Kāda pašlaik ir situācija ar Latvijas pārtikas eksportu?
Ingūna Gulbe: Pagājušā gada deviņos mēnešos pārtikas eksports ir sasniedzis pēdējo gadu labākos rādītājus. Ja pēc Krievijas krīzes mēs eksportējām pārtikas produktus par aptuveni 60 miljoniem latu, tad 2005. gadā, domāju, tas pārsniegs 300 miljonus latu. Deviņos mēnešos pārtikas eksports bija 223 miljonu latu vērtībā.
Pagājušajā gadā Latvijai pirmo reizi parādījusies pozitīva tirdzniecības bilance ar OECD valstīm, kas iepriekš vienmēr bija negatīva. Līdz šim, galvenokārt pateicoties zivju konservu eksportam, mums vienmēr bijusi pozitīva bilance ar Krieviju, NVS valstīm. Deviņos mēnešos ir pozitīva bilance arī ar Igauniju, tomēr tas nav objektīvs rādītājs, jo caur Igauniju tiek eksportētas zivis uz Krieviju. Kopumā Latvijas pārtikas eksportā pirmajā vietā ir Lietuva, otrajā – Igaunija, trešajā – Krievija.
Pērn parādījušās divas jaunas, līdz šim nebijušas tendences, – nekad iepriekš nebijām tādos apjomos eksportējuši graudus, to produktus un liellopu gaļu uz vecajām Eiropas Savienības (ES) valstīm, un ir sācies zivju eksports uz ASV. No eksporta viedokļa, tik labi mums nekad vēl nav gājis.
Kādi pārtikas produkti galvenokārt tiek eksportēti?
Ingūna Gulbe: Galvenās eksporta grupas ir dzērieni, sulas, zivju produkti, piena produkti, graudu un miltu produkti.
Lietuva un Igaunija ir tradicionāli tirgi, un tur problēmām nevajadzētu būt. Ar kādām grūtībām jāsaskaras, eksportējot uz Krieviju un ES?
Vinets Veldre: Lietuvā tomēr arī ir problēmas – vai nu melnā PR kampaņas, vai Latvijas produkcijas atrašanās veikalu apakšējos plauktos. Tāpat bijuši gadījumi, kad dienu pirms produkta derīguma termiņa beigām tiek paņemtas analīzes, turklāt no iepakojuma, kas varbūt ir bojāts, un no viena eksemplāra tiek izdarīti secinājumi par visu partiju vai pat par visas valsts produkciju. Tā ir gadījies ar piena produktiem. Lietuvas tirgū arī parādās produkti, kuru iepakojums ir praktiski identisks mūsu ražotāju produkcijai.
Savukārt Krievija divreiz gadā veic mūsu eksportētās produkcijas pārbaudes. Šajā ziņā no visām ES valstīm mums ir vislabākais statuss. Aptuveni 70% Latvijas uzņēmumu, kas pieteikušies atestācijai, saņēmuši Krievijas eksporta atļauju. Čehijai šis rādītājs ir 20%, Polijai – 0. Ierobežojumi Polijai un Lietuvai ir saistīti ar zemo kontroles līmeni ostās. Aigars Vaivars: Mūsu uzņēmums tikai gatavojas eksportēt savu produkciju uz Krievijas tirgu. Uzskatām, ka tas mūsu precei būs piemērotākais. Pēc produktu sertifikācijas veiksim iestrādes ar konkrētiem tirdzniecības tīkliem Maskavā un Sanktpēterburgā. Uz Eiropu pagaidām mēs netēmējam. Tie ir ļoti lieli ieguldījumi mārketingā, reklāmā, sabiedriskajās attiecībās. Krievijā pazīst Latvijas preci, tādēļ mēs domājam, ka tur būs vieglāk ieiet, ar mazākiem izdevumiem.
