Eiropas Savienības izcelsme un šīs organizācijas galamērķis, ja neskaita parasto oficiālo skaidrojumu — Eiropa apvienota, lai radītu vispārējas labklājības un dinamiskas attīstības zonu —, tiek skaidrots ar vismaz vēl trijām teorijām, kuras var saukt arī par sazvērestības teorijām.
“Ideja par vienotu Eiropu kādreiz bija tikai sapnis filozofu un fantastu prātos. Piemēram, Viktors Igo, humānisma ideālu iedvesmots, sapņoja par miermīlīgām “Eiropas apvienotām valstīm”. Šo sapni aptumšoja divi briesmīgi kari, kas izpostīja kontinentu 20. gadsimta pirmajā pusē. Taču Otrā pasaules kara gruvešos radās jauna cerība. (..) Laikposmā no 1945. līdz 1950. gadam daži drosmīgi valstsvīri, to vidū Konrāds Adenauers, Vinstons Čērčils, Alčīds de Gasperi un Robērs Šūmanis, sāka mudināt savas tautas veidot jaunu laikmetu. Tā rezultātā 1951. gadā tika izveidota Eiropas Ogļu un tērauda kopiena (EOTK), kurā bija sešas dalībvalstis: Beļģija, Rietumvācija, Luksemburga, Francija, Itālija un Nīderlande.” Apmēram tā iesākas stāsts par Eiropas Savienības (ES) pirmsākumiem šīs organizācijas portālā „europa.eu.int.”

Taču leģendas par ES dibināšanu, kas klīst apkārt kaut kur nostāstos, tostarp dažādās interneta adresēs, vēsta pavisam ko citu. Eksistē vismaz vēl trīs savstarpēji pretrunīgās teorijas par to, kā radās Eiropas Savienība:
1) ES ir katoļu projekts;
2) ES ir masonu sazvērestības rezultāts;
3) ES ir ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) inspirēta organizācija.

Pirms apskatām argumentus, ar kuriem tiek pierādītas vai apgāztas minētās teorijas, taisnības labad jāatgādina, ka daudzas lietas, kas saistītas ar reliģiju (un pirmās divas teorijas ir tieši tādas), parasti tiek skaidrotas, maigi sakot, iracionālā veidā. Līdzās reāliem faktiem tiek minēti dažādi Bībeles pravietojumi — šajā konkrētajā gadījumā galvenokārt tie, kas saistīti ar “zvēra” parādīšanos, ar to domājot Eiropas Savienību, un gaidāmo otro Jēzus nokāpšanu zemes virsū (interesenti ar šiem pravietojumiem var iepazīties Vecās Derības Daniela grāmatā, Jāņa atklāsmes grāmatā Jaunajā Derībā u. c. vietās Bībelē). Šo rindu autors atļausies neņemt vērā reliģiskos pravietojumus, uzskatot tos par ticīgo prerogatīvu, un runās tikai par tādiem skaidrojumiem, kas balstīti uz faktiem vai vismaz ārēji atgādina faktus.

ES — katoļu projekts

Katoļticīgo un protestantu nosacīta attiecība (nosacīta tāpēc, ka ļoti daudz cilvēku Eiropā tikai skaitās draudzes locekļi, bet patiesībā baznīcu nav apmeklējuši gadiem, — „aut. piez.”) paplašinātajā Eiropas Savienībā ir apmēram 280 miljoni katoļu pret apmēram 70 miljoniem protestantu jeb apmēram 4:1 katoļticīgo labā. Pārējie 100 miljoni ES iedzīvotāju pieder vai nu pie citas ticības vai ir ateisti. Šā iemesla dēļ nav nekāds brīnums, ka teorija par ES kā par katoļu veidotu projektu ar mērķi svinēt galīgo uzvaru pār protestantismu galvenokārt atrodama informācijas avotos, kas saistīti ar dažādiem protestantisma virzieniem un, spriežot pēc izteiksmes veida — visai sektantiskiem. Neskaitot demogrāfiskos datus, citi argumenti, kas tiek izvirzīti par labu šai teorijai, ir šādi — pie ES šūpuļa — t. s. Eiropas ogļu un tērauda savienības — stāvēja trīs Kristīgo demokrātu partiju līderi (šī partija tradicionāli ir saistīta ar katoļu baznīcu) — Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmanis, Rietumvācijas kanclers Konrāds Adenauers un Itālijas premjers Alčīds de Gasperi, kā arī vairāki citi katoļu baznīcai uzticīgi politiķi.

