2004.gads Latvijas futbola vēsturē tiks atzīmēts ar vairākiem nozīmīgiem faktiem. Šogad Latvijas futbola izlase pirmo reizi savas pastāvēšanas vēsturē piedalījās Eiropas čempionāta finālturnīrā, tika gūts pirmais punkts Eiropas čempionāta finālturnīrā, kāds no Latvijas treneriem devās strādāt uz augstas klases ārzemju klubu, kāds no treneriem saņēma līdz šim nebijuši bargu sodu par tiesneša apvainošanu, kā rezultātā izlasi bija spiests vadīt no tribīnēm, izlases treneris pats pameta izlasi atlases cikla vidū.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Visi šie fakti ir saistīti ar vienu cilvēku – Latvijas futbola izlase galveno treneri Aleksandru Starkovu. Futbola speciālistu, kas savu vārdu Latvijas futbola vēsturē ierakstīja jau 80.gados, kad Rīgas “Daugavas” sastāvā kā spēlētājs centās Latvijas PSR klubam palīdzēt iekļūt PSRS futbola Augstākajā līgā. Toreiz nepaveicās, taču šobrīd, strādājot Latvijas futbolā trenera statusā, ir palīdzējis mūsu valsts futbolam uzlidot nebijušos augstumos.

Protams, Starkovam, kā izlase trenerim bija arī savas dīvainības, kas bieži vien izraisīja nesapratni un izmisumu līdzjutējos un futbola speciālistos. Kā piemēri minami Miholapa ietiepīgā “vilkšana aiz ausīm” izlasē, Zemļinska un Blagonadeždina pieaicināšana izlasē tad, kad abiem minētajiem bija novērojams acīmredzams formas kritums, nevēlēšanās variēt ar taktiku, spītīgi spēlējot pēc shēmas “4-4-2”, kā arī “Skonto” futbolistu lobēšana izlases rindās. Taču tieši Starkovs, ar visām savām īpatnībām un ietiepību, bija tas, kas Latvijas izlasi uzsvieda nebijušos panākumu augstumos.

Taču visam labajam agrāk, vai vēlāk pienāk beigas. Tā Starkovs pēc “Euro 2004” saņēma darba piedāvājumu, no kura atteikties nespēja. Trenēt Maskavas “Spartak” – tas ir labs izaicinājums jebkuram trenerim, taču ne katrs šādu izaicinājumu saņem.

“Karalis ir miris, lai dzīvo karalis!” Tā tēlaini varētu teikt par Starkovu, kas 17.novembrī aizvadīs pēdējo spēli pie Latvijas izlases stūres, pareizāk sakot – neaizvadīs. Tā būs pēdējā spēle, kuru Starkovs, būdams Latvijas izlases galvenais treneris, vēros no tribīnēm. Pēc tam treneris dosies veltīt visu savu uzmanību “Spartak” klubam, bet Latvijas futbols nonāks liela jautājuma priekšā – “Kas stāsies Starkova vietā pie izlase stūres?”

“Tas nav vienkāršs jautājums, mums ir jāapsēžas un rūpīgi jāpārdomā šis jautājums”, runājot par nākamā izlases vadītāja iecelšanu, skaidro Latvijas futbola federācijas ģenerālsekretārs Jānis Mažeckis, “Tikai pēc 17.novembra par to tiks domāts un pieņemts galīgs lēmums. Visādā ziņā sākotnēji jaunā trenera kandidatūra tiks apspriesta treneru padomē, tad tā tiks nosūtīta Latvijas futbola federācijas valdei, kas tad arī pieņems izšķirošo lēmumu.”

Skaidrs kā diena, ka jautājums par galveno nacionālās izlases treneri nav vienkārši izlemjams, jo tam, kas ieņems šo posteni būs darāmi lieli darbi – izlases morāla stabilizēšana, jo būsim godīgi, pēc Eiropas čempionāta mūsu “zelta puikas” lidinās pa mākoņiem, otrais svarīgais darbs – izlases atjaunināšana. Ir pienācis laiks dažiem no izlases spēlētājiem pateikties par nopelniem un likt noprast, ka pienācis laiks dot ceļu jaunajiem. Tie ir divi svarīgākie darbi, vēl jāņem vērā, ka pēc “Euro 2004” arī līdzjutēji ir izlutināti un tādas kādreiz pašsaprotamas lietas kā zaudējums Portugālei, šobrīd tiek uzskatītas par nepiedodamu traģēdiju.