Modris Goba: “Tērvete” jau daudzus gadus nodarbojas ar zirgu eksportu. Rietumos ir daudz augstākas kvalitātes prasības. Zirga pārdošana Eiropā ir diezgan ilgs un smalks process – tiek veikti izmeklējumi, rentgeni un dažādas analīzes.
Pēdējos gados esam palielinājuši “Tērvetes” alus realizāciju divas reizes, tomēr vietējā tirgus pieprasījumu nevaram apmierināt, līdz ar to mēs alu neeksportējam. Mums bija piedāvājums eksportēt uz Lietuvu pienu kā izejvielu, taču mēs no tā atteicāmies, lai gan piedāvātā cena bija augstāka. Būtībā mēs ar Lietuvu esam konkurenti, un dot konkurentam augstas kvalitātes izejvielu ilgtermiņā varētu būt nepareizi.
Cik lielu daļu no Latvijas pārtikas produktu eksporta veido gatavā produkcija, un cik tiek eksportēts tehnoloģiskajai pārstrādei?
Vinets Veldre: Mēs pārsvarā eksportējam produktus, kas aiziet pārstrādē. Ārzemēs nonāk maz Latvijas produktu ar lielāku pievienoto vērtību. Ingūna Gulbe: Gatavie produkti veido mazāk nekā 10% no eksporta. Kā gatavie produkti uz ārzemēm tiek eksportēti “Kārums”, “Džungļu brīnums”, šprotes, sulas un alkohols. Viss pārējais aiziet pārstrādē. Procentuāli lielu daļu eksporta veido piena produkti, taču tie nenonāk līdz gala patērētājiem kā Latvijas piena produkti.
Protams, Latvijai vajadzētu virzīties uz mērķi eksportēt produktus ar augstu pievienoto vērtību. Eksportējot izejvielas, mēs konkurējam ar cenu, jo tas ir pirmais, uz ko pircējs skatās. Precei ar augstu pievienoto vērtību, īpaši tādai, kas ir ekskluzīva, cena vairs nav tik nozīmīga. Svarīga ir leģenda un stāsts par to, kādēļ šis produkts ir tik labs. Tas ir jāpastāsta un jāizskaidro.
Tomēr Latvijā nemaz nav tik daudz gatavu produktu, ko varētu eksportēt. Mēs vēl neesam tam gatavi. Kāpinot izejvielu eksportu, mēs jau esam spēruši lielu soli uz priekšu. Uzņēmumi ir attīstījušies, iepirkuši tehnoloģijas, apguvuši jaunas zināšanas. Nākamais solis būtu preču ar augstu pievienoto vērtību eksports. Tomēr šādiem produktiem nepieciešams mārketings, kas prasa lielus līdzekļus. Turklāt iztērējot lielu naudu šodien, rīt jau rezultāta vēl nebūs. Reklāmas teorija saka, ka cilvēks reklāmas tekstu atceras aptuveni no devītās reizes. Ja mēs, piemēram, vāciešiem gribam iestāstīt, ka mūsu piena produkti vai sieriņš “Kārums” ir ļoti labi, tad mums tas vismaz deviņas reizes ir jāpasaka. Par to visu ir jāmaksā.
Ja mēs vēlamies sarīkot Latvijas produktu reklāmas kampaņu kaut vai vienā lielveikalu ķēdē kādā valstī, tad minimālās izmaksas ir vairāki simti tūkstošu latu. Labi, mēs varētu investēt, bet tas uzreiz neko neatrisinās. Mēs investēsim, sarīkosim kampaņu, bet tai nesekos atbilstošas kvalitātes Latvijas prece nepieciešamajā apjomā. Latvijas uzņēmumiem Rietumos būtu jāsāk ne ar tām pašām lielākajām ķēdēm, jo vienkārši pēc apjoma mūsu ražotāji tām neatbilst. Mēs Eiropas tirgū esam mazi spēlētāji.