Otrkārt, visa ES esot uzbūvēta pēc katolicismam raksturīgās piramidālas struktūras — lokālās lietas tiek risinātas lokāli, bet, ja tur ar tām netiek galā, tās virzās uz augšu — pa piramīdas struktūru, līdz tiek pieņemts lēmums, kuram visiem ir jāpakļaujas. Pašā piramīdas virsotnē atrodas maza elites grupa, kas pieņem visus svarīgākos lēmumus. Ciešāka ES integrācija un centralizācija tikai veicina šā «katoliskā» modeļa iedzīvināšanos protestantiskajās valstīs, kurām esot raksturīga lielāka individuālā brīvība un visu lietu risināšana lokālā līmenī.

Treškārt, ES simbolika esot pārpilna ar katoliskajiem motīviem — gaišzilā karoga krāsa esot Jaunavas Marijas karoga krāsa, bet 12 zvaigznes aplī ap Svētās Marijas galvu tiekot ļoti plaši izmantotas katoliskajās svētbildēs.

Ceturtkārt, pāvests un katoļu baznīca esot ļoti būtiski atbalstījuši Eiropas Savienību visos svarīgākajos brīžos — tās izveidē, paplašināšanas laikā, eiro ieviešanā — un centušies noskaņot vēlētājus par labu ES, dažos gadījumos pat liedzot baznīcās izplatīt informāciju, kas bijusi patiesa, taču liecinājusi par sliktu ES (te gan ir vietā atgādināt, ka katoliskā Francija jauno ES Konstitūciju ar pietiekami lielu balsu pārsvaru nupat noraidīja, un arī Nīderlandē Romas katoļu baznīcai piederīgie ir pārsvarā par protestantiem — 31%:21%).

Visbeidzot, piektkārt, tiek minēta dažādu Eiropas Savienībai nozīmīgu notikumu sakritība ar katoliskiem svētkiem vai atzīmējamām dienām, kā arī dažādu politiķu un baznīctēvu izteikumi šajā sakarā.

Patiesi, bet — par maz

Lai gan vairums no jau minētajiem apgalvojumiem ir pilnīgi vai daļēji patiesi, ar to tomēr ir par maz, lai pierādītu, ka Eiropas Savienība ir katoļu “projekts”. Jā, pie ES dzimšanas piedalījušies politiķi, kas ir ticīgi katoļi, jā, katoļu baznīca parasti ir atbalstījusi ES un jā, ES ir piramidāla struktūra tāpat kā katoļu baznīcai. Taču šie apgalvojumi jauc jēdzienus “ticīgs politiķis” un “politiķis, kas rīkojas baznīcas interesēs” — to, ka tās nav identiskas lietas, var novērot pat Latvijas politikā.

Tāpat Vatikāna un katoļu baznīcas atbalsts Eiropas Savienībai ir viegli izskaidrojams ar to, ka daudzi no ES mērķiem — labklājīgas, solidāras telpas izveidošana Eiropā, kas novērstu nacionālo valstu izraisītos karus,— atbilst arī baznīcas mērķiem. Turklāt piramidāla uzbūves struktūra raksturīga visai Eiropas civilizācijai daudzos jautājumos, un, galu galā — piramīdas neizdomāja katoļi...

