Oļegs Jemeļjanovs: Diskontējot nākotni
Foto: Privātais arhīvs

2020. gads tuvojas beigām un vajadzētu izdarīt pirmos secinājumus attiecībā uz to, kāds tas bija no ekonomikas un finanšu tirgu viedokļa. Šķietami vienkāršs uzdevums: dramatiska sižeta esamība, reizēm pat ar apokaliptisku līdzību, jaunas tendences gandrīz katrā dzīves jomā, neapšaubāmi traģiskas epizodes atsevišķu cilvēku privātajās dzīvēs. Bet cilvēkiem, kurus interesē vēsture kopumā, vēl vairāk, ekonomikas un finanšu tirgu vēsture, 2020. gada sižets nemaz nešķiet tik dramatisks, jo tas diezgan precīzi iekļaujas tādas vēstures šablonu rāmjos, kas atkārtojas. Mēģināsim noskaidrot, kāpēc?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

No kurienes mēs nākam...

Ekonomika. 2020. gada notikumus ekonomikas jomā var viennozīmīgi raksturot kā krīzi. Bet vai šī ekonomiskā krīze bija tik negaidīta? Krīze iestājas tad, kad preču un pakalpojumu pieprasījums kļūst būtiski zemāks par šo preču un pakalpojumu piedāvājumu. Savukārt, ekonomiskās krīzes pretstats ir ekonomiskais bums, preču un pakalpojumu pieprasījumam būtiski pārsniedzot piedāvājumu un ražotāju spējas to apmierināt.

Šīs svārstības un, attiecīgi, nelīdzsvarotība starp pieprasījuma un piedāvājuma lielumu var notikt dažādu iemeslu dēļ. Ekonomisti šīs svārstības sauc par ekonomiskās aktivitātes cikliem, pieminot vismaz četrus to veidus. Piemēram, īstermiņa "krājumu cikli", kuru ilgums svārstās no 3 līdz 5 gadiem, atspoguļo uzņēmumiem nepieciešamo laiku, lai apstrādātu informāciju par pārmērīgu ražošanas līmeni un nerealizētās produkcijas krājumiem, kā arī laiku, kas ir nepieciešams, lai šos krājumus realizētu.

Savukārt ilgtermiņa tehnoloģiskie "supercikli", kuru ilgums svārstās no 45 līdz 60 gadiem, atspoguļo zinātniski tehnoloģiskos "izrāvienus", paverot kvalitatīvi jaunas iespējas ražošanas paplašināšanai un ļaujot izveidot jaunas ekonomikas nozares ar citu tehnoloģiju režīmu. Droši vien daudzi ir dzirdējuši par klasisko biznesa ciklu, kas ilgst 7-11 gadus. Šī cikla ietvaros notiek būtiskas svārstības ne tikai ražošanas (un, attiecīgi, krājumu) apjoma līmenī, bet arī svārstības investīciju apjoma līmenī, pieņemot un īstenojot investīciju lēmumus, kas paildzina ciklu. Tādējādi 2020. gada krīze lieliski iekļaujas klasiskā biznesa cikla hronoloģijā, īpaši ņemot vērā to, ka pasaules IKP izaugsmes temps 2019. gadā bijis zemākajā līmenī kopš 2009. gada1. Bija nepieciešams tikai "katalizators".

Pandēmija. Šoreiz par "katalizatoru" kļuva jauns koronavīruss. Iespējams, tas bija vienīgais pārsteigums. Visas savas vēstures gaitā cilvēce ir saskarusies ar epidēmijām un pandēmijām. Pateicoties medicīnas panākumiem, šo bioloģisko parādību ietekme ir dramatiski samazinājusies, bet pilnība tos "izskaust" cilvēce nevarēs nekad. Pēdējo 20 gadu laikā pasaule jau ir saskarusies ar infekcijas slimību uzliesmojumiem: SARS, MERS, cūku gripa, putnu gripa, Ebola, Zikas vīruss utt. SARS un MERS ir divas koronavīrusu izraisītās slimības. Abi šie vīrusi ir COVID izraisošā vīrusa tālie "radinieki". Šoreiz vīruss ir izrādījies "lipīgs", bet mazāk fatāls.