Vinets Veldre: Maskavas pārstāvniecībā Rīgā savulaik bija pasākums, kurā piedalījās arī Lužkova valdības pārstāvji. No Latvijas piedalījās divi uzņēmumi – viens, kas saražo aptuveni 100 kilogramus smalkmaizīšu dienā, un otrs, kas saražo 200 kilogramus mākslīgo ikru dienā. Jāsaka, ka šie apjomi no maskaviešu viedokļa, kuri bija ieinteresēti Latvijas produktu pirkšanā, bija vienkārši smieklīgi – tur vajadzētu desmitiem reižu vairāk. Tas tomēr ir pavisam cita mēroga tirgus. Ir aprēķini, ka Latvijā gadā saražoto Maskava apēd stundā un astoņpadsmit minūtēs. Latvija citās valstīs varētu ieiet ar kvalitāti, acij tīkamu iepakojumu un cenu, kas piesaista. Zema cena nepiesaista, augsta – piesaista.
Kādi līdzekļi uzņēmumiem ir pieejami mārketinga atbalstam?
Ingūna Gulbe: Ar Mārketinga padomes starpniecību ir pieejami Zemkopības ministrijas līdzekļi, kā arī ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras starpniecību – ES līdzekļi. Lai pretendētu uz līdzekļu saņemšanu, uzņēmumiem jāiesniedz savi projekti.
Kāda ir šo līdzekļu izmantošanas pieredze?
Ingūna Gulbe: Zemkopības ministrijas līdzekļus ir izmantojuši praktiski visi eksportspējīgie uzņēmumi, kuru mums tomēr ir maz. Nav jēgas izmantot šos līdzekļus, aizbraukt un pateikt, ka es varu, teiksim, trīs groziņus ar paipalu olām eksportēt.
Prognozēt un paredzēt, kādi būs rezultāti, ir grūti. Piemēram, Berlīnē notiek izstāde “Zaļā nedēļa”. Tur piedalījās “Liepājas kafijas” un vienojās par savas produkcijas izplatīšanu Lietuvā. Tomēr teikt, ka visiem Latvijas uzņēmumiem jāizmanto šie līdzekļi, jābrauc uz izstādēm, nav pareizi. Jāvērtē, cik katrs uzņēmums ir gatavs, kāda ir tā stratēģija, vai šim uzņēmumam obligāti ir nepieciešams eksporta tirgus, varbūt ar tā produkcijas apjomiem izdevīgāk ir darboties Latvijas tirgū. Kārtot visus sertifikātus, atļaujas, organizēt loģistiku – tas varbūt nemaz nav izdevīgi.
Modris Goba: Pirms vairākiem gadiem mums bija kontakti ar Itālijas uzņēmējiem, kas interesējās par alus, arī Tērvetes, importu. Kad nosaucām mūsu saražoto apjomu, sarunas tā pieklājīgi pamazām beidzās. Jābūt ir daudz lielākam apjomam, lai būtu vērts ieguldīt līdzekļus produkta virzīšanā tirgū. Apjomi visiem mūsu uzņēmuma produktiem – graudiem, pienam, alum – ir pārāk mazi, lai mēs tos eksportētu atsevišķi. Varbūt to varētu darīt kooperējoties.
Aigars Vaivars: Latvijai nav daudz izejvielu, tādēļ domāju, ka tai vajadzētu specializēties, piedāvājot kaut ko skaistu, ekskluzīvu, sevišķu, ar ko varētu izcelties. Tie varētu būt produkti ar īpašu kvalitāti un augstu pievienoto vērtību.
Vai eksportu varētu kāpināt nevis piedaloties izstādēs, bet, piemēram, tā, kā to ir izdarījis “Rīgas piensaimnieks”, kam ir līgums ar Vācijas lielveikalu ķēdi “Aldi”? “Kārums” atrodas šo veikalu plauktos, un cilvēki pamazām sāk pirkt un pierast.
Ingūna Gulbe: Tieši “Rīgas piensaimnieks” ir piedalījies visās iespējamajās izstādēs un pasākumos. Šis uzņēmums neko nav sasniedzis nejauši – tas ir bijis ļoti mērķtiecīgs, konsekvents darbs, kas devis rezultātu.
Jebkuram ražotājam, tajā skaitā pārtikas ražotājam, svarīgāks un saprotamāks ir vietējais tirgus. Turklāt Latvijas pārtikas tirgus nav nemaz tik mazs – mazumtirdzniecības cenās, neieskaitot sabiedrisko ēdināšanu, tā apjoms ir vairāk par vienu miljardu latu. Agrāk uzņēmumi teica: mums vietējā tirgū švaki iet, nekas nesanāk, vai jūs nepalīdzētu atrast noietu ārzemēs? Jāsaprot – ja produkts nav konkurētspējīgs vietējā tirgū, tas tāds nebūs arī citur. Latvijas pārtikas eksporta rādītāju uzlabošanās parāda, ka mūsu produkti ir konkurētspējīgi gan vietējā, gan ārējā tirgū. Produkti ir mainījušies. Tagad mēs vairs neēdam to pārtiku, ko pirms pieciem vai desmit gadiem. Kvalitāte un iesaiņojums ir pilnīgi citi. Tie ir produkti, kas tiešām ir konkurētspējīgi.
Uzņēmumiem jārēķinās, ka ar izstādēm vien ir par maz. Izstādes ir tikai viens mazs punktiņš mārketinga programmā, vismaz tā tam vajadzētu būt. Ja kāds cer, ka, piedaloties tikai vienā izstādē, atrisinās visas tirgus problēmas, tad viņš, protams, smagi kļūdās. Var paveikties un problēmas tiešām atrisināt, bet tā nevar būt sistēma.
Vai Latvijas uzņēmumi, kas piedalās izstādēs, cer uz vienu izstādi, vai arī viņiem ir mārketinga sistēma?
Ingūna Gulbe: Lielai daļai uzņēmumu, piemēram, “Rīgas piensaimniekam”, ir šī sistēma. Tomēr vismaz tikpat lielai daļai diemžēl nav. Uzņēmumiem trūkst zināšanu.
Vai uzņēmēju interese par savas produkcijas eksporta iespējām palielinās?
Ingūna Gulbe: 2000. gadā uz pirmajām izstādēm, kuras organizējām, pieteicās četri, pieci uzņēmumi. Tagad mums uzņēmumi jau ir jāatsijā, jo gribētāju ir daudz. Pēdējos divus gadus mēs esam Zemkopības ministrijai vaicājuši, vai nav iespējams uzņēmumu atbalstam sākotnēji piešķirtos līdzekļus palielināt. Ražotāju interese par eksportu ar katru gadu pieaug. Turklāt uzņēmumi jau raugās vairs ne vien uz Baltijas, NVS, ES valstu tirgiem, bet meklē iespējas arī citur – Āzijā, Amerikā. Parādās gan jauni tirgi, gan jauni produkti.
Vai tiek pētīts, kā preču zīme Kvalitatīvs produkts Latvija jeb tā sauktā “zaļā karotīte” ietekmē pircēju izvēli, iegādājoties pārtikas produktus?
Ingūna Gulbe: “Zaļā karotīte” tiek piešķirta piekto gadu. Pirmajā gadā, lai saprastu, vai to vispār ir vērts darīt un vai uzņēmumi tam ir gatavi, mēs sarīkojām konkursu ar nopietnu balvu. Konkursā varēja pieteikt produktus, kas nav pilnīgi jauni, bet jau ir zināmi. Vienam no produktiem pēc “zaļās karotītes” piešķiršanas pārdošanas apjoms bija pieaudzis par 200%.
Lai noskaidrotu pircēju attieksmi pret “zaļo karotīti”, regulāri pasūtām SKDS pētījumus. Viens no pētījumiem parādīja, ka apmēram 9% pircēju speciāli veikalos meklē produktus ar “zaļo karotīti”.