Kas tad ir tie treneri, kas teorētiski varētu pārņemt Latvijas izlase grožus tik grūtā situācijā, kā šobrīd? Futbola federācija vairākkārt ir pagalvojusi, ka nākamajam trenerim, tāpat kā iepriekšējam, ir jābūt vietējam. Tātad, ja skatāmies uz vietējiem kadriem, tad redzam - kā reālākie kandidāti dominē Jurijs Andrejevs, Jurijs Popkovs, Jurijs Ševļakovs, Genādijs Šitiks un Jānis Dreimanis.

“Runājot par Andrejeva kandidatūru, jāsaka, ka viņam, manuprāt, nav pietiekamas pieredzes, lai patstāvīgi vadītu Latvijas nacionālo izlasi. Protams, viņa priekšrocība ir tā, ka viņš visu laiku ir bijis blakus Starkovam, taču domāju, ka viņš nebūs tāda autoritāte spēlētājiem, kāds bija Starkovs,” savas domas par Andrejeva kandidatūru izsaka laikraksta “Diena” sporta nodaļas redaktors Arturs Vaiders, “pat Starkovam būtu grūti šobrīd, jo spēlētāji ir krietni mainījušies.”

Jāatzīmē, ka nesen redzētajā intervijā ar Aleksandru Starkovu Krievijas televīzijas kanālā “NTV-Mir”, pats Starkovs izteica līdzīgu domu, apgalvojot, ka izlase atrodoties tādās kā panākumu paģirās un tāpēc vadīt to esot samērā grūti.

Neskatoties uz to, laikraksta “Čas” sporta nodaļas redaktors Valērijs Karpuškins par Andrejeva kandidatūru izsakās krietni optimistiskāk: “Pilnīgi atbalstu Andrejeva kandidatūru, manuprāt, tas ir kandidāts numur viens. Tas ir treneris, kas ilgi strādājis ar izlasi, labi pazīst spēlētājus, ir labs speciālists – mierīgs, ļoti labs taktiķis. Andrejevs ir īsts profesionālis.”

Jāatzīmē, ka Andrejevs Latvijas čempionātā lieliski pierāda, ka taktiķis tiešām viņš ir lielisks, ja vien viņam ļauts pašam pieņemt lēmumus komandas sastāva noteikšanai un spēles taktikas izvēlē.

Runājot par Ševļakovu, abi futbola speciālisti atzīst, ka trenerim vēl ir maza pieredze, kas būtu vēl krājama, lai varētu stāties Nacionālās izlase vadībā.

Kā pieredezes visbagātāko Vaiders atzīmē Juriju Popkovu: “Popkovam ir vislielākā pieaugušo komandu trenēšanas pieredze, viņš ir veiksmīgi strādājis ar vairākiem virslīgas klubiem – “Daugavu”, “Liepājas Metalurgu” un “Jūrmalu”. Taču novērojumi liecina, ka Popkovam ir problēmas ar emocijām, tāpat ir nācies novērot viņa netaktisko uzvedību un replikas pret spēlētājiem. Tā treneris nedrīkst rīkoties. Popkovs ir labs taktiskajā un fiziskās sagatavotības ziņā, taču viņam nav psiholoģiskās saites ar spēlētājiem, kas arī ir viņa lielākais mīnuss.”

“Popkovs, manā skatījumā, ir kandidāts numur divi, taču, ja noliek blakus Popkovu un Andrejevu, jāatzīst, ka Andrejevs ir pārāks, jo labāk pārzina komandu un ir autoritāte spēlētājiem,” savu viedokli skaidro Karpuškins.

Šobrīd svarīgu lomu jaunatnes futbola attīstībā ieņem vēl viens kādreizējais “Daugava” meistarkomandas spēlētājs – Genādijs Šitiks. Viņam pieder “Šitika futbola skola”, kas nodarbojas ar jauno talantu audzināšanu un vairākās vecuma grupās viņa futbola skolas audzēkņi ir pat pārāki par “Skonto” jauniešu komandām.

“Tas, ka Šitiks ir lielisks bērnu treneris, vēl nenozīmē, ka viņš būs labs pieaugušo treneris. Genādijs bija labs futbolists, bet viņam nav pieredzes kā pieaugušo komandas trenerim,” stāsta Karpuškins.