Pilnīgi iespējams, ka gaišzilā krāsa katoliskajā simbolikā ir Jaunavas Marijas krāsa (šo apgalvojumu neizdevās pārbaudīt), taču krāsu izmantojums karogos nav tik nepārprotams, lai to precīzi asociētu tikai ar reliģiskiem pirmsākumiem — tad jau arī ANO jāuzskata par katoļu veidojumu un kur tad vēl protestantiskās Zviedrijas karogs vai gaišzilā krāsa daudzo islāmticīgo, budistu un vēl citādas reliģijas kopjošo Āzijas un Āfrikas valstu karogos. Attiecībā par 12 zvaigznēm skaidrojums ir tāds (atrodams oficiālajā ES mājas lapā), ka skaitlis 12 daudzu pasaules tautu kultūrās un mitoloģijās apzīmē pilnību un pabeigtību, bet aplis apzīmē vienotību un solidaritāti. Tāpēc arī 12 zvaigznes šodien nekādi nav saistītas ar valstu skaitu savienībā (1986. gadā, kad karogu apstiprināja, ES gan bija tieši 12 valstu) un to skaits ES karogā nemainās paplašināšanas gaitā. Ņemot vērā to, ka šajā skaidrojumā ir atsauce uz kultūru un mitoloģiju, kā arī to, ka 12 zvaigznes aplī tiešām tiek plaši izmantotas katoļu svētbildēs, var pieņemt, ka zināma katoļu baznīcas ietekme šajā simbolā tomēr ir vērojama. Attiecībā uz datumu sakritību un dažādiem izteikumiem — gadsimtu gaitā izveidojies tā, ka gandrīz visas 365 dienas gadā ir kaut kādā veidā reliģiski atzīmējamas, tādēļ nopietnu saistību te saskatīt grūti, bet, manipulējot ar dažādiem izteikumiem, var pierādīt visu ko. Kopumā vērtējot, šī teorija nav pilnībā pārliecinoša, kaut gan ideja par to, ka katoļu baznīca varētu stiprināt savu ietekmi Eiropā, nojaucot nacionālās robežas un atjaunojot kaut ko līdzīgu Svētās Romas impērijai ir ilgāku pārdomu vērta.

ES un brīvmūrnieki

Kā smejies, neviena lieta šai pasaulē nevar iztikt bez masonu garajām rokām, un arī Eiropas Savienībai, šķiet, no tā nav izdevies izvairīties. Arī šīs — masonu sazvērestības — teorijas izcelsme meklējama reliģiskajos informācijas avotos — šoreiz tajos, kas tuvi katoļu baznīcai. Tas izskaidrojams ar to, ka katoļu baznīcas un brīvmūrnieku konflikts ilgst jau vairāk nekā divus gadsimtus — kopš Franču revolūcijas. Katoļu baznīca un arī pietiekami plaša pārējās sabiedrības daļa uzskata, ka masoni vainojami gandrīz visās pēdējo gadsimtu revolūcijās un baznīcas ietekmes norietā Eiropā. Masonu ietekmes pierādīšanai parasti tiek piesauktas neatkarības cīņas Amerikā, Franču revolūcija un Oktobra revolūcijas Krievijā, taču tieši tie ir visdiskutablākie fakti, jo, lai gan masonu ietekme tajās neapšaubāmi vērojama, var vēl ļoti strīdēties par viņu noteicošo lomu.

Daudz noteiktāka un arī pašu masonu ne tik noliegta ir viņu ietekme uz buržuāziskajām revolūcijām Itālijā, Spānijā, Portugālē, Meksikā, kas tika sagatavotas un vadītas ar slepeno biedrību palīdzību. Masoni aktīvi piedalījušies arī Kubas, Filipīnu un daudzu Dienvidamerikas valstu neatkarības kustībās. Kā viegli pamanīt, visas minētās ir katoliskas valstis, kurās masoni izplatīja buržuāziskā liberālisma un antiklerikālisma idejas, un tās bieži vien beidzās ar fizisku izrēķināšanos ar katoļu baznīcas amatpersonām, kas parasti nostājās „status quo” pusē. Ideoloģiskā līmenī katoļu baznīcai pret masonu uzskatiem ir nopietni iebildumi — lai arī oficiālā katoļu baznīca viņus neapvainoto sātanismā tieši (to dara citi reliģiskie avoti), tomēr katoļu baznīca (arī daži protestantisma virzieni) uzskata, ka masonismu «vada vai tam palīdz» «ļaunuma atbalstītāji» (bulla „Humanum Genus”), bez tam masonisma uzskati ir ļoti tuvi gnosticismam, kas ir pirmais lielais «ķecerīgais» virziens agrīnajā kristīgajā baznīcā — cīņa ar to baznīcai aizņēma vairākus gadsimtus. Īsi sakot, katoļu baznīca savu naidīgo attieksmi pret masonismu paudusi daudzkārtīgi: divu pāvestu bullās — Klementa XII („Eminenti Apostolatus Specula”, 1738) un Leo XIII („Humanum Genus”, 1884), bez tam arī citu prelātu izteikumos — 1999. gadā masonismu oficiāli nosodīja Vācijas kardināls Valters Kaspers (starp citu, viens no pāvesta amata kandidātiem pēdējās pāvesta vēlēšanās) un 2004. gadā Meksikas kardināls Norberto Rivera (vēl viens pāvesta amata kandidāts).

