Ministru kabineta 8. oktobra sēdē izskatīts Tieslietu ministrijas sagatavotais likumprojekts Grozījumi Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā. Par likumprojektu publiskās diskusijas lielā mērā līdz šim koncentrējušās uz jautājumu par to, vai Latvija var vai nevar atļauties finansēt politiskās partijas apstākļos, kad citās nozarēs līdzekļu pietrūkst. Labu šī aspekta izklāstu jau 2017. gadā piedāvājusi Iveta Kažoka. Skepsi par ieceri savukārt ir paudis, piemēram, Māris Zanders. Pārskatu par partiju pēdējā laika saņemto privāto finansējumu esmu sagatavojis pats par laika periodu no 01.09.2017. līdz 01.09.2019.
Pavisam nesen jautājumam pievērsies arī raidījums "Tieša runa", uz kuru diskutēt bija uzaicināti gan valdības partiju pārstāvji, gan iepriekš minētie Zanders un Kažoka. Raidījumā dalībnieki pievērsušies virknei interesantu problēmjautājumu, kurus padziļināti iztirzāt, visticamāk, ierobežotā ētera laika dēļ viņiem nebija iespējas. Attiecīgi mēs varētu dalībniekiem palīdzēt un pie aktualizētajiem jautājumiem atgriezties vēlreiz.
Būtiskākās paredzētās izmaiņas
Plānots, ka naudas sadales aprēķins veicams, ņemot vērā vēlēšanās iegūto balsu skaitu, – visvairāk apjoms atkarīgs no Saeimas, bet paredzēta piesaiste arī pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātiem. Vēl paredzēts ierobežot partijām atļautā privātpersonu sniegtā finansējuma apjomu, vienlaikus piešķirot papildu 100 000 eiro bāzes finansējumu Saeimā iekļuvušajām partijām. Uz finansējumu pretendēt joprojām varēs tikai tās partijas, kas Saeimas vēlēšanās ieguvušas vismaz 2% balsu. Iecerēts arī samazināt atļauto privāto iemaksu saņemšanas maksimālo apjomu partijām, kam tiek piešķirts valsts finansējums. Likumprojekts iesniegts skatīšanai Saeimā kā daļa no budžeta paketes, tāpēc varam rēķināties ar visai strauju jautājuma virzību.
Partiju godīgums un nevēlēšanās runāt par līdzšinējo darbību
Ņemot vērā pamatojumu izmaiņu ieviešanai, nav pārsteidzoši, ka žurnālisti un komentētāji daudz laika pavada, partiju pārstāvjiem agresīvi vaicājot, no kādiem sponsoriem/blēžiem partijas līdz šim bijušas atkarīgas. Tā ir emocionāli saprotama reakcija, bet varētu nebūt lietderīga vairāku apsvērumu dēļ:
Ja kādu tiešām interesētu atbilde uz šo jautājumu, informācija vismaz daļēji ir pieejama KNAB datubāzē, un to, kā iepriekš minēts, it iespējams apkopot. Datubāzē ir pieejama pietiekoši interesanta informācija, un, pretēji raidījumā Zandera paustajam, nav tiesa, ka šobrīd partijām vairs netiktu ziedotas lielas naudas summas. Kažoka savukārt sniedza vērtīgu norādi par to, ka problemātiski ir ne vien lielākie ziedotāji, bet arī apstāklis, ka atsevišķas partijas ieceļ amatos (dažreiz pat fiktīvos) cilvēkus, kuri daļu atalgojuma pēc tam ziedo partijai. Protams, ne visām naudas plūsmām iespējams izsekot KNAB datubāzē, un nereti masu medijos varam novērot, ka nauda tiek ziedota nevis tieši partijai, bet citām ar tās biedriem saistītām organizācijām. Vai ziedojumi ir politiski motivēti, protams, grūti spriest. Ambiciozu darbu arī šādas informācijas apkopošanā uzņēmusies organizācija "Delna".
