Olafs Grigus: Par izglītotiem šāvieniem sev kājā  (6)

Studentiem izdevās sasniegt dzirdīgas ausis Izglītības un zinātnes ministrijā, kura 21. maijā rīkoja tiešsaistes sarunu par studējošo aktualizētajiem jautājumiem ārkārtējās situācijas laikā ar studējošo iesaisti. Diemžēl pretēji LSA vēlmēm studējošo iesaiste pasākumā bijusi pastarpināta. Proti, studējošie iesūtīja jautājumus, bet amatpersonu panelis tos paši interpretēja un sniedza atbildes. Šāds pasākuma formāts teju vai garantēja, ka studējošo puse, kam bija liegta tieša dalība pasākumā, ar rezultātu īsti apmierināta nebūs, sevišķi ņemot vērā problemātisko studējošo pārstāvju un izglītības un zinātnes ministres attiecību fonu. Jau pagājušā gada vasarā varējām novērot problemātisku komunikāciju starp studējošo pārstāvjiem un ministri. Diemžēl izskatās, ka ministre un viņas komanda nav sevišķi piedomājuši pie veidiem, kā situāciju vismaz no savas puses uzlabot.

Problēma gan nav tikai izvēlētajā komunikācijas formātā. Redzams, ka atsevišķi paneļa dalībnieki izvēlas lasīt lekciju studējošajiem par to, kā rodas budžeta līdzekļi, kā arī to, ka kādam ir jāmaksā nodokļi. Šādā veidā izteiktas atziņas pat neatkarīgi no toņa ir nevietā vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, Latvijā augstākā izglītība līdzīgi kā virkne citu nozaru jau ilgstoši ir nepietiekami finansēta. Likumā jau ilgstoši ir noteikts pienākums Ministru kabinetam, iesniedzot budžeta projektu Saeimā, paredzēt konkrētu finansējuma pieaugumu augstākās izglītības jomai. Šīs saistības izpildvara nav pildījusi un attiecīgi no tās pārstāvjiem pienāktos sagaidīt paskaidrojumus un nedaudz pazemības. Otrkārt, ministres pārstāvētajai partijai pārspriedumi par to, ka budžetā ienākumus veido nodokļu maksājumi, nebūt netraucēja virzīt priekšlikumu par valsts finansējuma palielinājumu politiskajām partijām. Ja reiz tā ir tik nepārvarama problēma, varbūt arī toreiz paneļa dalībnieki būtu varējuši savas atziņas sniegt saviem partijas biedriem.

Šim problēmu uzskaitījumam gan, protams, nebūtu jākalpo par pamatu apgalvojumam, ka politikas veidotājiem būtu jāpiekāpjas visām studējošo prasībām. Nebūt ne. Galu galā noteikti būs nepieciešams nonākt pie kompromisa. Runa ir drīzāk par to, ka, lieki radot negācijas sadarbības partneros, gala lēmums nebūs tik izsvērts, cik tas citādi varētu būt. Iespējams, nepatikas dēļ viena vai otra puse atteiksies ņemt vērā pārējo diskusijas dalībnieku rīcībā esošu ekspertīzi un informāciju. Arī sākumā minētajā tiešsaistes pasākumā redzam, ka Izglītības un zinātnes ministrija atsakās atbildēt uz daļu jautājumu ar atrunu, ka tā esot Labklājības ministrijas kompetence. Šāda veida neatbildēšana uz jautājumiem izraisa nožēlu, bet studentu pārsūtīšana pie citas iestādes diezin vai būs saskanīga ar Valsts pārvaldes klientu apkalpošanas rokasgrāmatā noteikto. Rokasgrāmatā pausts, ka valsts pilsonim valsts pārvalde būtu jāvar uztvert kā vienots veselums. Iestādei, nezinot uz kādu jautājumu atbildi, būtu pašai jāsazinās ar kompetento iestādi un pēc informācijas iegūšanas jāsniedz atbilde. Iespējams, studentiem būtu vērts uzsākt aplikācijas Futbols lietošanu.

Finansējums nav vienīgais jautājums augstākās izglītības jomā, kurā Izglītības un zinātnes ministrija gatavojas pieņemt šaubīgus kompromisa lēmumus. 21. maija Saeimas sēdē tika lemts par grozījumu likumprojekta "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" (IKL) nodošanu izskatīšanai Saeimas komisijām. Likumprojekts cita starpā paredz, ka augstskolu padomes locekļiem ir jāiesniedz valsts amatpersonas deklarācija, bet publiski pieejama ir tikai daļa no tās. Par likumprojekta virzību atbildīga ir Izglītības un zinātnes ministrija, kas šķiet ļoti jocīgi, sevišķi, ņemot vērā, ka, kā jau iepriekš aprakstīts, ministrija neraujas izteikties par citu iestāžu kompetences jautājumiem. Šī fenomena cēlonis meklējams Ministru kabineta marta konceptuālajā ziņojumā "Par augstskolu iekšējās pārvaldības modeļa maiņu". Interesanti, ka likumprojekta anotācijā kā vienīgā izstrādē iesaistītā institūcija norādīta Izglītības un zinātnes ministrija. Kā iesaistīta puse anotācijā nav norādīts Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) un nav iekļauta arī informācija par tā nostāju.