Ticīgo argumenti par labu brīvmūrnieku ietekmes pamatojumam Eiropas Savienībā ir šādi — virkne ar ES saistītu amatpersonu, piemēram, Eiropas kustības līderi 40. gadu beigās un 50. gadu sākumā bija masoni. Masons esot arī nule caurkritušās Eiropas jaunās konstitūcijas projekta autoru grupas vadītājs un bijušais Francijas prezidents Valerī Žiskārs d’Estēns. Ziņojumi par masonu ložu darbību ir saņemti arī ES kontrolējošajās institūcijās, par to rakstījuši un runājuši Rietumeiropas mediji. Taču ticīgos visvairāk uztrauc virkne pēdējo gadu notikumu, kas tiek saistīti ar masonu un sociālistu inspirēto sekulārisma vilni Eiropā — atteikšanās iekļaut Eiropas Konstitūcijas projektā atsauci uz Dievu un kristīgajām vērtībām, reliģisko simbolu aizliegums Francijas skolās, Itālijas komisāra Roko Butiljones neapstiprināšana amatā Barozu komisijā, kā arī virkne citu procesu pēdējos gados, kas liecina par arvien pieaugušu sekulārisma vilni ES. Šie procesi ticīgo apziņā tiek saistīti ar masoniem un sociālistiem — politisko kustību, kas jau kopš savas izveidošanas tiek uzskatīta par masonu ietekmētu, jo daudzas sociālistu idejas sasaucas masonu idejām.

Patiesības graudi

Runājot par šo argumentu pamatotību, pārbaudīt ES amatpersonu, tai skaitā V. Žiskāra d’Estēna, piederību pie masonu ložas nav iespējams, taču pati iespēja ir pilnīgi reāla — tiek uzskatīts, ka 0,6% Francijas iedzīvotāju pieder pie dažādām masonu ložām un šie procenti koncentrēti tieši politiskajā un biznesa elitē. Liecības par masonu ložu klātbūtni Eiropas Savienības institūtos balstītas uz tādu pietiekami autoritatīvu mēdiju kā „The Economist” vai „BBC” viedokli, kā arī vairāku deputātu izteikumiem šajā sakarā. «Eiropas Parlamentā pastāv spēcīgs masonu tīkls, kas palīdz saviem biedriem slēpt koruptīvus darījumus,» rakstīja „The Economist” 1992. gadā. Savukārt runājot par pēdējo gadu notikumiem, domas dalās — atsauces uz kristīgajām vērtībām neiekļaušanu parasti skaidro ar to, ka šāda atsauce varētu nepatikt Eiropā jau dzīvojošajiem islāmticīgajiem, kā arī varētu bremzēt turpmāko Eiropas paplašināšanu, iekļaujot tajā islāmticīgo Turciju un Albāniju. Sajūsmu baznīcā neizraisīja arī lēmums par reliģisko simbolu aizliegumu franču skolās — lai gan vismanāmāk no šā lēmuma cieta musulmaņi, tomēr arī katoļi vairs nedrīkst demonstrēt savus krustiņus. Par nopietnāku gadījumu jāuzskata Roko Butiljones kandidatūras izgāšana Eiroparlamentā viņa izteikumu par sieviešu un geju lomu sabiedrībā dēļ, kuros viņš faktiski tikai atkārtoja oficiālo katoļu baznīcas pozīciju. Šeit mēs saskaramies ar situāciju, kurā, baidoties no visai nepierādāmās iespējas, ka varbūt varētu tikt diskriminēti geji, ļoti konkrēti tika diskriminēts cilvēks, kurš pauda tikai tradicionālos un baznīcas atbalstītos morālos uzskatus. Faktiski šis gadījums nozīmē, ka cilvēku ar tradicionāliem morālajiem uzskatiem darbā vadošajos ES amatos pieņem tikai tad, ja viņš samelo, jo, kā izteicās Itālijas laikraksts „Corriere della Sera”, neviens patiess katolis nepateiks, ka homoseksuālisms ir morāli pieņemams.

