pilsētā bijis arī daudz bēgļu. Kāpēc sabiedroto aviācija veica šo iznīcinošo triecienu pret Drēzdeni, atbilde droši vien jāmeklē kaut kur militārajos arhīvos, ja vien tajos būs kas atrodams un ja tie joprojām nav aizslēgti ar slepenības zīmogu. Iespējams, ka tā bija vēlme atriebties vāciešiem par viņu nodarīto postu Londonai, bombardējot to ar šāviņiem „Fau”. Un galu galā – uzvarētāji nekad nav tikuši tiesāti. Vai gan mums tas jāstāsta? Jebkurā gadījumā – šī militārā operācija britu un amerikāņu militārajā vēsturē vienmēr būs starp tām, kas godu tās veicējiem nespēj nest.

Savukārt vācieši to vēl labi atceras, nav aizmirsuši. Kā apstiprinājums tam ir virkne visai nesenu notikumu. Kad Anglijas karaliene Elizabete II 1992.gadā ieradās Drēzdenē, tur viņu sagaidīja protestētāji, kuri apmētāja tās automašīnu ar olām un pieprasīja atvainošanos par civiliedzīvotāju slaktiņu. Protestētāji gribēja arī, lai tiktu nosodīts britu gaisa spēku komandieris, kurš deva pavēli šai bombardēšanai. Arī pagājušā gada nogalē, kad parādījās ziņa par kārtējo Elizabetes II vizīti, britu un vācu laikraksti savstarpēji apmainījās visai skarbiem rakstiem. Vienā no britu tabloīdiem parādījās versija par it kā gaidāmo Karalienes atvainošanos, savukārt kāds cits pielēja eļļu ugunij, apgalvodams, ka vāciešiem nevar piedot viņu „pagātni” un nedrīkst „pārrakstīt” vēsturi. Pretējā puse arī parādā nepalika... Tā radās visai nejauks skandāls.

Taču atgriezīsimies vēlreiz pie traģiskajiem notikumiem pirms sešdesmit gadiem. Drēzdenē un tās apkārtnē toreiz atradās arī ne mazums bēgļu no Latvijas. Vēl pavisam nesen tikos ar kādu sirmu kungu, kurš, toreiz pusaudzis būdams, atradies apmēram divdesmit kilometru attālumā no pilsētas – tās baznīcu torņi bijuši labi saskatāmi. Viņš daudz ko redzējis pats, daudz ko atceras no izdzīvojušo aculiecinieku stāstījuma.

Toreiz Drēzdene skaitījusies „brīvpilsēta”, jo vācu karaspēka tajā neesot bijis. Tāpēc pilsēta naktīs pat nav bijusi aptumšota – gaiši degušas visas gaismas, nevienam pat prātā neesot nācis, ka to var bombardēt. Tā arī bijis uzbrukuma naktī. Viena no pirmajām bumbām trāpījusi pašā cirka arēnas vidū, kur tajā laikā notikusi izrāde. Degbumbu pildījums licis degt ne tikai cilvēkiem, bet pat ielu bruģim. Sešstāvu lieluma mājas brukušas kā kāršu namiņi, bet to pagrabos atradušies cilvēki, kas tur slēpušies no bumbām...

Tā kā pēc bombardēšanas izdzīvojušo un veselo nav bijis daudz, atbrīvot zem gruvešiem esošos faktiski nav bijis iespējams. Mācītājs pēc tam esot pārstaigājis gruvešus, apstājies pie katras lielākas drupu kaudzes, noskaitījis lūgšanu, pārmetis krustu un gājis pie nākošās... Visas debesis, cik tālu vien bijis saskatāms, seguši biezi dūmi. Cik īsti tur gājuši bojā bēgļi, to neviens nav varējis pateikt.

Kāds militārlietu teorijas klasiķis esot teicis, ka karš nevarot būt bez upuriem, ka neglābjami jāiet bojā arī civilpersonām. Droši vien, ka viņam taisnība. Bet tas ir vājš mierinājums bojā gājušiem.

Cilvēka ķermenī lielas rētas dzīst lēnām, tās labi saskatāmas vēl ļoti ilgi. Laikam jau tieši tāpat ir ar lieliem pāri nodarījumiem, kurus piedzīvo tautas. Izņēmumu šajā ziņā, šķiet, nav.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form