Olafs Grigus: Konstitucionālās nedienas Latvijā
Foto: Privātais arhīvs

Pēdējā laikā Latvijā sākusies diskusija par to, vai Satversmes tiesa ar kādu savu nesenu spriedumu varētu būt pārkāpusi savas kompetences robežas. Diskusija gan norit nepamatoti sašaurināti, neņemot vērā arī citus spriedumus, kas būtu izvērtējami no šādas perspektīvas.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Kā ziņojuši plašsaziņas līdzekļi, pieci partijas Nacionālā Apvienība deputāti 7. janvārī iesnieguši Saeimā likumprojektu, kas paredz labot Satversmes 110. pantu, konstitucionāli nostiprinot ģimenes jēdzienu. Likumprojekta anotācijā deputāti pauž bažas par patvaļīgu Satversmes tiesas "ģimenes" jēdziena interpretāciju un uzskata, ka pārkāpti konstitucionālo tiesību un varas dalīšanas principi. Šobrīd sākusies dzīvīga diskusija par to, vai deputātu ierosinātais priekšlikums ir iestrādājams Satversmē. Vienlaikus interesanti, ka diskusijā par Satversmes tiesas kompetenci ļoti maz uzmanības veltīts citiem pēdējā laika Satversmes tiesas spriedumiem.

Ļoti labs piemērs ir 2020. gada 29. oktobra spriedums par 2019. gada valsts budžeta atbilstību Satversmei, ņemot vērā to, ka izglītības nozarei netika piešķirts Augstskolu likumā paredzētais finansējuma palielinājums. Konkrētā procesa laikā izskanējuši interesanti viedokļi, kuri katrs būtu iztirzāšanas vērti, bet visiem šoreiz diemžēl padziļināti pievērsties nevarēsim.

Izglītības un zinātnes ministrijas pilnvarotās pārstāves atsaucas uz likuma par budžetu un finanšu vadību pamata izdotajiem Ministru kabineta 2012. gada 11. decembra noteikumiem. Šie noteikumi it kā paredz, ka nozaru ministrijas nevar pieprasīt Finanšu ministrijai lielāku finansējumu, nekā tā piedāvā saskaņā ar saviem aprēķiniem.

Saeimas Budžeta un finanšu komisijas priekšsēdētājs Mārtiņš Bondars savukārt apgalvoja, ka sabiedrībai būtu jāsaprot, ka daļu likumu var vienkārši nepildīt.

Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja Inna Šteinbuka, kura norāda uz to, ka analogā veidā finansējuma palielinājums paredzēts vēl virknē likumu. Lēsts, ka, realizējot visās likuma normās noteikto "iezīmēto" finansējuma palielinājumu, budžeta izdevumu apjomam būtu bijis jābūt par 700 miljoni eiro lielākiem jau 2020. gadā. Viņa norāda uz to, ka valsts budžeta līdzekļu "iezīmēšana" ierobežojot iespējas izstrādāt sabalansētu valsts budžeta projektu.

Varētu teikt, ka iesaistītās puses norāda uz nepieciešamību sastādīt un sabalansēt budžetu saskaņā ar likumu par budžeta un finanšu vadību un fiskālās disciplīnas likumu. Citas saistības, ko valdībai dažādos likumos noteikusi Saeima, nav uzskatāmas par saistošām, jo neiekļaujas šajā "reālistiskajā" un "ilgtspējīgajā" budžeta veidošanas procesā. Edgars Pastars uzsvēra to, ka no šāda veida normām būtu jāatsakās, jo, tām eksistējot, rodas bažas par tiesiskuma principa ievērošanu. Pastars skaidro, ka "šādas iezīmētas summas nozīmējot to, ka valdība nevar brīvi svērt visu jomu prioritātes, jo tai no sadalāmiem līdzekļiem jāizslēdz jau Saeimas noteiktās kvotas. Faktiski Saeima jau esot "priekšlēmusi" šo jautājumu valdības vietā, zināmā mērā iejaucoties valdības ekskluzīvajā kompetencē piedāvāt valsts budžetu".