Ir arī citi procesi, kas uztrauc ticīgos: Polija baidās, ka ES var to piespiest atcelt savu likumdošanā nostiprināto abortu aizliegumu. ES tiesa jau mēģināja piespiest Grieķiju atcelt aizliegumu sievietēm ieiet Atosa kalna („Mount Athos”) vīriešu klosterī, uzskatot to par dzimumu līdztiesības pārkāpumu. Jāpiebilst, ka šajā vietā sievietes nav spērušas kāju gandrīz tūkstoš gadus un, Grieķijai pievienojoties ES, mūku kopienu neaizskaramība tika nostiprināta pievienošanās līgumā. Homoseksuālo ģimeņu atzīšana pamazām tiek panākta citai pēc citas sekojošās valstīs, un runa nav tikai par Skandināviju, kurā tās tiek atzītas jau ilgāku laiku — nesen arī katoļticīgā Spānija pieņēma lēmumu legalizēt geju laulības. Tāpat lielākajā daļā Eiropas jau runā par tādām lietām kā aborti un eitanāzija kontekstā ar jēdzieniem «vienlīdzība» un «taisnīgums», bet katoļu baznīcas un citu abortu pretinieku pozīcija bieži vien tiek raksturota kā «atpalikusi» un «netaisnīga». Tāpat ticīgos uztrauc baznīcu neatkarības jautājums un jautājums par to, vai Eiropas likumdošana nepiespiedīs pieņemt ateistus darbā baznīcās, lai viņi netiktu diskriminēti savu reliģisko uzskatu dēļ.

Kopumā šī teorija balstās uz grūti noliedzamiem faktiem, ka virkne pēdējo gadu norišu Eiropas Savienībā ir nelabvēlīgas gan katoļiem, gan pārējiem par ģimeni un morāli tradicionālus uzskatus atbalstošiem cilvēkiem. Vājākais šīs teorijas punkts ir tieši masonu «garās rokas» pierādīšana: ja pilnībā pieņem uzskatu, ka visas kreisās un liberālās kustības Eiropā ir brīvmūrniecības ietekmētas, tad tas šķiet pārliecinoši, bet, ja pavīd kaut šaubu ēna, tad masonu sazvērestības teorija īsti neturas kopā.

ES un CIP

Visvairāk neapstrīdamu faktu ir apgalvojumos par to, ka vismaz Eiropas Savienības pirmsākumi ir cieši saistīti ar amerikāņu izlūkdienestu naudu. Te jāatgādina, ka pēc Otrā pasaules kara komunistisko partiju ietekme Eiropā bija tik liela, ka PSRS patiešām cerēja — tādās valstīs kā Itālija un Francija komunisti varētu nonākt pie varas vēlēšanu ceļā. Šo partiju ietekmes palielināšana nenotika bez PSRS finanšu palīdzības, kā arī bez masveidīgas komunistisko partiju amatpersonu apmācības gan politiskajās, gan arī spiegošanas iemaņās. Uz Rietumiem aizbēgušais KGB arhivārs Vasilijs Mitrohins savā grāmatā liecina, ka Maskava finansēja Itālijas komunistus, piešķirot partijas kontrolētām organizācijām bagātīgus kontraktus visdažādākajās nozarēs — no padomju naftas importa darījumiem līdz pat viesnīcu būvei pašā PSRS. Tā, piemēram, 1976. gadā Itālijas Komunistiskā partija no PSRS saņēma 6,5 miljonus ASV dolāru, un šajā gadā tai izdevās gūt rekordlielus panākumus vēlēšanās, iegūstot 34,5% balsu. PSRS uzskatīja, ka Eiropas apvienošanās novēršana veicinās komunistu uzvaru un tāpēc aktīvi finansēja antiapvienošanās kustību. Skaidrs, ka CIP un pārējie Rietumu izlūkdienesti darīja tieši pretējo.

Britu vēsturnieks Ričards Oldridžs raksta, ka slepenās operācijas ir galvenā atslēga pēckara Rietumeiropas notikumu izpratnei, kad ASV valdība, sastopoties ar arvien pieaugošo komunistu ietekmi Francijā un Itālijā, nolēma, ka strauja Eiropas apvienošana varētu novērst šīs briesmas. “Māršala plāns tika radīts ar mērķi veicināt Eiropas apvienošanos... Agrīnajos 50. gados Eiropas apvienošanās propaganda bija lielākā CIP operācija Rietumeiropā... Vairāk nekā 4 miljonu ASV dolāru piešķiršana Eiropas Kustībai starp 1949. un 1960. gadu bija izšķirošais faktors, kas ļāva panākt tautas masu atbalstu Māršala plānam, Šūmaņa plānam (Eiropas ogļu un tērauda savienības izveidošana), Eiropas aizsardzības savienībai un Eiropas Asamblejai. Tāpat, lai pretotos komunistu ietekmei, plaši tika finansētas nekomunistiskās kreisās un centra partijas. Vienlaikus tika sperti soļi, lai izvairītos no situācijas, kurā apvienotās Eiropas oponenti varētu apvainot tās aizstāvjus, ka tie aizstāv ASV intereses.”

