2005. gada pirmajā mēnesī atklātībā parādījās cīņa, kas aizkulisēs jau risinājās gandrīz gadu – jautājums par to, vai Valsts kasei (turpmāk – VK) arī turpmāk vajadzētu turpināt piedalīties 2. līmeņa fondēto pensiju pārvaldīšanā vai arī aiziet no šī tirgus.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
To, kāpēc tā sākusies tieši tagad, nosaka likums par valsts fondētajām pensijām, kurā rakstīts, ka līdz 2004. gada 31. decembrim valdībai jāizvērtē valsts fondēto pensiju shēmas darbība. Ņemot vērā vēsturi – to, ka 2001. gada vidū, kad šis likums tika pieņemts, pensijas privāto pārvaldītāju neesamības dēļ bija atļauts pārvaldīt tikai Valsts kasei, bet trīs ar pusi gadu laikā privātie pārvaldītāji izveidojušies un nostiprinājušies, šāda izvērtēšana neizbēgami ietver arī jautājumu par to, vai Valsts kasei arī turpmāk jāturpina piedalīties šajā tirgū. Tā kā pastāv divi pilnīgi atšķirīgi viedokļi šajā jautājumā, tad dzimuši arī divi pilnīgi pretēji lēmumu projekti. Pirmais, Finansu ministrijas sagatavotais, paredz ierobežojumu atcelšanu VK un tā faktisku nostiprināšanos tirgū, bet otrais – Komercbanku asociācijas iesniegtais – piedāvā pakāpeniski izbeigt VK piedalīšanos fondēto pensiju shēmas līdzekļu pārvaldīšanā.

Komercbanku asociācijas prezidents Teodors Tverijons uzsver, ka pensiju līdzekļu pārvaldīšanas uzticēšana Valsts kasei 2001. gadā notika tikai tādēļ, ka privātie pārvaldītāji tolaik vēl nebija izveidojušies. “Jau likuma veidotāju iecere bija tāda, ka VK šajā tirgū piedalās tikai pagaidām,” viņš saka. Tādēļ Finanšu ministrijas sagatavotos grozījumus valsts fondēto pensiju likumā, kas paredz VK iespēju paplašināšanu, vienlaikus saglabājot tai visas pašreizējās priekšrocības, viņš vērtē krasi negatīvi. “Šāds projekts būtu loģisks tad, ja privātie strādātu slikti un nespētu tikt galā ar saviem pienākumiem. Taču tā nav. Pirms lēmuma pieņemšanas valstij jāizvērtē fondēto pensiju shēmas darbība kopumā, kā to prasa likums, nevis tikai Valsts kases darbs, kā tas ir noticis patiesībā, tad arī kļūs skaidrs, vai VK turpmākā darbība šajā tirgū ir nepieciešama,” viņš uzsver. T. Tverijons uzskata, ka VK piedalīšanās pensiju pārvaldē jābeidz ar 2006. gada 31. decembri, taču jau šobrīd jānovērš VK priviliģētais stāvoklis un ar to saistītie tirgus kropļojumi (būtībā runa ir par tūlītēju, no VK juridiski atdalītas valsts ieguldījumu sabiedrības veidošanu, kas strādātu pensiju pārvaldes tirgū pēc tādiem pašiem noteikumiem, kā privātie – līdzīgi kā valstij piederošā Hipotēku banka strādā banku tirgū – aut. piez.).