Savukārt secinājumu daļā Satversmes tiesa norādījusi, ka "valsts budžeta sastādīšanā Ministru kabinetam jāievēro saimnieciskums". Atsaucoties uz likumu par budžeta un finanšu vadību, Satversmes tiesa secina, ka, "budžetu izstrādājot, jāņem vērā tas, lai izdevumus segtu atbilstoši ieņēmumi, un jāņem vērā arī nepieciešamība nodrošināt vispārējo ekonomisko līdzsvaru". Šeit būtu vietā atzīmēt, ka, lai gan konkrētie likumi (likumu par budžeta un finanšu vadību un fiskālās disciplīnas likumu) varbūt tiešām paģēr "sabalansēta budžeta" veidošanas nepieciešamību, nav acīmredzami, kā šī politika, lai gan varbūt saprātīga, būtu izrietoša no Satversmes. Rodas iespaids, ka "patiesuma princips", par ko, kā no Satversmes izrietošu, runāts secinājumu daļā, noved pie nepieciešamības Ministru kabinetam izvairīties plānot budžeta tēriņus, kas pārsniegtu ieņēmumus. Tā it kā šādi tēriņi būtu neiespējami un nereālistiski. It kā budžeta deficīts Latvijā un vairumā citu valstu būtu ne vien nevēlama, bet burtiski neiespējama parādība.

Tiek norādīts, ka nepieļaujams ir valdības rīcības brīvības samazinājums, kas izriet no Augstskolu likuma normas un tai līdzīgām normām. Vienlaikus pārsteidzošā kārtā itin nekāda uzmanība nav veltīta jautājumam par to, vai un kādā mērā valdības rīcību ierobežo Fiskālās disciplīnas likums. Rodas jautājums – kāpēc valdības rīcībspējas ierobežojumi Fiskālās disciplīnas likuma ietvaros ir pieļaujami, bet finansējuma novirzīšana par labu konkrētai nozarei Augstkolu likuma ietvaros ierobežojumi nav pieņemami? Abi gadījumi šķiet ļoti līdzīgi.

Stratēģiski svarīgā nozarē, kurā nepieciešamas būtiskas valsts investīcijas, tās varētu būt nepieciešams veikt arī uz budžeta deficīta rēķina. Satversmes tiesas secinājumi ietver tēzes, kas liek domāt, ka sabalansēts (varbūt pat bezdeficīta) budžets ir pašsaprotams, izejot no Satversmē iekļautiem principiem. Šāda ideja šķiet ārkārtīgi nepārliecinoša. Neraugoties uz to, balstoties uz konkrēto pieņēmumu Satversmes tiesa ir nospriedusi, ka Augstskolu likumā ietvertā norma ir neatbilstoša Satversmei. Tiek pausts, ka konkrētā norma ir tāda, "kura no sākta gala ir tikai tukši vēlētājiem adresēti solījumi". Vienlaikus, ņemot vērā analogo Fiskālās disciplīnas likumu, par kuru šāds secinājums izdarīts netiek, varam secināt, ka problēma ir ne tik daudz tajā, ka likums ierobežo valdības rīcības brīvību, sastādot budžetu, bet ideoloģisks uzstādījums par to, ka "sabalansēta" valsts budžeta nepieciešamība ir aksioma.

Tiktāl par Satversmes tiesas secinājumiem. Ko varam secināt mēs? Tas, vai Satversmes tiesa pārkāpusi savas pilnvaras attiecībā uz ar Darba likuma normu saistīto spriedumu varētu būt atvērts jautājums, taču ir acīmredzami, ka diskusijai būtu jāietver arī citi Satversmes tiesas spriedumi, kur Satversmes tiesa, iespējams, pārsniedz savas kompetences robežas un sniedz spriedumus, kas nostiprina politiskus lēmumus. Tas vien, ka ekspansīva fiskālā politika, iespējams, bijusi nevēlama pagātnē, nenozīmē, ka tā tāda vienmēr būs. Šķiet visai ekscentriski izteikt apgalvojumu, ka Satversme mums diktē kādu specifisku fiskālu politiku.

Protams, tas nenozīmē, ka mums šāda aktīva pieeja institūcijas darbībā būtu obligāti jāvērtē negatīvi. Drīzāk uzmanības vērts ir arī, kāpēc koalīcijas deputāti par Satversmes tiesas diskutabliem lēmumiem sākuši satraukties tikai apstākļos, kad lēmums paredz papildu atbalsta pieejamību lielākam skaitam valsts iedzīvotāju pandēmijas apstākļos. Varbūt varam saskatīt likumsakarību tajā, ka Satversmes tiesas aktīvisms ir nevēlams situācijās, kad tas paredz ieguldījumus Latvijas sabiedrības labklājībā, un vēlams tad, kad tiesa palīdz izvairīties no šādu ieguldījumu veikšanas.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Satversmes tiesa
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form