Kā zināms, 29. augustā pēc mokoša un pretrunīgi vērtēta lēmuma pieņemšanas procesa un vairākkārtējas pārcelšanas saistībā ar Covid-19 izplatību paredzētas Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas. Lai gan vēlēšanu sarakstu iesniegšana paredzēta no 14. līdz 20. jūlijam, atsevišķi politiskie spēki savus sarakstus jau prezentējuši un uzsākuši pirmsvēlēšanu kampaņas. Salīdzinoši spilgtu kampaņu īsteno, piemēram, "Attīstībai/Par!" un partijas "Progresīvie" apvienotais saraksts. Saraksta mēra kandidāts Saeimas deputāts Mārtiņš Staķis nolicis deputāta mandātu, paužot viedokli, ka tas ļaušot viņam pilnvērtīgāk līdzdarboties vēlēšanu kampaņā. Kopīgā saraksta veidošanas process, līdzīgi kā ceļš uz ārkārtas vēlēšanām, politiskajiem spēkiem gan nebija viegls.
Proti, "Progresīvajiem" zināmas bažas radījusi situācija, ka Mārtiņš Bondars šķietami demonstrējis politiskā atbildīguma trūkumu un nav atkāpies no Saeimas budžeta komisijas vadītāja amata. Līdzīgas bažas paudusi arī "Attīstībai/Par!" apvienībā ietilpstošā partija "Kustība Par!". Zināmu apjukumu nejaušam vērotājam varētu raisīt apstāklis, ka šīs diskusijas rezultātā deputāta mandātu nolicis nevis Bondars, bet Staķis. Gluži vai jābrīnās, vai Saeima nevarētu būt kādas kļūmes dēļ zaudējusi nepareizo Mārtiņu.
Par politiskā atbildīguma jēdziena problemātiku ir izteikusies arī agrākā pretkorupcijas eksperte un "Attīstībai/Par!" deputāte Inese Voika. Viņa atgādina par premjera Valda Dombrovska demisiju pēc Zolitūdes traģēdijas, izceļot to, ka Rīgas mērs Nils Ušakovs atšķirībā no premjera nedemisionēja. Viņasprāt, valstī būtu nepieciešams attīstīt sarunu par to, ko tieši mēs saprotam ar politisko atbildīgumu. Cita starpā tiek izvirzīts jautājums par to, vai politiskās atbildības uzņemšanās nozīmētu arī politiskās karjeras pārtraukšanu. Dombrovska gadījumā, piemēram, demisijai sekoja salīdzinoši veiksmīga politiska karjera. Savā ziņā kā saistītu jautājumu mēs varētu uzlūkot to, vai "aizrotēšana" uz citu politisku amatu būtu uzskatāma par politiskās atbildības uzņemšanos.
Iespējama un/vai īstenota atteikšanās no amata gan nav vienīgā Bondaru un Staķi saistošā īpašība. Proti, Bondars, līdzīgi kā Staķis, darbojoties kā 12. Saeimas deputāts, šo amatu "iemainīja" pret Rīgas domes deputāta amatu pēc tam, kad pašvaldību vēlēšanās ar ļoti labiem rezultātiem no "Latvijas attīstībai" un Latvijas Reģionu apvienības saraksta startēja kā odiozais "mērs Bondars". Cilvēkiem, kas ļoti novērtēja Bondara talantus Saeimā, gan nenācās skumt ļoti ilgi, jo jau 13. Saeimas vēlēšanas viņu tās deputātu rindās atgrieza pēc ļoti veiksmīga starta "Attīstībai/Par!" sarakstā Latgales vēlēšanu apgabalā.
Ņemot vērā, ka Voikas minētā diskusija par politiskā atbildīguma jēdzienu Latvijā vēl nav noslēgusies, iespējams, būtu vērts par to padomāt ne vien no politiķa pastrādātu pārkāpumu perspektīvas, bet arī atbildīguma pret savu vēlētāju perspektīvas. Proti, vēlētājs, balsojot par konkrētu sarakstu Saeimas vēlēšanās, sagaida, ka tajā ietvertie kandidāti tiešām arī darbosies Saeimā un nevis no saraksta "izlēks", potenciāli atstājot tajā tikai konkrētajam vēlētājam netīkamus kandidātus. Protams, vienmēr ir iespējams, ka deputātam saprotamu un piedodamu iemeslu dēļ ir no mandāta jāatsakās, taču jautājums par to, vai par šādu iemeslu būtu uzskatāma dalība visās vēlēšanās pēc kārtas, turpina palikt atvērts. Mazākais – par šādiem savu kandidātu plāniem konkrētie politiskie spēki varētu informēt vēlētājus pirms balsošanas. Sevišķi negodprātīga šī prakse izskatās gadījumos, kad runa ir par tā sauktajām "lokomotīvēm" jeb sarakstu pirmajiem numuriem. Par "lokomotīvju" problemātiku tiek diskutēts jau ilgi, un jau pirms vairāk nekā 10 gadiem diezgan interesanti to aprakstījis Valdis Liepiņš.
