Olga Procevska, 'Rīgas Laiks': Satversme un publiskās domāšanas gals
Foto: F64

Antiintelektuālisms (šaurākā nozīmē – nepatika pret intelektuāļiem, plašākā – neuzticēšanās domāšanai, intelekta un intelektuālu nodarbju nicināšana, ēteriskas prātošanas pretstatīšana "reāliem darbiem", skaidrai pārliecībai un labi trenētiem ķermeņiem) ir tipiska autoritāru un totalitāru ideoloģiju sastāvdaļa.

Totalitāri režīmi to spēj izkopt līdz pilnībai, salāgojot ar vadoņa - reālā darītāja, saimnieka - kultu. Demo­krātiskas iekārtas antiintelektuālā žan­­ra tīrību atļauties nevar, tomēr zemākā koncentrācijā šis uzskats pastāv arī tajās. Latvijas gadījumā tas labi pamanāms Satversmes ievada jeb preambulas apspriešanas un nostiprināšanas procesā.

Viens no argumentiem, ar ko preambulas projekta iesācēji un atbalstītāji pamato tās nepieciešamību, ir tas, ka tauta nezinot vai esot aizmirsusi, vai nespējot atrast īstās Latvijas valsts vērtības, tādēļ tās tautai esot jāsniedz skaidri formulētu priekšrakstu veidā.

"Mums nav citas alternatīvas kā valodu pēcreferenduma gaisotnē vēreiz atgādināt, ka Latvija eksistē tādēļ, ka eksistē latvieši, bez kuriem šai valstij vienkārši nav jēgas" (bijušais aizsardzības ministrs Artis Pabriks); "dažas lietas, kas 20. gadu sākumā likās pašas par sevi saprotamas, bet ar visām režīmu maiņām vēlākajos gadu desmitos vienai da­ļai nav īsti skaidras" (vēsturnieks Ai­­­nārs Lerhis); "preambula zināmā mē­­rā aizpilda šo neziņu, šo neizpratni, šo samulsumu" (jurists Lauris Liepa); "ir valstis, kas var pastāvēt bez preambulas vai pat bez konstitūcijas, jo tur cilvēkiem valsts pamatvērtības ir pašsaprotamas. Diemžēl jau pats fakts, ka Latvijā divvalodības referendums vis­­pār varēja notikt, pierāda, ka šeit lie­­lai daļai šīs vērtības nav pašsaprotamas" (Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, visi izcēlumi mani). Šādu izteikumu ir bijis daudz vairāk nekā daži šeit minētie. Tie ir atšķirīgi niansēs (agrāk tauta saprata un tagad nesaprot; citās valstīs saprot, bet pie mums nesaprot; vai nu visi nesaprot, vai arī nesaprot tikai labi nojaušama daļa), bet tos visus vieno pārliecība par sabiedrības intelektuālo impotenci, neticība tam, ka Latvijas tauta pati varētu tikt galā ar neskaidrību (ja tāda vispār pastāv, par ko tautai arī nav ļauts izlemt pašai). 

Konstitūcija, tāpat kā citi likumi un juridiski dokumenti, ir publiskas lietošanas objekti - to saturs un nozīme atklājas nevis tajā, kā tie individuāli tiek skaidroti, bet gan - kā tie tiek sociāli izmantoti. Tādēļ preambulas antiintelektuālā daba ir vērsta ne tik daudz pret individuālo domāšanu, kā to saprot, piemēram, Hanna Ārente, bet gan pret to, ko mēdz dēvēt par publisku domāšanu (public reasoning). Turklāt, būsim godīgi, nav sevišķi daudz cilvēku, kas ir noskaņoti uz in­­dividuālām konstitūcijas teksta studijām, un preambula diez vai to kaut kā ietekmēs. Tomēr Satversmes ie­­­vads var kalpot par instrumentu publisku diskusiju regulēšanai.

