Foto: Publicitātes foto
"Kā Covid-19 ir ietekmējis Tavu biznesu?" – tas noteikti ir populārākais jautājums, kādu nācies dzirdēt ikvienam uzņēmuma vadītājam pēdējā pusgada laikā. Daudzi uzņēmumi visā pasaulē, ātri rīkojoties, ir pieņēmuši līdz šim nepieredzētus lēmumus darbinieku aizsardzībai un attālinātam darbam, un daudzi turpina lauzīt galvas, vai ir jau iestājusies "jaunā normālā" realitāte. Bet vai tiešām tāda mums ir apsolīta?

Loģiski, šis jautājums nodarbina arī mūsu prātus "Food Union" grupas ietvaros. Taču, nevis no aspekta, kādiem mums šī krīze piespiedīs būt, bet gan, ko mēs esam sapratuši labāk par sevi tādu, lai radītu jaunas dimensijas, kurās mēs labprāt vēlētos būt. Patiesi, mana pārliecība ir, ka krīze neko jaunu nerada, nekādas pārmaiņas neievieš, ja vien mēs paši to negribam. Gluži vienkārši cilvēks, un līdz ar to arī organizācijas, ir pārāk inertas un egocentriskas, lai notiktu pretējais. Sarunās ar citiem uzņēmējiem, mana hipotēze par to, ka kovids nesīs tikai tās pārmaiņas, kurām bijām gatavi pirms tam, apstiprinās.

Nupat jau neviens vairs nejūt azartu dalīties tajā, cik veiksmīgi māk vadīt biznesu attālināti un diez vai kāds vēl domā ilgtermiņā ieviest attālināta darba modeli, taču kovids ir leģitimējis attālinātas tikšanās kā tādas. Sajūta, ka mūsu ķermenim nav jābūt klātesošam katrā svarīgā sapulcē vai komandējumā ir... atbrīvojoša. Tālāk vēl dažas manas atziņas par kovida laika ietekmi uz dzīvi turpmāk.

Rīga var būt ne tikai saldējuma ražošanas "smadzenes"! Galvaspilsēta un Latvija kopumā jau ir pierādījusi sevi kā labu, ērtu un efektīvu vietu, no kurienes var tikt veikti ļoti sarežģīti uzdevumi. Pateicoties cilvēku kapitālam un pieejamajai infrastruktūrai, Rīga ir ļoti pateicīga vieta kompetenču centros balstīta biznesa modeļa izveidei. Covid-19 piespieda daudzus par to pārliecināties praksē. Piemēram, mūsu saldējuma kompetences centrs, kura uzdevums ir Rīgā izstrādāt jaunos saldējumu produktus "Food Union" grupas uzņēmumiem astoņās valstīs, jau līdz šim aptuveni 70% no procesiem veica attālināti, atlikušos 30% – komandējumos uz vienu vai citu valsti.

Šī gada vasaras sezonai sagatavojāmies, paveicot 90% no visa darba attālināti, tā, lai tas neietekmētu rezultātu, un redzam, ka šāds modelis ir ne tikai ekonomiski pamatots, bet arī drošs un ilgtspējīgs. To palīdzēja veikt savlaicīga procesu digitalizācija. Ja iepriekš to skatījām kā modernu instrumentu, kas palīdz ieekonomēt un efektivizēt darbu, tad tagad saprotam, ka tehnoloģijas palīdz uzlabot uzņēmumu veiklību, ļauj būt manevrētspējīgākiem (agile), pielāgojoties ārējās vides izmaiņām.

Patērētāji "saliks visu pa plauktiņiem". To visi zināja pirms kovida, bet līdz ar to saprata, ka ir pēdējais brīdis būt vēl vairāk uz patērētāju orientētiem, un, lai saprastu viņus labāk, iespējams, pat jāsaīsina sava piegādes ķēde. Arī mēs iepriekš domājām par savu e-komerciju, bet dažādu apsvērumu dēļ atlikām. Tad atnāca vīruss un sapratām – mums taču jau ir saldējuma piegādes biznesa pieredze no Norvēģijas un Dānijas. Likām to lietā un rekordīsā tempā (viena mēneša laikā!) attīstījām četras jaunas e-komercijas platformas. Tās visas nodrošina drošu piena produktu, saldējuma, gaļas, maizes, olu un citu pārtikas pamatproduktu piegādi pie cilvēku māju sliekšņiem Latvijā, Lietuvā, Rumānijā un Dānijā.

Soli e-komercijā spērām ne tikai tādēļ, ka cilvēki baidījās iet uz veikaliem un labprātāk izvēlējās piegādes platformas. Bet lielā mērā tādēļ, ka nenoteiktības apstākļos cilvēki vairāk pievēršas uzticamiem zīmoliem un produktiem. Un, ja Tev tādi ir, tad ir vērts šo uzticību pārvērst jaunās attiecībās.

Attālinātās iepirkšanās savu "pīķi" sasniedza maijā/ jūnijā. Taču šobrīd redzam, ka cilvēki labprāt atgriežas veikalos un dod priekšroku produktu un pakalpojumu iegādei klātienē. Iepirkšanās pieredze pārtrumpo drošības aspektu. To svarīgi saprast arī visiem jaunradīto interneta platformu attīstītājiem – kāda būs viņu vieta patērētāju ikdienā, kurš pie pirmās izdevības izvēlējies "veco normālo", nevis "jauno". Arī mūsu Pienaveikals.lv meklē savu vietu, pamatā balstoties uz trim vaļiem – pircēju uzticamību leģendāriem zīmoliem, solījumu par svaigāko produktu pa tiešo no ražotāja, kā arī pievilcīgu lojalitātes programmu pastāvīgajiem pircējiem.

Neapšaubāmi, ražotajam kļūt par tirgotāju ir jauna pieredze. Tā kā nākotne joprojām nav zināma, nav zināms, cik ilgtspējīgi būs šie projekti, taču mēs turpinām ieguldīt jauninājumos un vienlaikus būt atvērti citām iespējām, tādējādi labāk saprotot savu patērētāju un saglabājot veiklību, lai pielāgotos mainīgajiem apstākļiem.

Attālināts nenozīmē neiesaistīts, tieši otrādi. Attālināta strādāšana ļāva labāk iepazīt kolēģus un iesaistīt komandā. Personīgi es šobrīd nejūtos vairāk attālināts no saviem kolēģiem, kuri veic darbu no mājām vai lauku īpašumiem, nekā tad, kad viņi to veica birojā. Būtībā es kolēģus pat satieku biežāk "MS Teams" mītiņos, nekā iepriekš fiziskās sapulcēs. Un, manuprāt, es pat zinu labāk, kā viņiem klājās tagad, nekā es to zināju iepriekš.

Attālinātā darba apstākļos mums kolektīvā izdevies panākt lielāku tuvību un komandas vienotību, nekā iepriekš. Manuprāt, tas ir nevis tādēļ, ka ļoti veiksmīgi apguvām darbu attālinātos apstākļos – mums veicās tāpat kā visiem, kā pa emocionāliem "amerikāņu kalniņiem". Drīzāk atslēga bija tajā, ka uzticējāmies darbiniekiem, dodot lielāku brīvību strādāt kur un kā viņi vēlas, devām lielākas tiesības uz privātumu.

Taču tas nenozīmē, ka mēs vēlamies turpināt saldējumu izstrādāt katrs no savām mājam. Mēs apzināmies, ka fiziskai klātbūtnei ir nozīme sadarbībā, produktivitātē, korporatīvajā kultūrā un darba pieredzē. Jo darbs jau nav tikai vieta, kur ejam kaut ko darīt un atskaitīties. Darbs ir piederības sajūta noteiktai vietai, sociālo attiecību veidošana ar kolēģiem, savas identitātes izpaušana un jēgpilna sevis un savu profesionālo ambīciju realizēšana. Un cilvēkiem kā sociālām būtnēm ar attālināto dimensiju ir vienkārši par maz. Lai arī esam iemācījušies lieliski veikt plānošanas, statusa, informēšanas un socializēšanās sapulces, tomēr prāta vētras un stratēģiskus lēmumus, kā arī jaunu attiecību dibināšanu šādi veikt ir teju neiespējami. Mūsu organizācijām piemērots būs hibrīda modelis, kurā daļu darba laika varam pavadīt attālināti, koncentrējoties uz skaidri definētiem uzdevumiem, ko apvienojam ar radošu darbu klātienē drošā un produktīvā vidē.

Rezumējot, organizācijām šobrīd ne tik daudz jādomā, kāda ir "jaunā realitāte", kurai pielāgoties, bet jāizmanto šis brīdis, lai atbrīvotos no pagātnes inerces, atsakoties no suboptimāliem vecajiem ieradumiem un sistēmām. Jārada pašiem sava "jaunā realitāte". Kādam to palīdzēs izdarīt tehnoloģijas, kādam biznesa modeļa vai darba procesu reorganizācija. Katrā ziņā šis ir brīdis, ko izmantot, lai no jauna pārdomātu savu lomu un radītu labāku darba pieredzi, uzlabotu sadarbību un produktivitāti, un samazinātu izmaksas. Lai kādus ceļus katra organizācija ies, iznākumam jābūt vienam: drošai un produktīvai videi, kurā cilvēki var baudīt savu darbu, mijiedarbojoties ar kolēģiem un sasniedzot savas organizācijas mērķus.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!