Arī Vaiders ir līdzīgās domās: “Sākumā Šitikam ir jādod iespēja pastrādāt ar kādu no virslīgas komandām, un tikai tad varam domāt par viņu, kā Nacionālās izlases vadītāju. Uzskatu, ka Šitikam ir labs potenciāls, lai kļūtu par labu pieaugušo komandas un, iespējams, arī A izlases galveno treneri.”

“Par Jāni Dreimani nevaru teikt neko sliktu, kā par treneri, taču arī viņam nav nopietnas pieredzes ar pieaugušo komandām,” paskaidro “Čas” sporta nodaļas redaktors.

“Manuprāt, Dreimanis cilvēciski nespētu tikt galā ar Latvijas izlasi, kas vēl joprojām morāli nav atkopusies pēc “Euro 2004” panākumiem,” noslēdzot sarunu par vietējiem kadriem, savu viedokli pauž Vaiders.

Par ārzemju speciālistiem, kas šobrīd strādā Latvijas futbolā, abiem speciālistiem ir līdzīgs viedoklis.

“Uzskatu, ka neviens no abiem lietuviešu speciālistiem nevarētu uzņemties šo posteni. Zeļkēvičam labākie gadi ir jau aiz muguras, arī par Širmeli man nav pārliecības. Interesantākais kandidāts ir Grigorčuks, taču arī viņam nav nepieciešamās pieredzes. Viņš ir ļoti interesants, domājošs treneris, kuru, manuprāt, vajadzētu iesaistīt darbā ar kādu no Latvijas jaunatnes izlasēm. Bet runājot par Ešvortu – es viņu neredzu kā labu Latvijas izlases treneri,” savu redzējumu par “vietējiem” ārzemju speciālistiem pauž Vaiders.

“Ārzemnieki Latvijas klubos strādā ļoti interesanti. Zeļkēvičs ir ļoti labi pastrādājis ar liepājniekiem, arī Širmelis ir ieguldījis krietnu darbu “Ventspils” komandā, taču nespēja novest to līdz veiksmīgam sezonas nobeigumam. Manuprāt, Zeļkēvičs Latvijas izlasei būtu labs, taču nedomāju, ka viņš gribēs to uzņemties,” savu skatījumu skaidro Karpuškins, papildinot “Protams, būtu labi, ja mēs varētu piesaistīt Latvijas izlasei kādu augstas klases ārzemju treneri, taču šobrīd Latvijas futbola federācijai nav tādu līdzekļu, bet “second hand” mums nav vajadzīgs. Mēs neesam tik bagāti, lai pirktu “second hand” trenerus.”

“Šis atlases cikls mums ir ar minimālām izredzēm, tāpēc svarīgi būtu atrast kādu, kas varētu sākt nodarboties ar rekonstrukciju Latvijas izlasē. Jāpasaka paldies Zemļinskim, Blagonadeždinam un Astafjevam un jāsāk būvēt jauns izlases modelis ap Koļinko, Stepanovu, Rubinu, Laizānu un Verpakovski. Latvijai šobrīd ir nepieciešams tāds treneris, kas neskatīsies uz spēlētāju bijušajiem nopelniem,” viedokli par prasībām pret nākamo treneri skaidro Vaiders.

“Es tomēr trenera meklējumos labprātāk skatītos uz ārzemēm. Lindstrēms hokejā bija ļoti labs piemērs. Manuprāt, Latvijas izlases trenēšanu droši varētu uzticēt Rūdijam Felleram, jo viņš ir speciālists, kas pēdējā gada laikā ir ļoti labi iepazinis Latvijas izlasi,” pus pa jokam, pus nopietni nobeigumā piebilst Vaiders.

“Kod kurā pirkstā gribi, visi sāp” – tā var aprakstīt situāciju, kas šobrīd ir izveidojusies ap izlase galvenā trenera iecelšanu. Kam tad īsti tiks uzticēts šis postenis uzzināsim līdz novembra beigām, taču, lai arī kāds būtu futbola federācijas lēmums, svarīgi lai tas atbilstu Latvijas futbola interesēm, nevis kāda vēlmēm lobēt vienu vai otru klubu mūsu valstī. Bez tam kritizētāji un atbalstītāji būs jebkurā gadījumā.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form