1. ĀL 38.pants paredz, ka ārsts ir brīvs savā profesionālajā darbībā ārstniecībā. Šī likuma norma kā augstāka normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhijā, domājams, būtu jārespektē arī Ministru kabinetam, apstiprinot MADEKKI nolikumu. Tādējādi nevarētu paredzēt, ka valsts pārvaldes iestādei ir tiesības izvērtēt sertificēta ārsta profesionālo darbību, ja tā atbilstoši likumam veikta viņa specialitātē un piemērojot noteiktā kārtībā apstiprinātas medicīniskās tehnoloģijas. Ja minētie nosacījumi ievēroti, tad ārsta pieļautās neprecizitātes, nolaidība vai vienkārši neveiksme nekādi nevarētu būt par pamatu administratīvās lietas uzsākšanai. Tie būtībā ir civilprocesā vai atsevišķos gadījumos – kriminālprocesā, risināmi jautājumi. Par legāli veiktu profesionālo darbību, domājams, ārstu nevarētu administratīvi sodīt, jo nav izdarīts administratīvais pārkāpums, tas ir, “prettiesiska, vainojama darbība vai bezdarbība, kura apdraud valsts vai sabiedrisko iekārtu, īpašumu, pilsoņu tiesības vai brīvības vai noteikto pārvaldes iekārtu” (Adm. pārkāpumu kodeksa 9.p.). Jāpiezīmē, ka neviena norma ĀL vispār neparedz iespēju ārstu saukt pie administratīvas atbildības, ja viņš savā darbībā ievērojis reglamentējošo normatīvo aktu prasības. Savukārt, APK 32.pantā faktiski norādīts, ka administratīvās sodīšanas iespēja jāparedz ne tikai šajā kodeksā, bet arī kādā speciālajā likumā (citās jomās, piemēram, tamlīdzīga soda iespēja par normatīvo aktu prasību neievērošanu minēta ne vien APK, bet vispārīgi - arī Ceļu satiksmes likumā, Farmācijas likumā, Ieroču aprites likumā u. c.).
Rezumējot, varētu teikt, ka ārstam ir brīva izvēle, piemēram, nosūtīt vai nenosūtīt pacientu uz kādu izmeklējumu, taču šādas darbības vai bezdarbības sekas varētu būt vienīgi civilprasības pamats. Protams, to izskatot, tiesa var noteikt ekspertīzi, kuru iespējams uzticēt veikt arī MADEKKI, taču tādā gadījumā šī iestāde tikai sniegtu atbildes uz tiesas jautājumiem, bet nepieņemtu privātpersonām saistošus lēmumus.
Jāpiezīmē, ka, ievērojot normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhiju, ārsts šobrīd savā profesionālajā darbībā ir brīvs arī, nosakot pacientam pārejošu darbnespēju vai nozīmējot psihotropos medikamentus, ja vien tie varētu būt nepieciešami konkrētā ārsta specialitātē. Lai valsts šīs tiesības ierobežotu, nepietiek ar MK noteikumos iekļautiem uzdevumiem kontroles institūcijai, bet būtu jāpapildina hierarhijā augstākas tiesību normas, piemēram, precizējot Ārstniecības likumā jēdzienu “pārejoša darbnespēja” un paredzot jebkādus papildus kritērijus tās konstatācijai. Bet pašreiz atbilstoši ĀL normām ārstam savs slēdziens par pacienta darbnespēju nebūtu nevienai pārvaldes institūcijai īpaši jāpamato, toties gluži pretēji – vadoties pēc Administratīvā procesa likuma, būtu jāpamato atteikums pacientam izsniegt darba nespējas lapu. Protams, tas nenozīmē, ka ārsti šobrīd pārejošu darba nespēju varētu konstatēt neprofesionāli un pilnīgi nesodīti – tādēļ atkal pastāv civilprocess, kuru var uzsākt, piemēram, pēc pacienta darba devēja vai Sociālās apdrošināšanas pārvaldes iesnieguma.
Interesanta situācija izveidojusies ar pacientu medicīniskajām kartēm. It kā visi ārsti zina, ka tās ir obligāti jāaizpilda gan ambulatorā, gan stacionārā praksē. Arī MADEKKI vai VOAVA kontroles institūcijas savus pārbaudes aktus parasti pamato ar ierakstiem pacientu medicīniskajās kartēs. Tomēr jāsecina, ka pašreiz ārsti šo dokumentāciju pilda vienīgi ieraduma vai augstskolā iemācītas zinātniskas pieejas dēļ. Vēl šā raksta tapšanas dienā valstī vispār nebija apstiprinātas obligātās medicīniskās dokumentācijas, lai gan attiecīgie ĀL 59.pantā paredzētie MK noteikumi bija jāizdod jau līdz 2004.gada 1.novembrim. Veselības ministrijas rīkojumi, ar ko savulaik apstiprināta medicīniskā dokumentācija, jau ilgāk nekā gadu nav spēkā, jo ĀL ir atcelts attiecīgais deleģējums ministrijai. Arī iepriekš šiem rīkojumiem nebija publiska rakstura, tie netika publicēti laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” un, domājams, nekādi neattiecās uz privātpersonām – ārstiem.
