Pārspīlēt šo faktu nozīmi, protams, nevajadzētu. Šobrīd Krievijas bruņotie spēki ir diezgan nožēlojamā stāvoklī – gan no tehniskā un apmācības viedokļa, gan arī no apgādes un algu viedokļa. To apliecina vismaz vairāki atzīti fakti – pirmkārt, tas, ka Krievijas pašas aizsardzība šobrīd galvenokārt balstās uz kodolspēkiem jeb, citiem vārdiem sakot, parastie bruņotie spēki nespēj reāli aizsargāt Krieviju no uzbrukuma (šos faktus atzīst gan amerikāņu, gan arī pašu krievu militārie eksperti). Otrkārt, par Krievijas bruņoto spēku spējām liecina tas, ka faktiski visas reāli, nevis nomināli kaujas spējīgās sauszemes karaspēka vienības iesaistītas operācijās Čečenijā, t.i., teritorijā, kas apmēram divas reizes mazāka par Latviju, vai arī gaida savu kārtu, lai nomainītu tur jau esošās vienības. Turklāt ar sauszemes karaspēku nepietiek – Čečenijā karo arī vienības, kurām ar kalniem nav nu nekāda sakara – piemēram, Kaspijas, Melnās jūras un Tālo Austrumu flotes jūras kājnieku vienības. Arī šie fakti tiek atklāti diskutēti krievu militārajos izdevumos. Pie tam Krievijai ir milzu problēmas ar karaspēka komplektēšanu, virsnieku kadru pietiekamību un novecojušu bruņojumu; šīs problēmas tālākā nākotnē turpinās samilzt. Tas viss tā ir. Un tomēr...
ASV politisko, ekonomisko un militāro pētījumu korporācija RAND šoruden izdeva pētījumu “Nodrošinot piekļūšanu svarīgākajiem stratēģiskajiem reģioniem. Ceļā uz ilgtermiņa stratēģiju” (Assuring Access in Key Strategic Regions. Toward a Long – Term Strategy). Tajā citu iespējamo militāro konfliktu starpā kā reāls tika apskatīts Krievijas – Baltijas militārais konflikts, apstākļi, kādos tas varētu izveidoties, kā arī ASV un NATO iespējamās atbildes uz šo izaicinājumu.
Konflikta iemesls – attiecības ar krievvalodīgajiem
Izstrādātais scenārijs apgalvo, ka Krievijas un Baltijas militārais konflikts var izveidoties tad, ja ASV – Krievijas attiecības pasliktinās. NATO paplašināšanās līdz Krievijas robežām Eiropas austrumos un ziemeļos, kā arī ASV bāzu atrašanās tradicionālajā Krievijas ietekmes sfērā Centrālāzijā jau tagad liek Krievijai justies ielenktai un viegli ievainojamai. Šo iespaidu vēl pastiprina kaimiņvalsts konvencionālo (parasto) spēku vājums un pārliecība par to, ka ASV stratēģiskā pretraķešu aizsardzības sistēma starptautiska konflikta gadījumā var liegt Krievijai izdarīt drošu atbildes triecienu ar kodolraķetēm. Šādos apstākļos, uzskata RAND analītiķi, Krievijas politiskā un militārā elite var nebūt gatava pieņemt Baltijas iekļaušanos NATO kā negrozāmu patiesību. Situāciju vēl var pasliktināt tas, ka amerikāņi, neapmierināti ar Krievijas tuvajām attiecībām ar Irānu, var sākt uzskatīt lielo kaimiņvalsti nevis par savu globālo partneri, bet gan par spēku, kas nodrošina “ļaunuma ass” (tajā apvienota ASV nedraudzīgie režīmi – Ziemeļkoreja, Irāna, Sudāna u.c.) pastāvēšanu. Šādos apstākļos arī amerikāņu elite nemēģinās gaisināt krievu bažas par savām aizsardzības spējām. Tā kā neviena no pusēm nebūs gatava piekāpties, konflikta iespēja palielināsies.
Par krīzes katalizatoru kļūs Latvijas un Igaunijas nespēja pilnībā integrēt sabiedrībā krievu iedzīvotājus, piešķirot tiem pilnu pilsonību un pārtraucot to diskrimināciju (tā tekstā – aut. piez.). Diskriminācijas turpināšana radīs pieaugošu neapmierinātību krieviski runājošajos iedzīvotājos, naidīgumu pret Latvijas un Igaunijas valdībām, protestu kampaņu, cīnoties par tiesībām un vēršanos pie Krievijas pēc palīdzības. Šādā vidē Krievijas izlūkdienesti spēs izmantot savas finanses un pieredzi, lai palielinātu protestu intensitāti un efektivitāti. Krīzei vēršoties arvien plašākai, krievu tautības ekstrēmisti Baltijā uzbruks valdības iestādēm un saņems no policijas varmācīgu atbildi. Šī atbilde būs iegansts Krievijai uzstāties kā cilvēktiesību aizstāvei, šādi mēģinot iedzīt ķīli Baltijas valstu un NATO attiecībās.