Tirgus kropļojumi

Argumentu pret VK dalību tirgū privātajiem pārvaldītājiem ir pietiekami. “Valstī ar brīvā tirgus ekonomiku, ja kādā jomā privātie uzņēmumi labi tiek galā ar saviem pienākumiem, tad nav nekāda pamata tam, lai valsts tur iejauktos un kropļotu tirgu,” uzskata Parex Asset Management prezidents Roberts Idelsons. Galu galā arī maize, tāpat kā pensijas, ir stratēģisks produkts, taču tas nevar būt par pamatu tam, lai tiktu veidots valsts uzņēmums klātbūtnei šajā tirgū.” Tomēr galvenie privāto pārvaldītāju pārmetumi vērsti pret tirgus kropļojumiem, kurus rada VK piedalīšanās pensiju pārvaldē. Tie ir – pensijas VK pārvaldījumā nonāk automātiski, bet privātajiem fondiem, lai tās piesaistītu, jāpārliecina privātpersonas uzrakstīt attiecīgu iesniegumu. Otrkārt, VK netiek pakļauta tādai pašai regulēšanai kā privātie pārvaldītāji – privātos uzrauga Finanšu kapitāla tirgus komisija, bet Valsts kasi – Finanšu ministrija (šis punkts izraisa privāto pārvaldītāju īpašus iebildumus, jo, viņuprāt, investīcijas un pensiju pārvalde ir jāuzrauga profesionāliem šīs jomas speciālistiem, kurus Finanšu ministrija nodrošināt nespējot – aut. piez.). Treškārt, būtiski atšķiras izmaksu struktūra – Valsts kases pensiju pārvaldītājiem nav jāmaksā par uzraudzību, telpu īri, mārketingu utt. Ceturtkārt, tiek norādīts uz zināmu interešu konfliktu – Valsts kase, no vienas puses, ir valsts parādzīmju emitents, bet, no otras puses, kā pensiju līdzekļu pārvaldītājs – šo pašu parādzīmju pircējs. Visbeidzot, piektkārt, tas vienkārši neatbilstot Valsts kases funkcijām, un agri vai vēlu ES institūcijas uz šo faktu norādīs.

Turklāt, pēc privāto pārvaldītāju domām, šos trūkumus nekompensē nekādas priekšrocības. Roberts Idelsons saka, ka aplama ir diezgan daudzu klientu pārliecība par to, ka VK pārvaldītie līdzekļi ir lielākā drošībā nekā tie, kurus pārvalda privātie līdzekļi. “Gan privāto, gan valsts konservatīvie ieguldījumu plāni riska ziņā ir vienādi. Ja notiks vispasaules finanšu krīze, tad vienādi cietīs VK pārvaldītie līdzekļi un privāto pārvaldītāju konservatīvie ieguldījumu plāni.”

Taisnības labad jāsaka, ka ienesīguma ziņā VK pārvaldītie līdzekļi šobrīd ir starp nozares līderiem un pašreiz iekasētās komisijas maksas ir viszemākās (0,75% no aktīviem gadā, salīdzinot ar privāto pārvaldītāju iekasētajām maksām, kas pārsniedz 1% no aktīviem – aut. piez.). Taču nav apšaubāms, ka VK pensiju pārvaldīšanas formās gaidāmas izmaiņas, kas saistītas ar papildus izmaksām, kuras šobrīd jau maksā privātie pārvaldītāji. Tādēļ jāšaubās, ka VK spēs saglabāt pašreizējās priekšrocības – augstu ienesīgumu un zemas izmaksas.

Valstij paliks maza daļa

Arī Hansabankas klientu apkalpošanas daļas vadītājs Māris Mančinskis uzsver, ka valsts stabilizējošā loma, kas bija svarīga fondēto pensiju sistēmas darbības pirmsākumos, šobrīd vairs nav nepieciešama. “Diskusija jau nav par ienesīgumu vai darbības kvalitāti, bet gan par to, ka valstij vienkārši nav ar to jānodarbojas.” Viņš gan uzskata, ka pat tad, ja valdība pieņems lēmumu turpināt VK darbību pensiju pārvaldīšanā, valsts pārvaldītā pensiju tirgus daļa turpinās samazināties. “2004. gada sākumā valsts pārvaldīja 52% pensiju tirgus, 2005. gada sākumā – jau vairs tikai 31%. Pagājušajā gadā no Valsts kases pie privātajiem pārvaldītājiem pārgājuši 75 000 klientu.” M. Mančinskis ir pārliecināts, ka šī tendence turpināsies arī nākotnē un ilgtermiņā valstij vienkārši nebūs izdevīgi pārvaldīt nelielu pensiju tirgus daļu – nepieciešamo investīciju apjoms pārsniegs iespējamos ienākumus.