Fizisko personu datu aizsardzības likums neliedz aizpildīt par pacientu medicīnisko dokumentāciju, bet var secināt, ka šobrīd to ārsts faktiski dara savām vajadzībām un pēc saviem ieskatiem. Apšaubāmi, vai ierakstus šādā neoficiālā dokumentācijā kontrolējošās institūcijas varētu uzskatīt par pierādījumiem administratīvajā procesā, kurā tieši “iestādei jāpierāda tie apstākļi, uz kuriem tā atsaucas kā uz savu iebildumu pamatojumu” (APL 150.p. 1.d.). Protams, ārstu vispār nevarētu sodīt konkrēti par nekvalitatīvi aizpildītu pacienta medicīnisko karti, jo iestādei savs administratīvais akts jāpamato ar kādas ārējā normatīvā aktā, tas ir, Satversmē, likumā, MK noteikumos, ietvertas tiesību normas pārkāpumu (APL 67.p. 4.d.). Savukārt, medicīniskās dokumentācijas trūkumam nevajadzētu liegt pacientiem saņemt, piemēram, darba nespējas lapu vai medikamentus par diferencētu samaksu. Šeit, domājams, būtu jāpiemēro juridiskās obstrukcijas aizlieguma princips (APL 15.p. 12.d.).
Rezumējot, jāatzīst valsts pienākums kontrolēt, lai ārstniecības personas un iestādes būtu sertificētas, lietotu apstiprinātas medicīniskās tehnoloģijas un savā darbībā respektētu citus ārējos normatīvos aktus. Taču, ja šīs prasības tiek ievērotas, tad pārējās ārsta un pacienta attiecības demokrātiskā valstī nevarētu būt valsts pārvaldes iestāžu intereses objekts. Jāpiezīmē, ka pacienta tiesības saņemt no valsts veselības aprūpes kvalitātes novērtējumu nav absolūtas, bet tikai “normatīvos aktos noteiktajā kārtībā” (ĀL 22.p.).
2. Mūsu posttotalitārajā sabiedrībā joprojām valsts bieži pieprasa dažādus atzinumus par personas veselības stāvokli, un ārstiem tādējādi tiek deleģēti uzdevumi valsts pārvaldē (vispārējie deleģēšanas priekšnoteikumi, tai skaitā, fiziskām personām, ir noteikti Valsts pārvaldes iekārtas likuma V nodaļā). Pieņemt pārvaldes lēmumu attiecībā uz privātpersonu ārstam vai ārstu komisijai deleģēts, piemēram:
1) MK 01.03.05. noteikumos Nr. 159 “Ieroču, munīcijas un gāzes pistoļu iegādāšanās... noteikumi”,
2) MK 06.07.04. noteikumos Nr. 582 “Noteikumi par veselības pārbaudēm transportlīdzekļu vadītājiem...”,
3) MK 11.01.05. noteikumos Nr. 15 “Kārtība, kādā nosakāma alkohola koncentrācija asinīs un izelpotajā gaisā un konstatējams narkotisko vai citu apreibinošo vielu iespaids”,
4) MK 08.06.04. noteikumos Nr.527 “Kārtība, kādā veicama obligātā veselības pārbaude”.
Domājams, tamlīdzīgos gadījumos ārsts neveic ĀL definētās ārstniecības personas funkcijas, viņš nav brīvs savā profesionālajā darbībā, bet ir “amatpersona – fiziskā persona, kura vispārīgi vai konkrētā gadījumā ir pilnvarota pieņemt vai sagatavot pārvaldes lēmumu” (VPIL 1.p. 8.apakšp.). Arī lēmumi par darba nespējas lapas izdošanu vai personas hospitalizāciju pret pašas gribu psihiatriskajā vai infekciju slimnīcā pēc būtības ir attiecībā uz pacientu izdoti pārvaldes lēmumi (administratīvie akti), kam likumā paredzētais vienīgais pamatojums – atbilstošs ārstniecības personas vai konsīlija slēdziens par slimnieka veselības stāvokli. Jāpiekrīt, jautājums ir sarežģīts un varētu būt grūti izprotams, jo nereti viens un tas pats ārsts pacientu vispirms novērtē kā ārstniecības persona, bet tad, balstoties uz šo savu slēdzienu, pieņem pārvaldes lēmumu. Pie tam pacients šajā procesā kļūst par APL 1.pantā definēto privātpersonu ar konkrētām tiesībām. Noteikti varētu diskutēt par ētiskajiem aspektiem procesā, kad ārsts kā dabisks pacienta aizstāvis un uzticamības persona, pēkšņi kļūst par valdības pilnvarotu amatpersonu. Normatīvajiem aktiem, kas deleģē ārstiem minētos uzdevumus, pārsvarā ir būtisks trūkums – nav norādīta valsts pārvaldes iestāde, kuras funkcionālā padotībā ārsts atrodas (VPIL 43.p 1.d.). Privātpersonām nereti valsts nav darījusi zināmu pārvaldes lēmuma apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtību. Dažos no MK noteikumiem kā ārsta lēmuma apstrīdēšanas iestāde gan norādīta MADEKKI. Tomēr jaunāks normatīvais akts - MK 29.03.05. noteikumi Nr.218., nemaz neparedz tamlīdzīgu MADEKKI funkciju – izvērtēt un atcelt ārsta pieņemtos lēmumus valsts pārvaldē. Tāpat jāatzīmē - APK neparedz, ka ārsti būtu administratīvi sodāmi par darbību valsts pārvaldē vai ka MADEKKI varētu tamlīdzīgus sodus piemērot.
Valsts gan faktiski atzīst par formāliem ārstu pieņemtos pārvaldes lēmumus, jo nenosaka, ka to izpilde nav apturama apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas gadījumā. Pie šādiem apstākļiem dažādu ministriju runas par medicīnisko pārbaužu nozīmīgumu sabiedrības drošībai vērtējamas kā tukšs populisms. Taču varbūt normatīvo aktu izdevējiem ir grūtības izprast pašiem un skaidrot sabiedrībai specifisku juridisko terminoloģiju, kurā jēdzieni “ārsts” un “ārstniecības persona” šobrīd diemžēl nebūt nav sinonīmi.