Būtu jau labi, ja inflācija samazinātos, bet bankas ir pārliecinātas, ka to samazināt nav iespējams ar administratīviem paņēmieniem un iejaukšanos. Domāju, ka runas par inflāciju ir metodoloģiska kļūda, tā ir cīņa ar vējdzirnavām. Manuprāt, kļūda slēpjas izpratnē par notiekošo. Kas ir inflācija? Tas ir cenu pieaugums, kas rodas paaugstināta pieprasījuma apstākļos, kurš savukārt rodas tādēļ, ka apgrozījumā ir pārāk daudz naudas. Tā ir klasiskā inflācijas pazīme, bet cenu pieaugums vienmēr nav inflācija. Degvielas un piena cenas taču neceļas tādēļ, ka pēc šiem produktiem stāv rindas. Latvijā nav klasiskās inflācijas, lai gan ir cenu pieaugums. Vai ar to ir iespējams cīnīties? Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jānoskaidro, kādi ir cenu celšanās iemesli, bet to neviens nav izdarījis. Ir aplam domāt, ka valdība kaut ko nebūt darīs un tad izdosies samazināt inflāciju – tas ir tāpat kā slimniekam dzert zāles uz labu laimi, jo tās taču ir zāles (16. augusta valdības lēmums pagaidām nepieņemt inflācijas apkarošanas plānu, šķiet, apliecina, ka T. Tverijonam taisnība – red. piez.).
Kāpēc bankas domā, ka cenu pieaugumam ir objektīvi iemesli? Latvija ir iestājusies Eiropas Savienībā, un tātad esam kopējā tirgū, bet tas nozīmē, ka cenas vairāk vai mazāk izlīdzinās un arī ienākumi vairāk vai mazāk ir līdzīgi. Mēs esam ļoti atpalikuši, pirmkārt, ienākumu ziņā. Mums ir jāceļ sabiedrības labklājības līmenis, tam jābūt politiskam lēmumam. Mēs nevaram iesaldēt algas, lai nepalielinātu kopējo apgrozībā esošo naudas daudzumu, jo kopējais tirgus ir arī līdzīgās cenas. Sabiedriskajā sektorā algas aug un augs, un tā ir problēma – kā palielināt algu valsts sektorā, jo arī privātajā sektorā tās pieaug, citādi darbaspēks no Latvijas aizplūdīs uz Eiropu. Tāpēc valstij nav citas izejas, kā maksimāli uzlabot Valsts ieņēmuma dienesta darbu, lai iekasētu nodokļus.
Nodokļu nemaksāšanai Latvijā jākļūst par noziegumu, un nemaksātājiem nopietni jābaidās tikt pieķertiem, kā tas ir citur. Tā nav tikai ekonomiska problēma, kas var radīt darbaspēka aizplūšanu no Latvijas, bet arī sociālās spriedzes jautājums. Var sākties sociālie nemieri – jau tagad briest streiki – un uz tiem nebūs iespējas nereaģēt. Turklāt aizbraucēju vietā uz Latviju strādāt brauks no citām valstīm. Mēs esam atpalikuši arī cenu ziņā un ir pilnīgi skaidrs, ka ir preces un pakalpojumi, kuru cenas neizbēgami augs. Es nemaz nerunāju par energoresursiem, kur cenas auga, aug un augs. Ja vēl atceramies, ka Latvijas valdības vairākās nozarēs ir pieļāvušas veco monopolu saglabāšanos vai pat jaunu izveidošanos, tad gribu jautāt, kā valdība gatavojas ierobežot šo cenu augšanu? Ja rēķināmies ar cenu neizbēgamo pieaugumu kopējā tirgus dēļ; ar lielo aplokšņu algu apjomu, no kura netiek maksāti nodokļi; tūristu pieaugošo plūsmu, kas arī ceļ cenas - paskatieties, kas notiek Vecrīgā; to, ka nav zināms dolāru un eiro apjoms, kas apgrozās Latvijā, un ienākumu pieaugumu, par ko liecina kaut vai banku dati, tad ir skaidrs, ka cenas nekritīsies. Protams, ir jābūt drosmei to atzīt un pateikt, ka nav svarīgi, cik maksā piens un maize, bet ir svarīgi, cik naudas ir kabatā. Risināt problēmu no šāda skatu punkta ir ļoti smagi, jo tad parādās jautājums – kur ņemt naudu? Un tad man jāatgriežas pie iepriekš sacītā, ka valsts nespēj tikt galā ar nodokļu nemaksātājiem.