Tas var izklausīties nedaudz zaimojoši, ņemot vērā daudzus traģiskus pašreizējās pandēmijas iznākumus. Bet, racionāli paskatoties uz situāciju, mēs to nevaram salīdzināt ar piemēram 1918.-1920. gadu, kad plosījās "spāņu gripa" un arī bija pandēmija. Pēc vēsturnieku vērtējumiem ar "spāņu gripu" saslima līdz pat 1/3 no pasaules iedzīvotājiem, nāvējošo iznākumu skaitam svārstoties no 2% līdz 20%2.

Finanšu tirgi. Cilvēki, kuri nav tiešā veidā saistīti ar finanšu teoriju un praksi, piedzīvo milzīgu pārsteigumu, redzot to, cik strauji ir atjaunojušies pasaules akciju tirgi. Sāksim ar "sausu" teoriju. Tā apgalvo, ka akciju vērtība atspoguļo uzņēmuma kapitāla daļas vērtību. Savukārt uzņēmuma kapitāla vērtība ir atkarīga no uzņēmuma peļņas lieluma nākotnē.

Teorija arī apgalvo, ka nākotnes peļņa ir mazāka par tās šodienas reālo vērtību vai pirktspēju: par vienu eiro nākotnē, visticamāk, jūs varēsiet iegādāties mazāk preču un pakalpojumu nekā šodien. Izmantojot zinātnisko terminoloģiju, akcijas vērtība ir atkarīga no uzņēmuma diskontētās kopīgās peļņas visā tā pastāvēšanas periodā.

Diskontēšana jeb vērtības samazināšana notiek, izmantojot procentu likmes. Jo augstāka ir procentu likme, jo zemāka ir nākotnes peļņa. Savukārt procentu likmes ir atkarīgas no "bezriska" procentu likmēm, kuras, piemēram, maksā valdības par savām parādsaistībām. Šīs likmes atspoguļo laika efektu: atliekot patēriņu šodien, jūs sagaidāt tā izaugsmi nākotnē. Otrkārt, procentu likmes, kuras maksā uzņēmums, ir atkarīgas no pašas kompānijas riska līmeņa: solīdi uzņēmumi ar labu reputāciju, pārbaudītu produkciju un uzticamiem patērētājiem, maksā zemākas procentu likmes nekā jauni uzņēmumi jaunradītās ekonomikas nozarēs.

Apkopojot visu iepriekš teikto, akcijas kurss atspoguļo investoru novērtējumu attiecībā uz uzņēmuma nākotnes peļņu, kas koriģēta, ņemot vērā šodienas procentu likmju līmeni.. Tas nozīmē, ka esošais akciju tirgus stāvoklis ir mūsu nākotnes novērtējums, ņemot vērā šodienas vēsturiski zemās procentu likmes. Finanšu tirgus dzīvo nākotnē un atspoguļo investoru gaidas attiecībā uz šo nākotni nulles vai pat negatīvu procentu likmju apstākļos. Tāpēc šodien mēs dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos, bet rītdien mēs jau redzam savu nākotnes dzīvi normālā pasaulē. Turklāt, visstraujāk atjaunojas tieši to kompāniju akcijas, kuru nākotnes perspektīvas mēs vērtējam kā sevišķi daudzsološas.

Amerika un pārējie. Daudziem rodas iespaids, ka akciju tirgus, pirmkārt, aug tikai Amerikā. Kopš 2020. gada sākuma, lielāko amerikāņu uzņēmumu akciju indekss "Standard & Poor's 500" pieaudzis par 15%, lielāko japāņu uzņēmumu "Nikkei 225" akciju indekss palielinājies par 13%, Zviedrijas "OMX Stockholm 30" indekss par 7%, vadošo Vācijas uzņēmumu "DAX 30" indekss par 3%, bet lielāko britu kompāniju "FTSE 100" indekss vispār kritis par 13%. Turklāt, ja paskatāmies pēdējo desmit gadu rezultātus, "Standard & Poor's 500" akciju indekss ir pieaudzis gandrīz 3 reizes, kamēr "Nikkei 225" akciju indekss ir audzis "tikai" 2,6 reizes un "DAX 30" akciju indekss 1,9 reizes.