Partiju pārstāvji diez vai tiešajā ēterā sāktu skaidrot, kā pieņēmuši lēmumus, kas bijuši vērsti pret sabiedrības interesēm, pat tad, ja konkrētie cilvēki par to vispār bijuši informēti. Būtu saprātīgi pieņemt, ka informācijas aprite par šāda veida lēmumiem (kad tādi eksistē) arī partiju iekšienē ir pietiekami ierobežota. Tas gan, protams, nenozīmē, ka partijās par to nezina neviens.
Atkarība no lieliem privātajiem ziedotājiem ne obligāti nozīmē, ka to saņēmēji ir informēti par to, kas tieši no viņu partijas tiek sagaidīts. Tikpat labi iedomājama situācija, ka starp ziedotāju un politisko partiju komunikācijas nav vispār, taču lēmumu pieņēmēji gluži vienkārši ir piesardzīgi, lai "neaizvainotu" savus ziedotājus, baidoties par organizācijas nākotni.
Vispārīgi uzbrukt politiķiem par to, ka viņi vismaz daļēji ir gatavi atzīt līdzšinējo privātā finansējuma lomu politikā un pauž vēlmi to mazināt, nav saprātīga ideja. Drīzāk vērts runāt par to, vai piedāvātais risinājums palīdzēs šo mērķi sasniegt.
Pārmetumi politiķiem nav vienīgais, kas izskan raidījumā. Atzinīgi vērtējama diskusija par to, kāpēc mēs sagaidītu, ka negodīgi cilvēki kļūs godīgāki tāpēc vien, ka viņiem kļūst pieejami lielāki resursi. Tas ir saprātīgs jautājums – arguments, kas neizskan raidījumā, savukārt ir, ka šie partijām piešķirtie finanšu līdzekļi ne obligāti pa tiešo nonāk pie partiju "melnajām avīm". Eksistējot šāda veida stabilai finansējuma plūsmai, partijas ierindas biedriem un arī sabiedrībai varētu būt daudz lielāks pamats no politiskajām elitēm pieprasīt caurskatāmu un saprātīgu finansējuma izlietojumu, kas būtu vērsts uz organizāciju un to biedru kapacitātes celšanu, pat apstākļos, kad valsts neievieš papildu formālus ierobežojumus finansējuma izlietojumam.
Varētu arī izvirzīt hipotēzi, ka "partiju godīgumu" veicinās lielāks biedru skaits, kuru spēju un zināšanu apjomā turklāt tiks ieguldīti resursi. Šiem ierindas biedriem iecerētajā modelī varētu būtu vieglāk konkurēt ar tiem saviem kolēģiem, kuri piesaista organizācijai resursus, "sniedzot ārpakalpojumus" konkrētiem ziedotājiem. Šis jautājums mēdz tikt netieši skarts, runājot par atbalstu partiju nodaļām. Tāpat – partiju analītiskās kapacitātes celšana ir nozīmīga. Nereti problēmas godīguma problēmu identificēšanā rada tieši apstāklis, ka sabiedrībai nav sevišķi lielu cerību attiecībā uz politisko lēmumu pieņēmēju kompetenci. Zināms, ka nekompetenci no korupcijas pazīmēm mēdz būt ļoti grūti atšķirt. Ierobežojot nekompetenci, mēs izgaismotu negodīgās darbības. Kritiski vārdi mēdz tikt veltīti arī Saeimas analītiskajai kapacitātei. Šeit vietā būtu padomāt par Saeimā nesen izveidotā Saeimas Analītiskā dienesta darba augļiem un gūstamajām mācībām. Ņemot vērā, ka Saeimā iekļuvušajām partijām plānots 100 000 eiro bāzes finansējums, varētu jautāt – kāpēc šo finansējumu tikpat labi nevarētu novirzīt Saeimas Analītiskā dienesta darbam?