Un vēl kāda lieta – ja nebūtu uztraukuma par to, ka 2008. gada 1. janvārī Latvijā nevarēs ieviest eiro, neviens par šo inflāciju nerunātu, tāpēc, ka 6 procentu inflācija pie esošā ekonomikas izaugsmes tempa ir normāla parādība! Ar tādu inflācijas līmeni visus šos gadus, piemēram, attīstījās Polija un Čehija. Tā nav hiperinflācija! Mēs bijām pieraduši, ka mums ir divu, trīs procentu inflācija laikā, kad Igaunijā bija četri un pieci procenti. Paskatieties uz pēdējo desmit gadu inflāciju kopumā – vislielākā tā ir bijusi Igaunijā un tad Lietuvā. Redzēsiet, ka arī Igaunijā un Lietuvā cenas augs. Nav iespējams saglabāt iepriekšējo cenu līmeni, nerēķinoties ar Eiropas Savienības cenām. Un nevar būt deviņu procentu IKP pieaugums ar inflāciju 0,1 procents gadā. Tas nav iespējams!
Vai Latvijai nav jāuztraucas arī par to, ka nevarēsim ieviest eiro?
Nē, mums par to nav jāuztraucas. Pirmkārt, eiro ieviešana nevar būt pašmērķis, tas var būt tikai līdzeklis labākai ekonomikas attīstībai. Otrkārt, no ekonomikas viedokļa, eiro jau ir ieviests, jo lats ir piesaistīts eiro. Var teikt, ka mūsu eiro šodien atšķiras ar to, ka uz tā uzzīmēts ozols. Treškārt, Māstrihtas kritērijs, kurš prasa trīs procentu inflāciju, nevar būt noteicošais, bet galvenais ir ekonomikas realitātes un sabiedrības vajadzības.
Ja kāds aicina mākslīgi pieturēt cenu pieaugumu, tad mans jautājums ir – kāds cenu pieaugums un inflācija būs 2008. gadā? Tad gan varam uzreiz sagaidīt piecpadsmit procentu inflāciju. Labi, baņķieri piekrīt, ka nebūtu slikti ieviest eiro tad, kad tas paredzēts, bet, kā jau teicu, mēs neticam, ka iecerētie valdības pasākumi kaut ko var mainīt. Tad ir jārīkojas pavisam citādi – Latvijas valdībai un Latvijas Bankai ir jādarbojas kopīgi un Briselē jālobē valsts un sabiedrības intereses – viņi ir jāpārliecina, ka pie mūsu ekonomikas attīstības tempa tā ir normāla inflācija un ka mūsu mazā ekonomika nevar ietekmēt Eiropas inflācijas līmeni. Tātad jāpierāda Briselei, ka varam ieviest eiro arī pārkāpjot inflācijas trīs procentu robežu. Ja lobēšana neizdodas, nevajag baidīt tautu, jo nekas slikts nenotiks, ja eiro netiks ieviests 2008. gada 1. janvārī.
Komiskā kļūda, kas izraisīja naudas atmazgāšanas kampaņu
Publiski ir izskanējusi informācija, ka Latvija ir ceturtajā vietā pēc dolāru apgrozījuma pasaulē. Protams, ja cauri mazai un ne pārāk turīgai valstij plūst tādas dolāru straumes, tad pirmais jautājums ir par naudas atmazgāšanu ar Latvijas banku palīdzību.
Ziņu par to, ka Latvija ir ceturtajā vietā pēc dolāru transakciju skaita pasaulē, varētu dēvēt par komisku kļūdu un klasisku „bojātā telefona” gadījumu. Daļēji par to esmu atbildīgs arī es, jo tieši es savulaik ziņoju valdībai par to, ka Latvija ieņem ceturto vietu pēc dolāru transakciju skaita kādas ASV bankas apgrozījumā. Kā un kādā veidā šī informācija, ceļojot pa valdības māju, transformējās par ceturto vietu pasaulē, to es nezinu. Taču publiski izskanēja tieši šāda ziņa, kas ir nepatiesa. Eiropas Centrālās bankas dati par 2003. gadu liecina, ka starp 10 ES kandidātvalstīm Latvija ieņēma piekto vietu pēc ASV dolāru transakciju skaita. Ir naivi domāt, ka mūsu bankas spēj „pārstrādāt” vairāk dolāru nekā Krievija vai Japāna. Nākamā kļūda ir jēdzienu sajaukšana – ir atšķirība starp aizdomām par iespējamo naudas atmazgāšanu un naudas atmazgāšanas faktu. Tās ir divas dažādas lietas. Vai naudas atmazgāšana tiešām notiek, vajadzētu runāt šīs jomas profesionāļiem – piemēram, prokuratūrai, bet no viņiem tādu informāciju neesam saņēmuši.
