2021. gada 10. martā Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija (turpmāk – komisija) lēma par vairāk nekā 10 000 Latvijas pilsoņu kolektīvo iesniegumu "Par labu nāvi – eitanāzijas legalizācija". Komisija pirms balsošanas apspriedusies ar sešiem ekspertiem, no kuriem divi ir mediķi, bet pārējie četri ir garīdznieki – Latvijas Luterāņu, Katoļu, Baptistu un Pareizticīgo baznīcu galvas. Un šo četru pēdējo ekspertu uzaicināšana, zinot viņu konservatīvo nostāju, vien norāda uz šīs iniciatīvas jau iepriekš nolemto likteni tikt noraidītai. No ekspertiem "par" eitanāziju iestājās tikai Latvijas Universitātes docente Iveta Golubovska, darot to Latvijas Anesteziologu un reanimatologu asociācijas vārdā, būdama tās prezidente.
Vai šāds neviennozīmīgs, no dažādiem skatupunktiem interpretējams un diskutējums bioētikas problēmjautājums pelna tik vienkāršotu un tendenciozu izlemšanu? Ar to cienījamā komisija met ēnu uz savu godprātību un kompetenci. Šis jautājums būtu risināms sadarbībā ar jomā kompetentu un pēc iespējas mazāk aizspriedumainu ekspertu grupu.
Nav saprotams pieaicinātās ekspertu grupas kristīgo garīdznieku pārsvars uz pārējo ekspertu fona – 4:2. Rodas iespaids, it kā pie mums baznīca nebūtu atdalīta no valsts un mēs dzīvotu teokrātiskā nevis demokrātiskā iekārtā. Ir normāli ētikas komisijās iesaistīt arī pa kādam garīdzniecības pārstāvim reliģiska viedokļa uzklausīšanai, bet tikai jomas ekspertu un iesaistīto pušu pārstāvju vairākumā.
Pie tam pašu kristiešu vidū var būt arī atšķirīgi uzskati nekā četriem pieaicinātajiem. Cilvēka individuālās brīvības un autonomijas vērtībām ir kristīgas saknes, un šīs vērtības ir it īpaši attiecināmas uz cilvēkam vissvarīgāko – paša dzīvību un arī nāvi, arī iespēju izlemt cieņpilni nomirt, ja atlikusī dzīve būs tikai nepanesamas mokas un vairs nebūs tālākas dzīvošanas vērta. Arī žēlsirdība ir kristīga vērtība, un var būt situācijas, kurās eitanāzija ir žēlsirdības darbs, un varbūt pat tieši aktīvā eitanāzija, jo pasīvā eitanāzija jeb ļaušana nomirt tikai paildzina bezjēdzīgās ciešanas.
No skopās medijos publicētās informācijas par šo sēdi noprotams, ka iesaistīto garīdznieku galvenais arguments balstās domājami Dieva dotas dzīvības neaizskaramībā. Katoļu arhibīskaps Stankēvičs, līdzīgi kā abortu jautājumā, iestājas pret eitanāziju kā "nāves civilizācijas" izpausmi, bet baptistu bīskaps Šterns savukārt saka, ka "mums ir jādara viss, lai cilvēks var dzīvot". Bet kāpēc, piemēram, jādara viss, lai uzturētu tikai kailo dzīvību terminālu moku stāvoklī, ko vairs nevar uzskatīt par dzīvi? Starp citu, tas attiecas arī uz abortu jautājumu – vai tikai kailās dzīvības sargāšanas vārdā būtu jāturpina iznēsāt embriju ar tādām iedzimtām anomālijām, kas izraisītu tik lielu bezjēdzīgu moku īpatsvaru dzīvē, ka tā vairs nebūtu dzīvošanas vērta? Turklāt, ja šeit atsaukties uz Dievu, kas it kā vienīgais atbild par dzīvības došanu un izbeigšanu un aizliedz cilvēkiem iejaukties, vai tādā gadījumā netiek aizstāvēta ačgārna Dieva ideja – spīdzinātājs Dievs, kas atbalsta un nevajadzīgi paildzina bezjēdzīgas mokas?
Augšminētie apsvērumi gan nenozīmē, ka nebūtu nopietni ņemami vērā arī argumenti pret eitanāziju, arī dzīvības devalvācijas aspektā. Paliatīvās aprūpes sistēmas trūkums ir kritisks. Legalizācijas gadījumā eitanāzijas procedūrai būtu arī jānovērš "slidkalniņa" (slippery slope) efekta jeb ļaunprātīgas izmantošanas iespējamība, kad medicīnas iestādes vai tuvinieki varētu tādā veidā atbrīvoties no neērtiem pacientiem. Procedūrai būtu jābūt tādai, lai izslēgtu kļūdas, piemēram, ja tomēr pastāvētu iespēja medicīniskajam stāvoklim uzlaboties vai rīcībspējīgam pacientam mainīt domas.
Katrā gadījumā šis ir ļoti komplicēts jautājums un tāpēc tā izskatīšana būtu jāturpina, iesaistot plašāku jomas ekspertu un ieinteresēto pušu grupu. Mums ir bioētikas eksperti ar akadēmiskiem grādiem šajā jomā. Kāpēc komisija jau sākotnēji neiesaistīja kaut vai Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociēto profesori Signi Mežinsku, kurai ir grādi filozofijā, bioētikā un medicīnas socioloģijā, un Rīgas Stradiņa Universitātes medicīnas ētikas profesori Viju Sīli un citus ekspertus? Reliģisko nostādņu dažādošanai varētu iesaistīt arī kādu Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes akadēmiskā personāla pārstāvi. Šo svarīgo jautājumu nedrīkst tik viegli "paslaucīt zem tepiķa", piesedzot ar garīdznieku paustajiem vienprātīgajiem subjektīvajiem viedokļiem, kā tas notika 10. martā.