Pirmkārt, tas objektīvi atspoguļo labākus ASV ekonomikas rādītājus šajā periodā: šīs valsts ikgadējais IKP pieaugums vidēji bija 2,8%, salīdzinot ar 1,0% Japānas un 1,7% Vācijas gadījumā. Otrkārt, finanšu tirgu loma un ietekme ASV sabiedrībā vēsturisku iemeslu dēļ ir daudz augstāka. "Dow Jones" akciju indeksam sasniedzot 30 000 punktus, prezidents Tramps to nosauca par "svēto skaitli". Diezin vai no Eiropas līderiem varētu sagaidīt šādu pietāti pret akciju tirgu. Treškārt, tehnoloģiju kompāniju akciju īpatsvars ASV indeksos ir daudz augstāks (vairāk par 25%) salīdzinājumā ar Eiropas indeksiem (mazāk par 10%), kur dominē finanšu un rūpniecības sektora kompāniju akcijas. Un tieši tehnoloģiju kompāniju akcijas pēdējo desmit gadu laikā demonstrē apsteidzošu dinamiku.

Ceturtkārt, institucionālie faktori ietekmēja, piemēram, Japānas akciju tirgu. 2014. gadā šīs valsts pensiju fonds pieņēma lēmumu aktīvāk ieguldīt līdzekļus Japānas un ārvalstu kompāniju akcijās. Vēlāk tam pievienojās arī šīs valsts centrālā banka, tās akciju portfeļa īpatsvaram šodien jau sasniedzot 8% no visa Japānas akciju tirgus kapitalizācijas. Tas arī izskaidro "Nikkei 225" indeksa apsteidzošo pieauguma tempu salīdzinājumā ar Vācijas akcijām, neskatoties uz sliktāko IKP dinamiku. Beidzot, vēsture norāda uz to, ka situācija var mainīties. No 1980. gada līdz 1989. gadam Japānas akciju tirgus indekss pieauga 5,5 reizes un Vācijas akciju tirgus indekss 3,7 reizes, ASV akciju tirgum augot "tikai" 2,6 reizes. Turklāt, Japānas IKP ikgadējais pieauguma temps šajā periodā bija, vidēji, 4,5%, Vācijas IKP vidēji auga par 1,9% gadā un ASV IKP par 3,5%. Savukārt no 1997. līdz 2007. gadam Vācijas akciju tirgus indekss pieaudzis par 90%, ASV par 51%, kamēr Japānas akciju indekss palika nemainīgs. Turklāt, ASV IKP ir vidēji audzis par 3,1% gadā, Vācijas IKP par 1,6%, bet Japānas IKP tikai par 1,0%3. Tādējādi, vēl nesenā vēsturē mēs varam atrast ilgstošus laika periodus, kur dažādu ģeogrāfisku reģionu indeksi uzrāda ļoti labu akciju tirgu dinamiku. Vēl vairāk, ekonomikas stāvoklis bija tikai viens no faktoriem, kas ietekmēja akciju kursu.

Centrālās bankas, valdības un finanšu tirgi. 1930. gadu Lielās depresijas laikā centrālās bankas, neskatoties uz tirdzniecības kariem un finanšu tirgu sabrukumu, īstenoja stingru monetāro politiku, vēl vairāk pasliktinot situāciju. Mācoties no šīs pieredzes, pasaules finanšu krīzes laikā, kad 2008. gada septembrī bankrotēja ASV investīciju banka "Lehman Brothers", centrālās bankas sāka steidzami "eksperimentēt" ar finanšu sistēmas glābšanas metodēm. Tas izpaudās tajā, ka tās ir sākušas piešķirt līdzekļus milzīgā daudzumā ("drukāt naudu") komercbankām, cenšoties uzturēt to finanšu dzīvotspēju, starpbanku kreditēšanas tirgum piedzīvojot lielas "kļūmes". Šie līdzekļi tika piešķirti pret vērtspapīru ķīlu, tādējādi pozitīvi ietekmējot to cenas.