Nav mazticami, ka arī šobrīd daļa vēlētāju savu izvēli balsot par konkrētu politisko spēku veic, vadoties pēc saraksta pirmajiem numuriem. Šāda deputātu migrācija no vienas vēlētas institūcijas uz citu gan, protams, nav nekāda unikāla, vienam politiskajam spēkam piemītoša prakse. Kā ekstrēmu piemēru varētu minēt Rīgas domes Jaunās konservatīvās partijas frakciju, no kuras 9 deputātiem 7 pārcēlās uz 13. Saeimu. Tāpat bijuši gadījumi, kad Saeimas deputāti savu mandātu iemainījuši pret pašvaldības deputāta amatu. Te varam atcerēties 12. Saeimas deputāta Andreja Elksniņa gadījumu, kurš 2017. gada pašvaldību vēlēšanās ievēlēts Daugavpils domē kā saraksta līderis.
Tabula: Mārtiņa Bondara, Andreja Elksniņa un Mārtiņa Staķa Saeimas vēlēšanu rezultātu salīdzinājums ar apgabalā aiz strīpas palikušo rezultātu.
Apskatot vēlēšanu rezultātus, Bondara gadījumā varam novērot, ka vairāk nekā puse apgabala vēlētāju atbalstu vēlējās izteikt tieši viņam. Aiz strīpas palikušais kandidāts ar šādu nepārprotami biļetenos paustu atbalstu varēja lepoties tikai aptuveni 5% gadījumu. Likumsakarīgi rodas jautājums par to, vai vismaz daļa cilvēku, kas balsojuši specifiski par to, lai Bondars būtu viņu pārstāvis Saeimā, nevarētu būt drusku vīlušies, viņam pēc ievēlēšanas izlemjot, ka interesantāk ir startēt citās vēlēšanās. To mēs, protams, nevaram zināt, bet šķiet, ka šim jautājumam vajadzētu būt daļai no diskusijas par politisko atbildīgumu. Kāds noteikti uzreiz norādīs uz to, ka galu galā vēlētāji spriedumu par šo "nodevību" sniegs nākamajās vēlēšanās, kas varētu būt tiesa. Izņemot tādus gadījumus kā Bondara pieredze, kur viņam izdevies katrās vēlēšanās nomainīt vēlēšanu apgabalu: 12. Saeima (Vidzeme), pašvaldības vēlēšanas (Rīga), 13. Saeima (Latgale). Attiecīgi, ja kāds tiek piemānīts, tad tie vismaz katru reizi bijuši citi cilvēki. Jaunā konservatīvā partija savukārt 1. jūlijā apstiprinājusi, ka tās mēra kandidāte būs 13. Saeimas deputāte Linda Ozola. Vērts atzīmēt, ka Linda Ozola bijusi viena no 7 JKP deputātiem, kura Rīgas Domi pametusi, lai pārceltos uz 13. Saeimu, kandidējot no Rīgas vēlēšanu apgabala.
Protams, biežākais deputātu nomaiņas iemesls ir nevis to migrācija uz citām vēlētām institūcijām, bet deputātu kļūšana par ministriem. Gadījumos, kad deputāts kļūst par ministru, ar retiem izņēmumiem viņš savu mandātu uz laiku "aizdod" nākamajam sava vēlēšanu apgabala aiz strīpas palikušajam kandidātam. Šī prakse šķiet saprotamāka ne vien tādēļ, ka sabiedrībā ir zināms pieprasījums pēc tā, lai ministru amatus ieņemtu personas, kam tieši vēlētāji devuši mandātu, bet arī tādēļ, ka politiskajiem spēkiem ir grūti paredzēt, cik un kādu ministriju vadīšanu tiem būs nepieciešams uzņemties. Interesants jautājums šajā kontekstā savukārt ir, kuru vēlēšanu apgabalu pārstāv ministri. Piemēram, varētu veidoties kuriozi gadījumi, kur tieši vienā apgabalā ievēlētie deputāti atsakās no mandātiem. Tādējādi varētu notikt vienā apgabalā ievēlēto deputātu pilnīga nomaiņa pret potenciāli daudz mazāku atbalstu ieguvušiem kolēģiem.
Tāpat būtu vērts aizdomāties arī par to, ka politiķu migrēšana ne vien starp partijām, bet arī vēlētajām institūcijām un vēlēšanu apgabaliem varētu būt saistīta ar salīdzinoši īsiem pārliecinošu "rezervistu soliņiem" politiskajās partijās. Šīs problēmas risināšana daļēji bija paredzēta ar palielināta valsts politisko partiju finansējuma palīdzību. Iespējams, politiskajām partijām un jo sevišķi tām, kas nodarbojas ar savu sarakstu līderu "otrreizēju izmantošanu", būtu laiks sākt sabiedrību informēt par to, kā sokas ar šī mērķa sasniegšanu.