Ja arī Kioto protokols neizdarīs Latvijai neko citu labu, tad tuvākajos gados tas padarīs gudrākos un tālredzīgākos bagātākus, bet dumjākos - nabagākus. Valsts uzdevums šī visai dabiskā procesa laikā būtu raudzīties, lai necieš nevainīgie - elektroenerģijas un siltuma patērētāji.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
2005.gada 1.janvārī Eiropas Savienībā (ES) oficiāli sākās tirdzniecība ar siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotām. Par šīs sistēmas un Kioto protokola ilgtermiņa ieguvumiem pagaidām spriest grūti - tas būs ļoti dārgs process, un vismaz simts gadus vēl nebūs redzami nekādi efekti atmosfērā. Protams, mērķis ir samazināt cilvēka darbības radīto ietekmi uz klimata izmaiņām, samazinot siltumnīcas efekta emisiju apjomu, attīstot pazīstamas un mazāk pazīstamas “tīrās“ tehnoloģijas, kas būtībā vērtējams pozitīvi. Pašlaik visstingrākās prasības un mērķi šajā jomā ir ES valstīs, lai gan ES valstu emisijas veido tikai aptuveni 15% no visām pasaules siltumnīcas efekta gāzu (SEG) emisijām, bet uz stabiliem ilgtermiņa efektiem varētu cerēt, tikai visām valstīm aktīvi iesaistoties šīs problēmas risinājumā. Zinātnieku viedokļi par Kioto protokola gaidāmo efektivitāti arī ir visai pretrunīgi. Lai kā tomēr būtu, emisijas kvotu sistēma - galvenais Kioto protokola ierocis - ir izvilkts no maksts.

Pagaidām kvotas attiecas tikai uz ogļskābās gāzes izmešiem. Tuvāko mēnešu laikā tirdzniecības sistēmai pievienosies arī Latvija, turklāt ļoti izdevīgā - pārdevēja lomā. Lieta tā, ka 2005.-2007.gadam kvotas aprēķinātas, ņemot vērā 1997.gada datus par ogļskābās gāzes emisiju. Šajos gados gan samazinājies enerģijas patēriņš, gan modernizētas iekārtas, tādēļ vietumis pat ceturtā daļa kvotu var tikt, bez bažām, pārdotas. Kāda ir valsts gatavība šim procesam?

Varam justies drošībā

Vides ministrijas Klimata un atjaunojamās enerģētikas departamenta klimata politikas vadītāja Linda Leja Kapitālam paskaidroja, ka saskaņā ar ministrijas rīcībā esošo neoficiālo informāciju atsevišķi Latvijas uzņēmumi jau slēdz līgumus par kvotu pārdošanu. Katrā ziņā ārvalstu pircējiem - īpaši tas būtu sakāms par vāciešiem un skandināviem - esot milzīga interese par kvotu pirkšanu, jo šīm valstīm kvotu nepietiek. To sadale veikta, ņemot vērā 1997.gada datus par CO2 izmešiem, tādēļ mūsu uzņēmumiem tā ir izdevīga. Šajā laikā daudzās vietās notikusi pāreja no fosilajiem kurināmajiem - oglēm un mazuta - uz gāzi, nomainīti un modernizēti katli, dažviet pat labotas siltumtrases. Tādēļ kvotu pārsvars pār reālajām uzņēmumu vajadzībām svārstās atkarībā no uzņēmuma no 1% līdz 25%.

L.Leja paskaidroja, ka kvotu tirdzniecībā iesaistītajiem uzņēmumiem ir noteiktas saistības pret valsti - katru gadu jāiesniedz verificēts (pārbaudīts) pārskats. Pagaidām gan nav akreditēti verificētāji, taču šis process virzās uz priekšu. Pārskata iesniegšana būs šāda - uzņēmumiem būs jāiesniedz dati par saviem izmešiem (tie tiks aprēķināti pēc noteiktām formulām, kurās ņemti vērā visi faktori, nevis mērīti ar kādām mērierīcēm - aut. piez.) katru gadu 15.martā, pēc tam verificētāji tos divu nedēļu laikā pārbaudīs, vēl divas nedēļas verificētāju datus pārbaudīs reģionālās vides pārvaldes, kas sniegs galīgo atzinumu, vai iesniegtais uzņēmuma pārskats ir pareizs. Uzņēmumu saistības pret valsti kvotu būs jānokārto katru gadu līdz 30.aprīlim, pārskaitot valstij par katru tonnu izmešu vienu kvotu.