Zanders norādīja uz to, ka valsts finansējums politiskajām partijām jau kādu laiku tiek piešķirts un nav īsti skaidrs, kādu uzlabojumu tas līdz šim ir sniedzis. Vērtīgu pārskatu par valsts finansējumu politiskajām partijām 2017. gadā sagatavojusi organizācija PROVIDUS. Cita starpā tajā norādīts uz nepieciešamību vērtēt iespēju finansējuma saņemšanu saistīt ar tādiem kritērijiem kā darbs ar partijas biedriem, starptautiskā sadarbība, pētniecība, reģionālo nodaļu darbs. Lai gan arī politiķi norāda uz nepieciešamību pēc finansējuma šīm jomām, partijas nav centušās sniegt pārskatu par to, ko Latvijas sabiedrība kopumā ir saņēmusi pret savu līdz šim partijām sniegto finansējumu. Kāda ir līdzšinējā ieguldījuma atdeve nosauktajās un citās svarīgās jomās? Tas, ka šāda izvērtējuma nav bijis līdz šim, rada skepsi par to, vai tāds varētu sekot nākotnē. Vai, vēl ļaunāk, – rada iespaidu, ka partijām progresa vērtēšana patiesībā ir vienaldzīga.
Biedru skaita palielinājums
Kā pausts raidījumā "Tieša runa", situācija ar partiju biedru skaitu Latvijā ir kritiska. Tiek norādīts uz to, ka Igaunijas lielākajā partijā biedru ir pat piecas reizes vairāk nekā Latvijas, un Lietuvā šis skaits ir pat vēl lielāks.
Par zemo partiju biedru skaitu kā Latvijas problēmu tiek runāts jau sen, un ir notikuši mēģinājumi šo problēmu risināt. Būtu vietā atsaukt atmiņā 2015. gada iniciatīvu, kas paredzēja, ka dalībai Saeimas un Eiropas Parlamenta vēlēšanās partijām turpmāk būs nepieciešami nevis 200, bet gan 500 biedri. To, ka partiju biedru skaits ir būtisks priekšnoteikums kvalitatīvam politisko partiju darbam, secinājusi jau eksprezidenta Andra Bērziņa 2013. gadā izveidotā ekspertu grupa pārvaldības pilnveidei. Vēl viens ierosinājums jau tolaik bijis valsts finansējuma palielinājums.
Tiktāl būtu labi – problēma identificēta, kā arī jau izmantoti atsevišķi instrumenti tās risināšanai. Tas, kā, šķiet, trūcis posmā kopš pēdējiem centieniem uzlabot partiju darbu Latvijā, ir iepriekšējās iniciatīvas veiksmes vai neveiksmes izvērtējums. Iespējams, esmu to gluži vienkārši palaidis garām, taču, ja šāds izvērtējums būtu noticis, liktos dīvaini, ka par to netiek runāts šobrīd, diskutējot par jauniem centieniem uzlabot partiju darbu.
Šobrīd veikt šādu izvērtējumu varētu būt problemātiski, jo dati par partiju biedru skaitu nav viegli pieejami un, ņemot vērā straujo likumprojekta virzību, tam varētu nepietikt laika. Par nožēlu, maz runāts par kopējo cilvēku līdzdalību politiskajās partijās un gandrīz vispār šajā griezumā nav aplūkotas nelielās reģionālās partijas. Teorētiski iespējams, ka latvieši nodibinājuši tik daudz partiju, ka aktīvie iedzīvotāji ir gluži vienkārši sadalījušies pa šo plašo spektru, kamēr kaimiņos visi ir koncentrēti dažās lielās partijās. Šāds apgalvojums gan neatbilstu patiesībai, un arī kopējā aktivitāte Latvijā tomēr ir zemākā. Intuitīvi šķiet, ka brīvi un viegli pieejamas informācijas trūkums par partiju biedru skaitu (tāpat kā par to lielākajiem ziedotājiem) varētu nenākt par labu cilvēku motivēšanai tajās iestāties.