NATO tomēr uz šiem draudiem reaģēs stingri, pieprasīs pārtraukt Krievijas provokatīvās akcijas, kā arī spers militāra rakstura soļus Baltijas aizsardzībai. Šāda stingra un negaidīta NATO reakcija izraisīs iekšējo krīzi Krievijas valdībā. Baidoties no tā, ka prestiža zaudējums gan valsts iekšienē, gan arī starptautiskajā arēnā var izraisīt valdības krišanu, Krievijas vadība var dot pavēli iebrukumam Baltijā, tiklīdz bruņotie spēki tam būs gatavi. Krievijas bruņoto spēku vadība uzskata, ka mobilizācija un spēku izvietošana aizņems 30 dienas, un šajā laikā nekādas provokatīvas akcijas netiks uzsāktas. Krievijas vienīgā, kaut arī nelielā panākumu iespēja šādā konfliktā ir uzbrukt pirmajai, pilnībā sagatavotai un mobilizētai, nostādot NATO notikuša fakta priekšā un piespiežot to uz diplomātisko vienošanos, kas būtu pieņemama Krievijai.
Sagatavošanās periods
Būtībā Krievijas plāns balstās uz četriem vaļiem – 30 dienu sagatavošanās periodu; Baltijas izolēšanu no NATO, lai nepieļautu savlaicīgu iejaukšanos; ātru Baltijas ieņemšanu un NATO nostādīšanu notikuša fakta priekšā; tālāko sagatavošanos NATO prettrieciena atvairīšanai, ja tas būs nepieciešams.
Krievijas galvenais uzdevums sagatavošanas periodā bez armijas sagatavošanas ir arī mēģinājums atdalīt Baltiju no sabiedrotajiem NATO ar nemilitārām metodēm. Visas krīzes laikā Krievijas mērķis ir Baltijas “finlandizācija” (t.i., iekļaušana tiešās politiskās ietekmes zonā), šādi samazinot NATO draudus Krievijas teritorijas ziemeļdaļai, nevis atpakaļpievienošana Krievijai. Bez tam tiek pieņemts, ka Krievija vēlēsies ierobežot konflikta eskalāciju, jo plaša mēroga sadursme var apdraudēt pašas Krievijas valsts pastāvēšanu, tādēļ nav runas par triecieniem NATO kopumā un masu iznīcināšanas ieroču izmantošanu. Tādējādi viens no svarīgākajiem Krievijas politiķu un ģenerāļu mērķiem būs maksimāli apgrūtināt NATO spēku piekļūšanu reģionam.
Ņemot vērā Krievijas spēku vājumu, RAND uzskata, ka visefektīvāk to varētu nodrošināt ar izlūkošanas un psiholoģisko operāciju palīdzību. Uzbrukuma plāns
Krievu gaisa desantnieki ieņem un līdz smago spēku pienākšanai notur virkni piejūras teritoriju, kā arī Igaunijas un Lietuvas galvaspilsētas. Šos ātros uzbrukumus atbalsta smago spēku iebrukums no Sanktpēterburgas kara apgabala rietumu un dienvidu virzienā. Vienlaikus ar šīm operācijām krievu karaspēks no Kaļiņingradas anklāva mēģinās ieņemt Polijas – Lietuvas robežu, lai novērstu NATO iejaukšanos. Šīs operācijas ietvaros Krievija varētu vērst aviācijas, raķešu un speciālo uzdevumu vienību triecienus pret dzelzceļa mezgliem, NATO karaspēka pilsētiņām un svarīgākajiem tiltiem Polijas teritorijā. Kad tas būs paveikts, krievu armija ieraksies zemē un sagatavosies atvairīt pretuzbrukumu, dodot laiku politiķiem nokārtot jautājumu ar sarunu palīdzību.