Pagājušajā gadā tika izvirzītas četras apsūdzības naudas atmazgāšanā, un divos gadījumos šis fakts tika pierādīts. Šogad jau ir izvirzītas divdesmit astoņas apsūdzības, un fakti apstiprinājušies četrpadsmit gadījumos.
Noziedzniekiem vajag legalizēt iegūtos līdzekļus, tādēļ, kamēr pastāv noziedzība, vienmēr arī ir pastāvējusi, pastāv un pastāvēs noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizācija jeb naudas atmazgāšana. Jautājums ir cits – kāda ir banku loma šajos procesos? Ja noziedznieks dodas uz nozieguma vietu ar automašīnu BMW, vai tad noziegumā ir vainojama mašīna? Vai kūlas dedzināšanā Latvijā ir vainojami sērkociņi? Tāpat ir ar bankām – ja bankas tiek izmantotas naudas atmazgāšanai, tad vainojamas ir ne jau bankas, tām nav jākontrolē noziedznieki, tas ir citu institūciju pienākums. Ja rodas aizdomas par naudas atmazgāšanu, tad bankām ir jāatturas no aizdomīgās transakcijas, ja tas ir iespējams. Jebkurā gadījumā – vai nu transakcija tiek vai netiek veikta – aizdomu gadījumā bankām par to ir jāziņo tiesībsargājošajām institūcijām. Tālāk jāstrādā profesionāļiem, bet tikai bankām nevar uzvelt visu atbildību, nevajag pārvērtēt banku lomu cīņā ar noziedzīgi iegūtas naudas legalizāciju.
Minējāt divdesmit astoņas apsūdzības, bet es gribu teikt, ka tikpat vainīgs ir Uzņēmumu reģistrs, kas atļauj reģistrēt fiktīvas firmas, un Valsts ieņēmumu dienests pieļauj situāciju, kad no valsts budžeta ar fiktīvu firmu palīdzību tiek izkrāpts PVN. Vai banka ir vainojama par to, ka fiktīvā firma ir atvērusi kontu? Ne jau banka reģistrēja šo firmu Uzņēmumu reģistrā, tādēļ no bankas nevar prasīt, lai tā „sazīmētu” fiktīvu firmu. Iznāk tā, ka banka nevar atvērt kontu Latvijā oficiāli reģistrētam uzņēmumam. Un kāpēc bankām ir jāmeklē uzņēmumu patiesie īpašnieki? Vai valsti tas neinteresē? Turklāt bankas ir lielākās ziņotājas par naudas atmazgāšanas iespējamajiem gadījumiem, lai gan tas jau ir sekundāri – vispirms taču ir jāizdara noziegums, lai naudu iegūtu. Likums no bankām prasa, lai tiktu ziņots par aizdomīgām transakcijām, kas varētu norādīt uz naudas atmazgāšanu, bet patiesībā bankas bieži vien ziņo arī par finanšu darījumiem, ar kuru palīdzību varētu tikt īstenoti ekonomiskie noziegumi. Likums neparedz bankām šādu, savā ziņā izmeklētāja, rīcību.
Tādēļ vēlreiz saku, ka LKB nav faktu, kas liecinātu par to, ka kāda no Latvijas bankām ir iesaistīta noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas ķēdītē. Arī tām divām bankām, kuras pie mums vairākkārt tika minētas kā naudas atmazgātājas, nav uzrādīta neviena konkrēta apsūdzība. ASV Valsts departamenta ziņojumā bija runāts par viedokli un iespēju, nevis par faktiem. Arī pēc tam nekādi fakti nav paziņoti.
Pilnu intervijas tekstu lasiet septembra žurnālā “Kapitāls”!