Saka, ka industriālās revolūcijas laikā tipiskā darba diena Anglijas rūpnīcā varēja ilgt līdz 16 stundām. Šodien pat divreiz īsāks darbalaiks dažiem liekas par ilgu. Tik tiešām - netrūkst aicinājumu samazināt darba laiku vēl vairāk, un eksperti pašlaik strīdas par to, kāda varētu būt saīsinātās darba nedēļas ieviešanas ietekme uz iekšzemes kopproduktu, darbinieku produktivitāti un pašsajūtu.
Tomēr darba tirgus nākotni redzu nevis striktā darba laika regulējumā, kas obligātā kārtā būtu attiecināms uz visiem darbiniekiem, bet gan arvien lielākā darba nosacījumu elastībā. Katram darbiniekam pašam atkarībā no savām prioritātēm arvien biežāk būs iespēja izvēlēties gan savas darba nedēļas ilgumu, gan pensionēšanas vecumu.
Vidējais darba nedēļas ilgums turpinās sarukt, vienalga kas par to rakstīts Darba likumā
Ir visai loģiski, ka, pieaugot iedzīvotāju ienākumiem, labums no katra nākamā eiro arvien samazinās, un tāpēc aug pieprasījums pēc brīvā laika. Eiropas Savienībā pastāv negatīva sakarība starp ienākumu līmeni un darba nedēļas ilgumu – turīgās valstīs mēdz strādāt mazāk stundu (1. attēls). Arvien vairāk cilvēku izvēlas strādāt nepilnu laiku vai elastīgi; mazāk cilvēku pēc pilna laika pamatdarba beigām dodas blakusdarbā. Tādējādi faktiskais darba nedēļas ilgums samazinās, pat situācijā kad "pilna laika darba" ilgums Latvijas Darba likumā nemainīgi paliek 40 stundu līmenī.
1. attēls. Darba laika ilgums un to dinamika Eiropas Savienības valstīs
Avots: Eurostat dati; autora aprēķins.
Tendence vidējai darba nedēļai kļūt īsāka gandrīz visās valstīs saglabāsies arī turpmāk: pakāpeniska rutīnas darbu automatizācija padarīs darbu arvien radošāku; attiecīgi arī darba nosacījumi kļūs arvien elastīgāki, un tie cilvēki, kuri vēlēsies darbā pavadīt mazāku dzīves daļu, varēs savas vēlmes īstenot. Ja četru dienu darba nedēļa kādu padara laimīgāku, tad šim cilvēkam un sabiedrībai ir vienalga, kā tas ietekmēs iekšzemes kopproduktu. Iekšzemes kopprodukts nav nekāds gala mērķis, kuru būtu jāmaksimizē ar visiem spēkiem un līdzekļiem - iekšzemes kopprodukts ir viens no starpmērķiem, kas kalpo cilvēku labsajūtai, un nevis otrādi.
Nav jābaidās, ka automatizācija iznīcinās darbvietas. Bez tehniskā progresa un automatizācijas darba ražīgums lauksaimniecībā būtu tik zems, ka visiem darbspējīgiem iedzīvotājiem, kuri nav kara dienestā, būtu jāstrādā ar lāpstu, lai pabarotu sevi un karavīrus; un tieši tā tas arī bija pirms dažiem gadsimtiem, kad par zinātnieka vai mākslinieka profesiju atļāvās sapņot tikai daži. Tagad arvien vairāk cilvēkiem hobijs un darbs ir viena un tā pati nodarbe, un ar laiku cilvēku daļa, kas varēs atļauties šādu greznību, tikai pieaugs.