RAND eksperti uzskata, ka Krievijai operācijai būs nepieciešamas trīs motorizēto strēlnieku divīzijas, divas tanku divīzijas, specnaz brigāde svarīgāko lidlauku un citu punktu ieņemšanai, trīs taktisko ballistisko raķešu bataljoni, kā arī apmēram 200 iznīcinātāji un triecienlidmašīnas, 100 bumbvedēji, 50 triecienhelikopteri un atbalsta lidmašīnas. Svarīgi ir arī jūras spēki, īpaši dīzeļzemūdenes, un spēja uzbrukt NATO kuģiem ar pretkuģu raķetēm. To visu spēj nodrošināt Sanktpēterburgas kara apgabals, viens no vislabāk apgādātajiem visā Krievijā.
ASV un NATO mērķi un iespējas
Apskatot šo situāciju, RAND atzīmē, ka ASV un NATO svarīgākais uzdevums pirmskonflikta situācijā būtu konsolidēt NATO, nepieļaut Krievijas reģionālo dominanti un sekmēt demokrātiju Baltijā, samazinot etnisko krievu diskrimināciju un šādi atņemot Krievijai iebrukuma motīvu (tieši netiek pateikts, bet, ņemot vērā, ka konflikta iegansts ir pilsoņtiesības, to var saprast kā ieteikumu panākt pilsoņtiesību piešķiršanu pašreizējiem nepilsoņiem – aut. piez.). Otra nozīmīga prioritāte ir Baltijas integrēšana NATO, bruņoto spēku atbilstība NATO standartiem, īpaši tādās jomās kā gaisa telpas kontrole un pretmīnu kuģu darbība jūrā. Trešā prioritāte ir Baltijas svarīgāko lidlauku un ostu sakārtošana tiktāl, lai tie spētu nodrošināt ātru spēku pārsviešanu uz reģionu.
RAND uzskata, ka aprakstītā iebrukuma atvairīšanai būs nepieciešamas divas ASV smagās divīzijas (tanku vai mehanizētās), viena gaisa desanta divīzija, viena jūras kājnieku ekspedīcijas vienība (brigāde), Patriot pretgaisa aizsardzības iekārtu brigāde, īpašo uzdevumu vienība, kā arī nepieciešamās apgādes un atbalsta vienības. Būtu vajadzīgi jūras spēki, kas sastāvētu no trīs vai četriem pretgaisa aizsardzības (Aegis) kreiseriem vai mīnu kuģiem, desantkuģu grupa, pretzemūdeņu aviācijas vienība. Būtu nepieciešami arī vairāk par simtu taktisko lidmašīnu, izlūklidmašīnas un citas atbalsta lidmašīnas. Nepieciešamais atbalsts no pārējo NATO locekļu puses būtu: britu tanku divīzija, daži raķešu mīnu kuģi un Tornado triecienlidmašīnu vienība; vācu tanku divīzija, raķešu fregates, pretmīnu kuģi, zemūdenes, holandiešu fregates, norvēģu iznīcinātāju F-16 vienība, poļu mehanizētā brigāde, zviedru un somu Ziemeļu brigādes daļas. No pašām Baltijas valstīm operācijās varētu piedalīties Baltijas brigāde un atbalsta vienības. Būtu vēlama arī franču spēku piesaistīšana operācijai.
No kā atkarīgi NATO panākumi
RAND uzskata, ka NATO operāciju vājākā vieta ir Baltijas jūra. Ir iespējams atrast tādu mīnu, zemūdeņu un pretkuģu raķešu kombināciju, lai neļautu NATO kuģiem piekļūt Latvijas, Lietuvas un Igaunijas piekrastei un veikt jūras kājnieku brigādes izsēdināšanu krastā, visticamākais, Lietuvas piekrastē. Jāpiebilst, ka šādas iespējas esamība nopietni novājinātu aizsardzības pozīcijas ieņēmušo Krievijas karaspēka grupējumu, jo tam būtu jāizveido mobila grupa, kuru turēt gatavībā desanta atvairīšanai. Tas ir līdzīgi tam, kā notika pirmā Irākas kara laikā, kad jūras kājnieku brigāde tika turēta gatavībā uz kuģiem, novēršot irākiešu izmanību no Rietumu tuksneša, caur kuru tika virzīta amerikāņu tanku ofensīva.