Tomēr jāpaliek tirgū

Valsts kases Valsts fondēto pensiju shēmas līdzekļu pārvaldīšanas departamenta direktors Uldis Paukšens atzīst, ka pašreizējā VK darbība pensiju tirgū kropļo šo tirgu, un pārmaiņas, t.i., valsts ieguldījumu sabiedrības dibināšana, ir nobriedušas. Tomēr viņš min arī būtiskus argumentus turpmākajai valsts darbībai šajā tirgū. “Pirmkārt, 11 000 klientu ir apzināti izvēlējušies Valsts kases pakalpojumus, un, ja valsts izdomātu pārtraukt darbošanos šajā tirgū, rodas jautājums – ko ar viņiem darīt. Piespiest pāriet pie privātajiem? Ļaunākajā gadījumā tas var beigties pat ar tiesu, jo būtībā runa ir par to, ka valsts nepildītu saistības, kuras tā uzņēmusies. Otrkārt, saskaņā ar likumdošanu, aktīvus nodot kādam citam nav iespējams, tikai naudu. Tas nozīmē, ka, ja tiktu pieņemts lēmums izbeigt VK darbību pensiju pārvaldīšanā, esošie aktīvi divu gadu laikā būtu jāpārdod, kas nozīmē, ka klientiem var tikt nodarīti zaudējumi – neviens nevar garantēt, ka tos izdosies pārdot par labāko iespējamo cenu, nemaz jau nerunājot par to, ka šo divu gadu laikā nebūs iespējams investēt naudu ar pietiekami lielu atdevi.” (VK uzskata, ka vienīgais variants, kas garantē pret zaudējumiem, ir šo aktīvu kā vesela kopuma pārdošana izsolē citām ieguldījumu sabiedrībām, par to liecina viens no VK sagatavotajiem dokumentiem. “Šajā gadījumā valsts atgūtu valsts fondēto pensiju shēmas ieviešanas stadijā izlietotos valsts budžeta līdzekļus un būtu nodrošināta ieguldījumu plānu darbības nepārtrauktība,” teikts šajā dokumentā. Privātie pārvaldītāji ar šādu variantu nav mierā, jo uzskata, ka VK būtu vienkārši pēc zināma algoritma jānodod savi klienti privātajiem – aut. piez.)

Piekrītot tam, ka VK pārvaldīšanā esošo klientu skaits un pārvaldāmo līdzekļu apjoms vēl turpinās samazināties (VK domā, ka tās tirgus daļa stabilizēsies 15% līmenī no tirgus – aut. piez.), pēc U. Paukšena domām, pastāv arī citi argumenti, kādēļ būtu vēlams izveidot valsts ieguldījumu sabiedrību. “Ja valsts izdomās iesaistīt ierēdņus trešā līmeņa pensiju shēmā, tad kādēļ gan to nevarētu darīt ar valsts ieguldījumu sabiedrības palīdzību. Bez tam valstij būtu vajadzīga šāda sabiedrība citu fondu līdzekļu, piemēram, ceļu fonda un ieguldījumu garantiju fonda, līdzekļu pārvaldīšanai. Un, visbeidzot, nav izslēgts, ka pēc 10 – 15 gadiem, kad tuvosies pirmo pensiju shēmu dalībnieku pensiju izmaksu laiks, viņi, vēloties lielāku drošību un stabilitāti, sāks atgriezties valsts uzņēmuma paspārnē,” tā U. Paukšens.

Visu izvērtējot, šķiet, ka privāto pārvaldītāju pusē taisnības un racionālo argumentu ir vairāk. Ņemot vērā valsts kā likumdevēja iespējas, šīs problēmas tiesiskie aspekti ir atrisināmi. Jebkurā variantā – neviena no pusēm neapšauba nepieciešamību nekavējoties novērst tirgus kropļojumus, kas saistīti ar atsevišķas valsts sabiedrības dibināšanu un neizbēgamu izmaksu palielināšanos. Šajā gadījumā VK pensiju plānu pašreizējā atraktivitāte (ilūzija par drošību, augsts ienesīgums, zemas izmaksas) krasi samazināsies. Ņemot vērā straujo klientu skaita kritumu jau pagājušajā gadā, kad visi šie faktori bija VK pusē, jādomā, ka to klientu skaits, kas pāries pie privātajiem pārvaldītājiem, vēl palielināsies. Ja tā, tad jau pēc viena vai diviem gadiem valsts var saskarties ar problēmu – cirst sunim asti pa gabaliņam (nīkuļot ar arvien mazāku klientu skaitu) vai arī visu uzreiz (aiziet no tirgus pilnībā).

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form