Visbeidzot, 2009. gada martā šīm pūlēm pievienojās arī ASV Finanšu ministrija, paziņojot par banku finansiālā atbalsta programmas darbības uzsākšanos ar nolūku atdzīvināt iesaldēto kreditēšanas tirgu. Ne velti, akciju tirgus, kurš pirms tam krita vēl veselu pusgadu, tieši 2009. gada martā arī sasniedza "bedres dibenu". 2020. gadā centrālās bankas un valdības izmantoja iepriekš gūto pieredzi, un paziņoja par palīdzības paketēm finanšu sistēmai un reālajam sektoram. Turklāt izdarīja to ne tikai ātrāk - jau aprīlī-maijā, bet arī daudz lielākā apjomā, vairākkārt pārsniedzot 2008.-2009. gada līmeni. Finanšu tirgi, atceroties iepriekšējās krīzes pieredzi, reaģēja uz to gandrīz zibenīgi. Tieši tāpēc, pasaules finanšu krīzes laikā, akciju cenas krita pusgadu pirms "bedres dibena" sasniegšanas, bet pandēmijas laikā tās tieši tādā pašā laika periodā jau bija atguvušas visus zaudējumus.

Inflācija. Jautājumu par to kāpēc un kā centrālās bankas "drukā" naudu, mēs jau esam apsprieduši. Ņemot vērā to, ka tās, lielākā vai mazākā mērā, īsteno šo politiku jau pēdējās desmitgades laikā un negatīvās procentu likmes jau uzskatāmas par "normu", jautājumu par to "kur tad ir šī inflācija?" uzdod arvien biežāk. Lai to saprastu, vispirms jānoskaidro, ko mēs saprotam ar inflāciju. Ja mēs ar inflāciju saprotam patēriņa preču un pakalpojumu cenu kāpumu, tad tiešām attīstītajās valstīs inflācijas līmenis ir bijis ļoti zems.

Laika periodā no 2010. gada līdz 2019. gadam patēriņa preču un pakalpojumu cenu vidējais līmenis eiro zonas valstīs ir palielinājis tikai par 14%, bet ASV par 19%4. Šī tendence, protams, ir novērojama arī attiecībā uz vidējā darba atalgojuma pieauguma tempu: vidējā darba atalgojuma pieaugums eiro zonā bija 21% un ASV 27%5. Papildus tam, ka ekonomikas izaugsmes temps šajā periodā bija ievērojami zemāks nekā "treknajos gados" pirms pasaules finanšu krīzes, jāatceras vēl viens ļoti svarīgs aspekts, kas daudz ko izskaidro. Padomju bloka sabrukums, Ķīnas un daudzu citu attīstības valstu "atvēršanās" 1990. gados radīja situāciju, kad daudzu rūpniecības uzņēmumu ražošanas jauda tika masveidā pārcelta uz šīm valstīm.

Tas veicināja gala patēriņa preču cenu kritumu, samazinoties pieprasījumam pēc mazkvalificēta darbaspēka attīstītajās valstīs, vienlaikus, veicinot pieprasījumu pēc darbaspēka jaunattīstības valstīs. Rezultātā vidējais darba atalgojums, piemēram, Ķīnā, laika periodā no 2010. līdz 2019. gadam, ir audzis 2,5 reizes6. Kopumā patēriņa cenu vidējais līmenis visās attīstības valstīs šajā periodā ir palielinājis par 65%. Tas pilnībā atspoguļo pasaules darba sadalījuma modeli pēdējo 20-30 gadu laikā, proti, attīstītās valstis ieguldīja kapitālu un tehnoloģijas, attīstības valstīm nodrošinot darbaspēku un izejvielas. Tas nozīmēja, ka attīstītajās valstīs ieguvēji bija tie, kuriem piederēja kapitāls (uzņēmumu akcijas) un zināšanas. Savukārt, attīstības valstīs ieguvēji bija tie, kuri spēja nodrošināt darbaspēku un kuriem bija pieeja izejvielām.

Mēs noskaidrojām no kurienes mēs nākam. Kurp mēs ejam? Turpinājums sekos...

1 Starptautiskais Valūtas fonds, "World Economic Outlook".

2 Hannah Hagemann, "The 1918 Flu Pandemic Was Brutal, Killing More Than 50 Million People Worldwide", NPR, 2020. gada 2. aprīlis.

3 IKP dinamika, Starptautiskais Valūtas fonds; ASV "Standard & Poor's 500", Japānas "Nikkei 225" un Vācijas "DAX 30" akciju indeksa dinamika.

4 Starptautiskais Valūtas fonds.

5 Eurostat, ASV Darba statistikas birojs.

6 Ķīnas Nacionālais statistikas birojs.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Finanšu ministrija Lehman Brothers Starptautiskais Valūtas fonds
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form