Faktors, kas kavē uzsākt tirdzniecību jau šodien, ir neizveidotais reģistrs. Saskaņā ar likumdošanu visam bija jābūt gatavam jau 28.februārī. Process ir aizkavējies - risinājums tiks atrasts tieši aprīlī un maijā, kad būs jāizdara galīgā izvēle starp Lielbritānijā un Francijā izmantotajiem reģistriem un tas jāievieš. Licences maksa par reģistra programmas lietošanu varētu būt apmēram 20 000 eiro par trijiem gadiem. Tomēr reģistrs pagaidām vēl nav izveidots, tādēļ arī uzņēmumi un privātpersonas nevar atvērt savus kontus un nevar sākties tirdzniecība. Starp citu, nekas neliedz privātpersonām atvērt savus kontus un piedalīties vispārējā spekulācijā. Vēl vairāk, tiek pat prognozēts, ka bez nopelnīt kārajiem šajā tirdzniecībā varētu piedalīties arī “zaļie”, kas varētu pirkt kvotas, lai tās vienkārši anulētu, šādi vēl vairāk saasinot situāciju ar kvotām un spiežot uzņēmumus samazināt izmešus.

Valsts Vides ministrijas personā uzskata, ka kvotu tirdzniecība dos iespēju uzņēmumiem sakārtoties un varbūt arī nopelnīt. Latvija var justies drošībā, jo kvotu rezerves pārsniedz 10% no kopējā kvotu daudzuma.

Tirdzniecība netiks kontrolēta, bet vajadzētu

Kāda ir valsts attieksme pret kvotu tirdzniecību? Valsts, kā paskaidroja L.Leja, kvotu pirkšanu/pārdošanu kontrolēt un normēt negatavojas. Valsti interesē tikai, lai uzņēmumi katru gadu noteiktajā laikā pārskaita pareizu kvotu daudzumu. Ja tas netiks izdarīts, uzņēmums maksās 40 eiro sodu par katru nenodoto kvotu, tas ir, par vienu tonnu izmešu, turklāt kvotas būs jānopērk jebkurā gadījumā. Kas ar kvotām notiek starplaikā, - tas valsts iestādes neinteresē. Ka tarifus nosaka un apstiprina sabiedriskie regulatori, - tas patērētāju intereses uzņēmumu neveiksmīgu spekulāciju gadījumā aizsargājot.

Skan labi, tomēr ne pārāk pārliecinoši. Ir vairāki faktori, kas liek domāt, ka uzņēmumi būs ieinteresēti spekulācijās. Pirmkārt, kvotu cenas svārstības - dažu mēnešu laikā tās no 5-7 eiro par kvotu cēlušās līdz 13,5 eiro un atkal kritušas atpakaļ. Tas brēktin brēc pēc aicinājuma mazliet paspekulēt. Otrkārt, uzņēmumu īpašnieki, kas saņēmuši kvotas, var uz to raudzīties kā uz iespēju iegūt papildu peļņu. Treškārt, iespējas būs neilgas, tikai dažus gadus, jo neviens nezina, kā tiks aprēķinātas kvotas nākamajam 2008.-2012.gadam, turklāt Krievijas iesaistīšanās šajā sistēmā draud krasi pazemināt kvotu cenas - tātad arī peļņas iespējas. Ceturtkārt, ierobežojumu un kontroles trūkums no valsts puses ir papildus pamudinājums. Visbeidzot, piektkārt, paši uzņēmumi nemaz tik ļoti neriskē. Ja uzņēmums kļūdās un spekulāciju pabeidz ar zaudējumiem, protams, labākajā gadījumā zaudējumus var segt no peļņas. Tā kā siltuma tarifi ir tā izveidoti, ka siltumu ražojošajiem uzņēmumiem nemēdz būt liela peļņa, kas arī ir pareizi, šīs iespējas ir ierobežotas. Ja zaudējumi pārsniegs uzņēmumu peļņu, sabiedriskajam regulatoram nekas cits neatliks kā piekrist atļaut tos iekļaut siltumenerģijas tarifos kā izmaksas, un galu galā maksās patērētājs. Protams, kļūdu pieļāvušā uzņēmuma vadība par to samaksās ar saviem amatiem, bet pašus siltumapgādes uzņēmumus neviens tādēļ neslēgs - citas alternatīvas nav. Tādēļ šajā situācijā valstij būtu nevis jānorobežojas no situācijas, pārbaudot to tikai reizi gadā, bet gan jāmēģina radīt kaut kādu procesa uzraudzības un kontroles sistēmu. Pilnu raksta tekstu lasiet aprīļa žurnālā “Kapitāls".

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form