Ojārs Kehris: Vēstures pamatprincipi
Foto: Publicitātes attēli

Šodien, 21. septembrī, tieši pirms 30 gadiem Rīgā sākās Baltijas valstu brīvībai un Padomju Savienības sabrukumam liktenīgi būtiska apspriede. Tā notika pēc Igaunijas, Lietuvas un Latvijas ekonomistu un zinātnieku pieprasījuma. Apzināti viltīgi tika uzsvērts, ka tā nepieciešama Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas 1987. gada jūlija plēnuma un 19. Vissavienības konferences lēmumu izpildei.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Tajā laikā PSRS vadība M. Gorbačova personā saprata, ka administratīva ekonomikas vadīšana sevi ir izsmēlusi. Maskava vairs nespēja nodrošināt pieaugošās prasības pēc finansējuma. Tika pieļauta arvien lielāka tirgus spēku ietekme uz tautsaimniecību. Par modes vārdiem kļuva "pašapmaksāšanās", "pašfinansēšanās" un "saimnieciskais aprēķins".

1988. gada 28.–30. jūnijā Maskavā notika jau manis pieminētā PSKP 19. konference, kuras rezolūcijā tika pieļauts, ka "ievērību pelna idejas par republiku un rajonu pāreju uz saimnieciskā aprēķina principiem". Šādas idejas galvenokārt nāca no Baltijas, kur līdera loma bija Igaunijai. 1987. gada septembrī tika publiskota Igaunijas Ekonomiskās patstāvības programma (IME). 1988. gada 7. septembrī pēc pašu iniciatīvas izveidotai ekonomistu grupai Latvijā izdevās publicēt ekonomikas pārbūves koncepciju (republikas saimnieciskais aprēķins) tā laika lielākajos laikrakstos "Padomju Jaunatne" un "Sovetskaja Molodjož", kuru izlasot cilvēki saprata, ka ekonomisti nepiedāvā brūkošās padomju ekonomikas glābšanu, bet gan neatkarīgas, uz tirgu orientētas valsts modeli.

Šādā gaisotnē 1988. gada 21.–23. septembrī Latvijas PSR Valsts plāna komitejas Plānošanas zinātniskās pētniecības institūtā Rīgā notika Latvijas, Lietuvas un Igaunijas ekonomistu, zinātnieku un atbildīgo valsts iestāžu darbinieku, tostarp Valsts plāna komiteju vadības, apspriede par jauna republiku un reģionu sociāli ekonomiskās attīstības modeļa izstrādi.

Pēc spraigas cīņas apspriedē tika pieņemti "Saskaņotie republikas saimnieciskā aprēķina pamatprincipi" (turpmāk tekstā – Pamatprincipi). Tie paredzēja, ka republika patstāvīgi risina visus jautājumus, kas saistīti ar ekonomisko politiku, republikas un vietējo budžetu veidošanu, savas ekonomiskās, sociālās un demogrāfiskās attīstības, kā arī cenu veidošanas, nodokļu aplikšanas, darba samaksas un ekonomiskās stimulēšanas plānu sagatavošanu un apstiprināšanu.

Tika noteikts, ka republikas kompetencē ir banku darbība un naudas aprite, tai skaitā pašai savas valūtas ieviešana, tās apmaiņas kārtība un kursa noteikšana attiecībā pret citām valūtām, arī pret PSRS rubļiem.

Kā redzams, Pamatprincipi tika definēti precīzi, izsmeļoši, praktiski neko no ekonomiskās politikas neatstājot PSRS kompetencē. Toreiz īpaši svarīgi bija tas, ka Pamatprincipus parakstīja ne tikai trīs republiku zinātnieku kolektīvu vadītāji, bet arī trīs Valsts plāna komiteju vadītāji, kas padomju republiku vadības hierarhijā tautsaimniecības jomā bija otra augstākā amatpersona aiz Ministru padomes priekšsēdētāja.

Tomēr parakstīšanas process nenotika viegli. Ļoti pieredzējušais Latvijas Valsts plāna komitejas vadītājs M. Ramāns, kurš bija amatā kopš 1956. gada, apzinājās iespējamās sekas un tādēļ baidījās. Kā uzņemošās puses pārstāvis, vadot lielāko daļu apspriedes, šķiet, viņš centās šo dokumentu nepieņemt vispār vai pieņemt ļoti nekonkrētu, izplūdušu. Bija mēģinājums teikt, ka Latvijā tādas zinātnieku grupas nemaz nav. Pateicoties igauņu un lietuviešu kolēģu aktivitātei, vārds burtiski tika izcīnīts akadēmiķim A. Kalniņam, kurš uzstājās Latvijas zinātnieku grupas vārdā un atbalstīja igauņu un lietuviešu pozīciju.

Turklāt te lieti noderēja pirms divām nedēļām Latvijas presē publicētā republikas saimnieciskā aprēķina modeļa pieminēšana, kā arī akadēmiķa statuss padomju hierarhijā. Zinātnieku kolektīvi un gados daudz jaunākie Igaunijas un Lietuvas Valsts plāna komiteju vadītāji bija gatavi cīņai un nepieņēma būtiskus kompromisus.

Pēc vairākiem pārtraukumiem vēsturiskie Pamatprincipi tika pieņemti pietiekami precīzi un konkrēti. Reakcija uz Pamatprincipiem nebija "draudzīga" vairākos Baltijas valstu varas koridoros, kas spēja novilcināt to publicēšanu, bet īpaši PSRS Valsts plāna komitejā. Tur labi saprata, ka šo Pamatprincipu īstenošana nozīmē PSRS sabrukumu.

Divas nedēļas pēc Pamatprincipu pieņemšanas, 1988. gada 8. oktobrī, Rīgā sākās Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongress. Tajā tika pieņemta pietiekami izvērsta programma arī ekonomikā. Par tās mugurkaulu kalpoja Pamatprincipi un attiecīgā koncepcija – Latvijas PSR saimnieciskās vadīšanas pārbūves vispārīgais modelis (republikas saimnieciskais aprēķins). 1989. gada maijā Tallinā notikusī Baltijas asambleja pieņēma Deklarāciju par Igaunijas, Latvijas un Lietuvas ekonomisko patstāvību.

Tajā tika uzsvērts, ka suverēno valstu – Igaunijas, Latvijas un Lietuvas – tautas grib pašas izvēlēties savu sociālās un ekonomiskās attīstības modeli, kas izklāstīts ekonomiskās patstāvības koncepcijās, izstrādātās uz Rīgā pieņemto "Saskaņoto saimnieciskā aprēķina pamatprincipu bāzes".

(Vairāk skatīt "Latvijas Tautsaimniecības vēsture", apgāds "Jumava", 2017)

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form