Attiecībā uz biedru skaita komponentes iekļaušanu partiju finansējuma aprēķinos izskanēja arguments par to, ka biedru skaits esot neuzticams indikators. Šādai nostājai var būt labi iemesli. Vienlaikus, ja pieņemam šo argumentu, kāpēc šim indikatoram var uzticēties, vērtējot, vai partijai ir pietiekošs biedru skaits, lai tai atļautu startēt Saeimas vēlēšanās?
Privātpersonu finansējuma ierobežojumi
Bieži tiek izteikts apgalvojums, ka finansējuma palielināšana nepieciešama, jo partijām vairāk resursu tiek atvēlēts pārējās Baltijas valstīs. Pat šis nepārliecinošais arguments no politiķu puses pausts slinki. Izskan, piemēram, tēze par to, ka Igaunijā ar lielām aizdomām skatās uz ārpuspartijas ziedojumiem. Tas rada maldīgu priekšstatu par to, ka partijas biedri neveic ļoti lielas iemaksas partiju kasēs. Vai tiešām lieli privātpersonu maksājumi mūs beidz uztraukt brīdī, kad persona iestājas partijā? Cita starpā, iespējams, lasītājiem tas nebūs pārsteigums, bet partiju biedri Latvijā partijas mēdz mainīt.
Pievēršamies iepriekš minētajai problēmai, proti, lielajiem ziedotājiem, kas veic iemaksas nevis partiju kasēs, bet tā vietā sedz ar partiju biedriem saistītu mākslas un sporta projektu izmaksas. Lai gan šai problēmai nav vienkāršu risinājumu, uztraucoša ir atsevišķu politiķu paustā nostāja, tiem aicinot par šo problēmu nedomāt/neuztraukties. Nevarētu arī līdz galam piekrist tēzei par to, ka KNAB pieejamā informācija par partiju finansējumu šobrīd ir pietiekami laba un pieejama. Lai gan datus no datubāzes iegūt ir iespējams, varētu teikt, ka šis process nav lietotājam visai draudzīgs un uzlabojumi būtu iespējami.
Pozitīvi vērtējama iecere samazināt atsevišķu lielo partiju sponsoru ietekmi. Vienlaikus saistībā ar šobrīd likumprojektā paredzētajiem ierobežojumiem ir būtiskas problēmas:
Nav saprotams iemesls, kāpēc maksimālā iemaksu apjoma samazinājums attiecas tikai uz partijām, kas saņem valsts finansējumu. Acīmredzamais rezultāts šādai pieejai šķiet tāds, ka tiks iedrošināta jaunu partiju veidošana pirms vēlēšanām, jo uz tām neattiektos jaunais ierobežojums.
Šobrīd paredzēts, ka valsts finansējumu saņems Saeimas vēlēšanās startējusī politisko partiju apvienība. Attiecīgi paliek neskaidrība attiecībā uz to, vai jaunais ierobežojums attieksies tikai uz pašu apvienību, vai arī uz tās sastāvā ietilpstošajām partijām. Likumprojekta pašreizējā redakcija tikusi interpretēta pretrunīgi.
Ar pirmajām divām saistīta problēma ir arī apvienību transformācijas. Proti, Saeimā ievēlēta partija, kas saņem valsts finansējumu, var izveidot apvienību ar jaunu vai iepriekš Saeimā neievēlētu partiju, kas finansējumu nesaņem. Uz kuru šīs apvienības daļu attiecas jaunie ierobežojumi? Ko darīt gadījumā, ja Saeimā neiekļuvusī partija saņēmusi lielu apjomu privātā finansējuma laika posmā, kad otra partija tikusi finansēta no valsts puses? Vai nepastāv risks, ka turpmāk tieši pirms vēlēšanām tiks veidotas "fiktīvas partiju apvienības", kas radītas nolūkā šo ierobežojumu apiet?