Tomēr arī karotīte, tāpat kā izstādes, nav nekāda brīnumnūjiņa, kas palīdzēs uzņēmumam visu atrisināt. Tas ir instruments, kuru uzņēmumam iedod, un, ja viņš to lieto, tad tas palīdz. “Zaļā karotīte” nevar būt vienīgais pasākums ražotāja mārketinga pasākumu kompleksā. Šī zīme ir vairāk kā orientieris patērētājiem, jo 78% iedzīvotāju saka, ka viņi, iegādājoties pārtiku, grib, lai tā būtu Latvijā ražota.
Tā kā “zaļās karotītes” zīme tiek uzturēta par valsts naudu, tad ir noteikti arī kvalitātes kritēriji, kādiem produktam ir jāatbilst, jo par valsts naudu mēs nevaram reklamēt vienalga, ko. Kvalitāte ir svarīgākais rādītājs.
Modris Goba: “Zaļā karotīte” pagājušajā gadā tika piešķirta visām četrām alusdarītavas “Tērvete” alus šķirnēm, tomēr jāsaka, ka tiem kritērijiem, kurus izvirza “zaļās karotītes” produktiem, “Tērvetes” alus atbilda jau pirms daudziem gadiem, jo tas nekad nav ražots no ievestām izejvielām. Patērētāji mūsu produktus pazīst jau labu laiku, par to liecina arī lielais pieprasījums. Taču karotīte mums ļāva patērētājiem vēlreiz par sevi atgādināt, un domāju, ka patērētāji tam pievērsa uzmanību. Jāatzīst, ka pateikt, par cik dekalitriem vai hektolitriem, pateicoties “zaļās karotītes” zīmei uz mūsu alus etiķetēm, pieauguši pārdošanas apjomi, būs grūti. Kopējā realizācija mums ir pieaugusi no 38 tūkstošiem līdz 41 tūkstotim hektolitru.
Aigars Vaivars: “Zaļās karotītes” zīme pircējam dod papildus garantiju par to, ka produkts tiešām ir ražots Latvijā. Piekrītu, ka ražotājam nepietiks ar to vien, ka uzliks produktam karotītes simbolu. Ir ļoti daudz faktoru, kas ietekmē to, vai produktu pirks – kvalitāte, cena, atpazīstamība. Tas ir ilgs darbs. Karotīte tam visam ir plusiņš.
Kurās preču grupās vietējai pārtikai joprojām ir spēcīgas pozīcijas, bet kurās to izspiež importētie produkti?
Vinets Veldre: Mēs esam lielveikalos analizējuši, kurās dienās kādus gaļas produktus cilvēki pērk. Secinājām, ka Latvijā, tāpat kā citās valstīs, pirmdienās un otrdienās vairāk lieto pusfabrikātus, trešdienās sāk pirkt jau gatavus produktus, savukārt piektdienās un sestdienās iegādājas gan vienu, gan otru. Ar to es gribu teikt, ka no Latvijas ražojumiem stiprākās pozīcijās ir gatavais produkts, bet vājākās – pusfabrikāti. Gaļas pārstrādes cehiem parasti saku – nepārdodiet tikai jēlu gaļu, sagrieziet to, pārvelciet ar plēvīti, ielieciet trauciņā.
Ingūna Gulbe: Ir daži produkti, piemēram, maize, kur imports nekad nedominēs. Pasaulē maizes imports nevienā valstī nepārsniedz 2-3%. Latvijas piena produkti, paldies Dievam, vēl mūsu tirgū ir salīdzinoši stipri un dominē. Lai gan tie tiek ievesti arī no Lietuvas. Tāpat Latvijas tirgū dominē vietējie gaļas izstrādājumi, zivis un zivju produkti. Lielākā daļa pārtikas produktu joprojām ir vietējie, jo patērētāji tā grib.