Ja krieviem izdotos bloķēt jūru, NATO spēku vienīgais piekļūšanas ceļš reģionam būtu caur Vācijas un Polijas teritorijām. Tieši šajā aspektā RAND uztrauc Krievijas iespējas izlūkošanas un psiholoģisko operāciju jomā. Ja Krievijai ar to palīdzību izdotos sēt nesaskaņas starp NATO Eiropas locekļiem un ASV, tas vien jau nodrošinātu krievu Baltijas kampaņas panākumus. Īpaši vārīga ir Vācija ar tās daudzajiem pretkara aktīvistiem, kurus viegli mobilizēt protesta akcijām, lai izdarītu spiedienu uz valdību un kavētu NATO spēku pārvietošanos. Nāves spriedums NATO prettriecienam būtu Vācijas aizliegums pārvietot šīs valsts teritorijā esošās amerikāņu vienības uz Polijas teritoriju. Eksperti uzskata, ka krievu psiholoģiskajām operācijām nemaz nav jāpanāk NATO valstu valdību atteikšanās atbalstīt operāciju, pietiek ar pretkara vai antiamerikānisko grupu mobilizāciju. Šādas grupas spēj bloķēt dzelzceļus un ceļus, veikt dažādas civilās nepakļaušanās akcijas, kas rezultātā būtiski kavētu NATO spēku virzīšanos, palielinot laiku un zaudējumus, kas nepieciešami uzbrukuma atvairīšanai.
Visnopietnākais un, paldies dievam, maz ticamais drauds būtu Polijas aizliegums NATO spēkiem šķērsot tās teritoriju. Eksperti uzskata, ka šāda Polijas rīcība vienā acumirklī nozīmētu Krievijas uzvaru, jo bez sauszemes piekļūšanas ceļiem Baltijas valstīm tikai jūras vai gaisa desanta operācijas būtu lemtas neveiksmei. Tiek atzīmēts, ka grūti iedomāties apstākļus, kuros Polija varētu pieņemt šādu lēmumu. Otrs aspekts, kādēļ Polija ir šādas operācijas svarīgākā valsts ir tas, ka tādos apstākļos tajā atradīsies visi nozīmīgākie NATO gaisa kara resursi.
Lai NATO spēki varētu iekļūt Krievijā, tiem būs jāizkļūst caur šauro Lietuvas teritorijas koridoru, kas atrodas starp Kaļiņingradas apgabalu un Baltkrieviju. Ja Krievijai izdotos slēgt šo koridoru, NATO divīzijām būtu jāizcīna ceļš cauri krievu aizsardzībai, kas nozīmē ilgu un asiņainu cīņu un palielina iespējas, ka tiks meklēts diplomātiskais konflikta noregulējums.
Tomēr kopumā RAND analītiķi uzskata, ka NATO spēki šāda scenārija ietvaros spēs uzvarēt agresoru un atgūt Baltiju.
Daži secinājumi
NATO spēku komandierim Eiropā jārūpējas par efektīvu izlūkošanas un psiholoģisko operāciju dienestu Eiropā, jo kopumā RAND analītiķus visvairāk uztrauc iespējamā krievu šī tipa operāciju efektivitāte. Teorētiski spriežot, ir pat iespējams panākt NATO šķelšanos un dalībvalstu atteikšanos palīdzēt Baltijas valstīm. Kā jau teikts, visvieglāk ievainojamā ir Vācija, un analītiķi brīdina, ka sekmīgu krievu psiholoģisko operāciju gadījumā iespējams pat radīt situāciju, kurā valdība vēlas palīdzēt NATO sabiedrotajiem, bet nespēj to. Ja eiropieši tiks noskaņoti naidīgi pret ASV vai/un Baltiju, civilās nepakļaušanās akcijas spēj pilnībā sagraut spēku pārvietošanu uz Baltijas reģionu un sekmīgu NATO atbildi agresijai.
Tiek uzskatīts, ka labākie apstākļi krievu izlūkošanas un psiholoģiskajām operācijām radīsies pēc 2012. gada – tādēļ, ka eiropiešus un to politiskos līderus pamazām pamet sajūta, ka tiem ir kopīgas intereses ar Amerikas Savienotajām Valstīm. RAND uzskata, ka tieši šī tendence padara Vāciju viegli ievainojamu – pēc 2012. gada “rīvēšanās” starp Vāciju un ASV varētu būt jau tik liela, ka vācu valdība varētu aizliegt amerikāņu spēkiem izvērsties operācijām no šīs valsts teritorijā izvietotajām bāzēm, kā arī aizliegt šķērsot sauszemes teritoriju, gaisa telpu un jūras akvatoriju militāru vajadzību dēļ
Šī, protams, ir tikai spēle, studija par to, kā tas varētu notikt. Tomēr tā ir visai noderīga lasāmviela tiem, kas vēlas saprast, kādi faktori tad īsti nosaka reālo Latvijas un pārējo Baltijas valstu drošību pēc pievienošanās NATO un kādos apstākļos šī drošība var tikt apdraudēta.