Politiskā konkurence
Attiecībā uz to, kāpēc partijas lielākoties vairās no "netiešajiem ziedojumiem", ko privātpersonas sniedz ar partijām saistītu personu projektiem, ir izskanējusi tēze par to, ka tas ir risks partiju reputācijai. Te gan vietā jautājums, cik ļoti partijas šāds risks attur, jo sabiedrības uzticēšanās politiskajām partijām Latvijā jau tā ir katastrofāli zema. Ko šādā ziņā maina vēl kāds skandāls? Ko gan darīt vēlētājam, kuram šķiet, ka visai negodprātīgas ir visas politiskās partijas? Vēl vairāk – tiek runāts par partiju karteli, kura ietvaros partiju ietekmes sfēras sadalītas jau pirms vēlēšanām. Pēc Jāņa Ikstena domām, vēl nesen varējām vērot skaidras pazīmes tam, ka konkurence tikusi tikai imitēta.
Neviennozīmīgi varētu vērtēt izskanējušo jautājumu par likumprojekta ietekmi uz konkurenci pašvaldību vēlēšanās un nelielo arī Saeimā neievēlēto partiju dzīvotspēju. Ņemot vērā Ikstena viedokli, varētu argumentēt, ka likumprojekts nemaz tik ļoti neapdraud politisko konkurenci, jo tā jau arī tāpat neeksistē. Tiesa te jāatzīmē, ka pēdējo divu gadu laikā šis tas varētu būt mainījies. Dīvaini šķiet politiķu komentāri par to, ka Saeimā ievēlētajām partijām ir daudz lielāks darba apjoms un tāpēc attiecīgi tām būtu jāsaņem arī lielāks finansējums. Vai politiķis ierosina, ka partijām, kam neizdevās iekļūt Saeimā, vairs nav jāseko līdzi un jāveido pozīcijas un ekspertīze par valstij aktuālajiem jautājumiem, jo tās nevar tiešā veidā piedalīties lēmumu pieņemšanā? Šeit izpaužas problēma, ka neesam skaidri definējuši, kam tieši finansējums paredzēts. Tas, ka politiķis ierosina, ka ar partijas biedriem nebūtu jāstrādā tāpēc vien, ka tai bijušas neveiksmīgas vēlēšanas un nav izdevies iekļūt Saeimā, ir uztraucoši.
Tas, kas līdz šim nav izskanējis, ir dati par to, cik šobrīd šādu partiju ir un kāds ir to biedru skaits iepretim nacionālajā līmenī aktīvajām partijām. Tie ir dati, kurus pirms šīs diskusijas būtu vērts redzēt, ja vēlamies vismaz izlikties, ka šīs partijas un to biedri mums rūp. Izlikties, ka šie cilvēki mums rūp, varētu būt prātīgi, ja vēlamies radīt iespaidu, ka mums ir svarīga pilsoņu politiskā aktivitāte un to iesaiste partijās.
CVK mājaslapā pieejamā informācija liecina, ka:
2013. gada pašvaldību vēlēšanās 453 sarakstus iesniegušas 47 partijas un to apvienības. 19 sarakstus iesniegušas nereģistrētas partiju apvienības, un 117 sarakstus iesniegušas vēlētāju apvienības;
2017. gada pašvaldību vēlēšanās 465 sarakstus iesniegušas kopā 49 partijas un to apvienības. 31 sarakstu iesniegušas 26 nereģistrētas partiju apvienības, un 103 sarakstus iesniegušas vēlētāju apvienības.
Novērojams, ka zināma lēna politiskās aktivitātes konsolidācija pašvaldību vēlēšanās varētu būt klātesoša jau šobrīd. Partiju un to apvienību sarakstu skaits ir palielinājies, nedaudz samazinoties vēlētāju apvienību skaitam.