Vienlaikus ziņojuma turpmākās rīcības plāna sadaļā redzams, ka grozījumu IKL izstrāde, paredzot īpašus nosacījumus padomju locekļu amatpersonu deklarāciju iesniegšanai, uzticēta Izglītības un zinātnes ministrijai, kā līdzatbildīgas nosakot Finanšu ministriju un KNAB. Pārskatu par Izglītības un zinātnes ministrijas izstrādāto grozījumu potenciālo ietekmi sniegusi organizācija Delna.

Delna, aprakstot pamatojuma trūkumu likuma grozījumiem norāda uz to, ka: "Atklātība par amatpersonu interesēm un finansēm veicina interešu konfliktu novēršanu un sabiedrības uzticības veidošanu valsts budžeta izlietojumam sabiedrības interesēs un valsts sektoram kopumā (kas rezultējas arī godīgā nodokļu nomaksā)." Kas par grozījumiem sakāms līdzatbildīgajai iestādei, proti, KNAB? No Latvijas Televīzijas ziņu sižeta noprotams, ka likumprojekts tiek virzīts par spīti asai Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja kritikai. Lai gan arī saskaņā ar grozījumiem visa informācija KNAB joprojām būtu pieejama, iestāde uzsver sabiedrības un žurnālistu iesaistes būtisko lomu. Taisnības labad jāatzīmē, ka finanšu ministrs priekšlikumu atbalsta. Vienlaikus ministra izteikums par to, ka esošais regulējums ieviests "..ar leģitīmo mērķi atšūt cilvēkus, kas tiešām bija veiksmīgi..", rada vairāk jautājumu kā atbilžu.

Izglītības ministrija gan skaidro, ka ideja par deklarācijā ietvertās informācijas publiskošanas ierobežojumiem nāk no Pārresoru koordinācijas centra (PKC), kas kopš 2020. gada janvāra ir atbildīgs par attiecīgo padomju konkursu organizēšanu. PKC skaidro, ka personāla atlases uzņēmumi snieguši informāciju, ka personās atsakās piedalīties tieši tādēļ, ka no viņiem tiktu prasīts sniegt informāciju amatpersonu deklarācijās. PKC ieskatā nepieciešams veikt izšķiršanos par to, vai publiski pieejamas informācijas nodrošināšana ir tā vērta. Veicot šo izšķiršanos jāpatur prātā, ka, kā norāda organizācija Delna, nereti tieši mediju publiskotā informācija ir pamats uzsākt izmeklēšanu. KNAB savukārt norādījis, ka PKC paustais arguments par to, ka personas nepiedalās konkursā, jo to darba samaksa ir komercnoslēpums un nav izpaužama, ir kļūdains, un tie būtu uzskatāmi par sevišķiem izņēmuma gadījumiem. Atsevišķi uzņēmēji savukārt norādījuši, ka problēma ir ne tik daudz izpaužamās informācijas apjomā, bet drīzāk deklarācijas iesniegšanas sarežģītībā.

Vājais un pretrunīgi vērtētais grozījumu likumprojekta pamatojums ir problemātisks un ne tikai tādēļ, ka mēs gribētu no atbildīgajiem sagaidīt izsvērtus un labi pamatotus lēmumus. Ja grozījumus atbalstītu, tiktu mazināta informācijas pieejamība sabiedrībai un žurnālistiem un attiecīgi palielinātos korupcijas risks. Šo problēmu papildus saasina jau tā zemais atbalsts ieplānotajai augstskolu pārvaldības reformai. Proti, apstākļos, kad sadarbības partneriem jau tā ir bažas, ka iecerētās augstskolu padomes būs pārlieku politizētas, šīm bažām pievienojas Izglītības un zinātnes ministrijas virzītais priekšlikums par informācijas atklātības mazināšanu.

Ministrija demonstrē savu gatavību virzīt reformas, kas nav izdiskutētas ar būtiskiem sadarbības partneriem, piemēram, KNAB un nevalstiskajām organizācijām, un parāda sevi kā neuzticamu partneri. Vērotājam no malas varētu likties, ka ministrija ievērojamu daļu savu resursu velta sadarbības partneru kacināšanas stratēģiskajai plānošanai. Ņemot vērā KNAB izteiktos iebildumus, ministrijas iniciatīva izskatās pēc darbības imitācijas. Tā būtu uzskatāma par kārtējo šāvienu sev kājā, ministrijai mēģinot pārliecināt nozari par reformu pamatotību un nepieciešamību. Atliek vien cerēt, ka Saeimas deputātu izpratne par labu pārvaldību būs augstākā līmenī un tā nodrošinās, ka KNAB un nevalstisko organizāciju viedokļi tiek sadzirdēti, bet par likumprojektu tiek pilnvērtīgi diskutēts Saeimas komisijās.