Mūsdienās izklausīsies neticami, bet industriālās revolūcijas laikā Anglijā bija populāras tādas profesijas kā žurku tvērējs, modinātājs un boulinga ķegļu salicējs. Pašlaik šādas profesijas nepastāv – tās aizvietoja peļu slazds un modinātājpulkstenis, automatizēta kļuva arī boulinga spēļu zāle, un ķegļus savās vietās novieto speciāla iekārta. Žurku tvērēji bija zaudētāji no tehniskā progresa – īstermiņā viņi palika bez darba, tāpēc nācās pārkvalificēties un iemācīties kaut ko jaunu. Sabiedrībai tehniskais progress viennozīmīgi nāca par labu – lai par to pārliecinātos, pietiek salīdzināt kaut vai pašreizējo Londonu ar Čārlza Dikensa romānu skatiem. Turklāt kopš tiem laikiem bezdarbs ir nevis pieaudzis, bet sarucis; darbvietu kvalitāte un darba apstākļi ir būtiski uzlabojušies, bet vispārējais dzīves līmenis – pieaudzis.
Katrs varēs pats izvēlēties savu darba nedēļas ilgumu
Ikvienam no mums dzīves posmā no pilngadības sasniegšanas līdz pensijas vecumam paredzami vidēji ap 200 tūkst. stundu (atskaitot miegu un ēšanu), kurus varam iztērēt pēc saviem ieskatiem. Viens dod priekšroku darbam, otrs – ģimenei, trešais – hobijiem, citi mēģina kombinēt un balansēt iepriekšminētās lietas dažādās proporcijās. Neviena no šīm izvēlēm nav laba vai slikta, jo katrs cilvēks maksimizē savu laimes sajūtu (ekonomistu žargonā - derīgumu), un šī izvēle vienmēr ir subjektīva.
Katram no mums dzīvē ir atšķirīgas prioritātes, tāpēc neatbalstu saīsinātā darba laika "uzspiešanu" visai sabiedrībai obligātā kārtā. Piemēram, ar saīsināto darba laiku diez vai kādam izdosies kļūt par Olimpisko spēļu čempionu vai Nobela prēmijas laureātu – daudziem cilvēkiem šie mērķi ir svarīgi, un tie prasa smagu darbu. Klīst leģendas arī par Vinstona Čērčila un Īlona Maska darba režīmu - šie cilvēki, visticamāk, būtiski ciestu, ja viņiem nebūtu atļauts strādāt vairāk par četrām dienām nedēļā. Arī sabiedrība no viņu darba laika ierobežošanas tikai zaudētu.
Darbs jo tālāk, jo vairāk pārvēršas no iztikas avota par sirdslietu un vienu no cilvēka pašrealizācijas instrumentiem. Piemēram, gan Čērčils, gan Masks bija pietiekami turīgi, lai dotos pelnītā atpūtā vēl jaunībā, tātad darbs viņiem abiem ir kas vairāk par peļņas objektu. Grūti skaitīt darba stundas, un muļķīgi tās ierobežot cilvēkiem, kam darbs ir hobijs un hobijs ir darbs. Runājot Tomasa Edisona vārdiem: "Es savā mūžā neesmu strādājis nevienu dienu. Viss, ko es darīju, bija tīra izklaide."
Tas jāņem vērā gados jauniem cilvēkiem, kuri domā par savām izglītības prioritātēm - darba vide ir strauji mainīga, tāpēc pieprasījums pēc profesijas, kas kāda priekšstatos ir prestiža un var nest lielus ienākumus, nākotnē var mainīties un šī profesija var pat izzust. Savukārt kļūstot par savas sirdslietas meistaru un darot to, ko paši vēlaties un kas sagādā gandarījumu, iespējams, ka jūs savā mūžā vairs nestrādāsiet ne stundu.
Rezumējot – mūs gaida pakāpeniska virzība uz (vēl) elastīgākiem darba mūža nosacījumiem, kur katrs pats izvēlēsies savu pensionēšanas vecumu un darba laika ilgumu. Šī virzība ir atbalstāma, jo var būtiski palielināt mūsu laimes sajūtu jeb derīgumu. Ja kāds vēlas strādāt mazāk un cits – vairāk, tad abos gadījumos būtu jāļauj cilvēkiem īstenot viņu ieceres.