Tas, kādu iespaidu uz šo ekosistēmu atstātu partiju finansējuma izmaiņu likumprojekts, ir ļoti interesants un izaicinošs jautājums. Kontekstā ar Ikstena pausto par partiju karteli izpētes vērta ir arī tēma par partiju nereģistrētajām apvienībām un kopīgajiem sarakstiem pašvaldību vēlēšanās. Nešķiet acīmredzami, ka nacionālā līmeņa vēlētāji ir informēti par kombinācijām, kādās viņu atbalstītās partijas sadarbojas ar oponentiem citās pašvaldībās, kur šī dinamika teorētiski var būt atšķirīga. 2013. gada vēlēšanu informācija liecina, ka Nacionālā apvienība un "Vienotība" mēdz startēt kopīgā sarakstā ar Latvijas Zemnieku savienību. Arī 2017. gada dati ir pietiekami interesanti un uzrāda, ka Latvijas Reģionu apvienība ir startējusi kopīgos sarakstos ar, piemēram, nelielajām partijām, kas nākamajās Saeimas vēlēšanās jau startēja apvienībā "Jaunā Vienotība". LRA savukārt startējusi kopīgā sarakstā arī ar partiju "No sirds Latvijai". Gan Latvijas Zemnieku savienība, gan ZZS turpinājusi sadarbību ar "Vienotību" un citām nacionālā līmeņa partijām.
Te gan jāatceras, ka plānotā VARAM pašvaldību reforma šo interesanto un maz pētīto ekosistēmu tuvākajā laikā varētu zināmā mērā noslaucīt no zemes virsas. Varētu domāt, ka, paužot satraukumu par mazo partiju nākotni, par šo apstākli tiks runāts mazliet vairāk.
Sprints uz bufeti
Jāsecina, ka piedāvājums šobrīd nav skaidrs, un ir puslīdz droši zināms, ka tajā Saeimai vēl būs nepieciešams iekļaut izmaiņas. Tas būtiski apgrūtina kvalitatīvas diskusijas veidošanu. Pamatā tiek diskutēts par iespējamiem priekšlikumiem, kas likumprojektā nemaz nav (bet varētu tikt) iekļauti. Ņemot vērā šo apstākli, negodīga šķiet politiķu tēze par to, ka mēs it kā neesot izdomājuši neko jaunu un šī esot sistēma, kas labi darbojas Igaunijā un Lietuvā. Negodīga tā šķiet divu iemeslu dēļ:
Itin nemaz nerodas sajūta, ka mūsu plānotā sistēma vispār jau būtu izdomāta, nevis atrodas dīvainā procesā, kurā vēl var notikt jebkas.
Nedomāju, ka sabiedrībai būtu skaidri un saprotami izskaidrots, kādas tieši valsts atbalsta sistēmas bieži piesauktajās kaimiņvalstīs darbojas.
Papildus tam varētu izcelt vēl divas problēmas, kas varētu būt svarīgas, domājot par labas pārvaldes principu ievērošanu:
Pirmkārt, nav skaidrs, kāpēc šis likumprojekts tiek publiski apspriests tikai tagad, kad tas jau ar lielu steigu tiek virzīts apstiprināšanai Saeimā. Kas ir iemesls tam, ka tā izstrādi nevarēja sākt laicīgi?
Vai, izstrādājot likumprojektu, ir ņemta vērā līdz šim ieviesto instrumentu efektivitāte un no tā ir izdarīti secinājumi? Līdzīgi – vai ir apsvērta arī citu valdības ieplānoto reformu (sevišķi pašvaldību reformas) ietekme uz Latvijas partiju sistēmu?
Lai gan kopumā varētu piekrist, ka pietiekoši stabila finansējuma nodrošināšana partijām ir būtiska un tas darāms, vienlaikus mazinot lielo privāto sponsoru ietekmi, šķiet, ka valdības piedāvātais likumprojekts nav kvalitatīvi izstrādāts. Neviļus nāk prātā pusdienu pārtraukums, kura laikā skolēni steidz uz bufeti, daudz nedomājot par radīto troksni, riskiem, kas viņus sagaida, citiem skolēniem, kas ir apzinīgāki un pa gaiteņiem pārvietojas atļautajā ātrumā, un skolotājām, kuras ceļā varētu neviļus sanākt notriekt. Diezin vai vajadzētu iebilst pret to, ka atlētiskajiem jauniešiem ir jāēd, bet veids, kā tie cenšas nonākt pie šķīvjiem, ne obligāti raisa sajūsmu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