„Der Spiegel” 1997. gadā rakstīja, ka “Konrāds Adenauers, Vinstons Čērčils un citi vadoši Eiropas politiķi piecdesmitajos gados saņēma naudu no CIP, lai finansētu propagandu par labu vienotai Eiropai un Eiropas Kustībai. Ar šīs naudas palīdzību tika izveidota starptautiska jumta organizācija visām eiropiešu grupām, kas darbojās ASV interešu vārdā. Saskaņā ar CIP vadītāja Allena Dallesa rīkojumu tika izveidota Apvienotās Eiropas Komiteja, kas sniedza slepenu finansējumu šīm grupām. Ar šīs naudas palīdzību tika organizēts un apmaksāts kanclera Adenauera brauciens uz Ņujorku 1953. gadā, kura laikā viņš paziņoja par Eiropas apvienošanos; tika organizētas simtiem Eiropas apvienošanos atbalstošas konferenču, divas reizes izglābta no bankrota Eiropas Kustība, kuras goda priekšsēdētājs bija Adenauers. Šī iesaistīšanās izmaksāja CIP trīs līdz četrus miljonus dolāru, vairāk nekā pusi naudas, kas bija CIP rīcībā šajā laikā”.

Tam, ka Eiropas apvienošanās pirmsākumi cieši saistīti ar CIP operācijām, patiešām, ir pietiekami daudz pierādījumu, tie ir plaši pieejami un publiskoti. Sarežģītāk ir vērtēt to, kas notiek vēlāk, pēc tiešu komunisma uzvaras draudu novēršanas Rietumeiropā. Ņemot vērā, ka publiski atzīties sabiedroto izspiegošanā nav glīti, materiālu par šo tēmu ir daudz mazāk. Tomēr, kā raksta „Sunday Times”, 1996. gadā Eiropas Parlaments uzaicināja britu komunikāciju ekspertus, lai novērstu amerikāņu aģentu ielaušanos EP datoros. Bez tam Francijas un Japānas valdības publiski ir vainojušas ASV, ka tās ielaužas šo valstu sakaru tīklos, lai iegūtu informāciju par tirdzniecības noslēpumiem, kā arī informāciju par Eiroparlamenta deputātu veselības stāvokli, lēmumu projektus, saraksti un citus privāta rakstura datus. 2000. gadā CIP direktors Džeimss Vūlsijs laikrakstam „The Wall Street Journal” deva atbildi: «Jā mani dārgie kontinentālās Eiropas draugi, mēs jūs izspiegojam .. Eiropas Parlamenta pašreizējais ziņojums par „Echelon” („Echelon” — amerikāņu satelītu un citu spiegošanas līdzekļu kopums, kas, kā tiek uzskatīts, ļauj noklausīties gandrīz jebkuras telefona sarunas, lasīt faksus, e-pastus visā pasaulē. — „aut. piez.”) ir radījis niknus apvainojumus no kontinentālās Eiropas, ka ASV izlūkdienesti zog tehnoloģiskos noslēpumus no Eiropas uzņēmumiem un nodod tos amerikāņu kompānijām, lai palīdzētu tām konkurēt. Mani eiropiešu draugi, esiet reālisti .. Vairums Eiropas tehnoloģiju nav zagšanas vērtas .. mēs jūs izspiegojam tāpēc, ka jūs dodat kukuļus .. un dodat tos daudz. Un jūsu valdības tajā līdzdarbojas, jo vairākās Eiropas valstīs kukuļdošana joprojām ir iemesls, lai samazinātu nodokļus.»

Komentāri lieki. Amerikāņu izlūkdienesta aktīvai līdzdalībai ES pagātnē un tagadnē pierādījumu, šķiet, pietiek. Kas attiecas uz Džeimsa Vūlsija teikto, tas skan interesanti arī Latvijā. Bet ko šīs trīs teorijas īsti liecina par Eiropas Savienību, katrs var izspriest pats. It īpaši pašlaik, kad, kā nesen teica Luksemburgas premjerministrs Žans Klods Junkers, Eiropa nav krīzē — tā ir dziļā krīzē.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!