Ideja par to, ka pastāv specifisks - kolektīvs, sabiedrisks - prāta izmantošanas veids, nāk no Imanuela Kanta un nonāk pie Džona Roulza un Jirgena Hābermāsa. Publiskās do­māšanas jēdziens paredz iespēju, ka ar prātu (racionalitāti) apveltītu cilvē­­ku kopums spēj identificēt problēmas, publiski diskutēt par tām ar ar­­gu­­mentu palīdzību, pārliecināt opo­­nentus un galu galā nonākt pie vis­­pārēji pieņemama šo problēmu risinājuma. Par to, kādiem jābūt šīs diskusijas nosacījumiem, domas da­­lās, taču šeit vienmēr tiek uzsvērta paļaušanās uz prātu, pieļāvums, ka racionalitāte var darboties ne tikai katra personīgās dzīves lēmumos, bet arī publiskajā telpā; ka diskusiju ceļā pat visnotaļ atšķirīgiem ļaudīm ir iespējams nonākt pie nosacītām, tai vai citai kopienai derīgām patiesībām.

Neaizmirsīsim, ka preambulas ideja radās no ierosinājuma noteikt Satversmē negrozāmus (tātad nedis­ku­tējamus) pantus. Tādējādi mūsu preambula izaugusi no pilnīgi pre­­tēja uzskata, kāds ir Kantam, Roul­­zam un Hābermāsam, - nevis no pieņēmuma, ka cilvēkam piemītošais prāts rada sabiedrisku diskusiju, bet no pārliecības, ka diskusijas ir apjukuma, prāta trūkuma pazīme. Dis­­kusijas tiek uzlūkotas nevis kā ceļš, kurā, iespējams, varētu tikt at­­rasta patiesība, bet gan kā neziņas un nesaprašanas rezultāts, kā prāta defekts. Kurš zina, tas nediskutē. 2012. gada valodu referendumu preambulas aiz­­stāvji uzskata par nepatīkamu un loģisku iznākumu pārāk lielai diskusiju brīvībai, savukārt pašu preambulu - par līdzekli pret šā­­­du diskusiju iespējamību nākotnē. Aizliegt tās jau neviens netaisās - mēs taču esam demokrātiska valsts! -, taču ierobežot publisko re­fleksiju rāmjos, kas neapdraud esošo lietu kārtību, gan varētu.

Publiskās domāšanas ierobežošanas prakse izteiksmīgi izpaudās jau preambulas apspriešanas procesā, ļaujot tikai minēt, kādas iespējas pavērsies, kad preambula tiks pie­­­ņemta (šķiet, ka pienācis laiks beigt flirtēt ar varbūtības izteiksmi). Kon­ference, kur rūpīgi atlasītu dalībnieku vidū nebija neviena, kuram būtu nevis tikai kosmētiski kritiska, bet pamatoti noraidoša pozīcija; mediju raksti un de­­bates, kurās preambulas kritiķi tiek saukti par pretlatviskiem elementiem, valsts nodevējiem, kosmopolītiem, un, visbeidzot, pieņemšana Saeimā pirmajā lasījumā, kur iebildumi vairs bija tikai ārpus varas (koalīcijas) esošajiem - bez jelkādas iespējas ko ietekmēt. Preambulas kritika šai procesā pakāpeniski marginalizēta līdz tādai pakāpei, kad jau pati vēlme diskutēt, praktizēt publisko do­­­māšanu, kļūst par pretvalstiskuma pazīmi.

Preambula ir svarīga gan kā teksts, gan kā process. Kā procesā tajā iz­­­paužas necieņa pret cilvēka prātu un publiskās domāšanas spējas nicinājums. Kā teksts tā piedāvā instrumentus šī nicinājuma īstenošanai, maksimāli sašaurinot diskusijām pieļaujamo lauku. Tā, manuprāt, ir viena no sliktākajām lietām, ko konstitūcija var nodarīt savai tautai.

  

  

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus