Spēlēs ar jau pieminētajām Šveici un Austriju šāds hokejs deva gaidītos rezultātus, taču spēlēs ar Čehiju, Kanādu un Zviedriju šī stratēģija izgāzās ar lielu troksni. Aizsardzību noturēt neizdevās, savukārt uzbrucēji šogad vārtus guva tikai ar lielām grūtībām, spējot to izdarīt tikai situācijās, kad pretinieks ļāva netraucēti mest pa saviem vārtiem. Pārējos gadījumos, kā piemēram pret Kanādu, vārtus gūt mūsu uzbrukuma censoņi nespēja.
Ja runājam atsevišķi par mūsu izlases rezultativitāti, tad jāpiekrīt TV kanāla 3+ komentētāja Borisa Levi vārdiem, ka Latvijas izlasē nav neviena spēlētāja, kas savā klubā būtu labākais vārtu guvējs, līdz ar to gaidīt, ka nonācis izlases rindās viņš pēkšņi sāks gūt vārtus, ir naivi. Divi hokejisti, kas patīkami izcēlās uz kopējā nerezultativitātes fona bija Sergejs Žoltoks un Grigorijs Panteļejevs. Bija izlasē arī tādi hokejisti kā Aigars Cipruss, Leonīds Tambijevs, Herberts Vasiļjevs, Aleksandrs Semjonovs, kurus parasti mēdz dēvēt par izlases līderiem, taču šajā čempionātā viņu sniegums bija izteikti zems. Ja paskatāmies čempionāta statistikā tad ieraugām, ka vārtu gūšanas iespēju izmantošanā esam 15.vietā, apsteidzot tikai Franciju. Atceroties cik daudz pa kanādiešu vārtiem meta Vasiļjevs, un cik no šīm iespējām viņš izmantoja, jāsecina, ka statistika rāda trāpīgu un pārdomas raisošu ainu.
Šogad bijām vienīgā izlase, kas izmantoja visu triju līdzi paņemto vārtsargu pakalpojumus, lai gan gribas domāt, ka Naumovs tika laists laukumā tikai tāpēc, ka sataisīja „vētru ūdens glāzē”. Tiem, kas nezina – Naumovs bija sakliedzis uz Lindstrēmu, ka varot sekot Skudras piemēram, ja nedošot viņam stāvēt vārtos. Redz viņš savu iespēju esot gaidījis līdz 30 gadiem, un netaisās savu vietu atdot kaut kādam 24 gadus vecam čalītim (Masaļskis). Lindstrēms, būdams miermīlīgs cilvēks, deva Sergejam iespēju stāvēt vārtos. Kurš labāks – Naumovs vai Masaļskis - spriediet paši, taču pēc šādas izrunāšanās, šķiet, Latvijas izlases vadībai vajadzētu apdomāt, vai nav vērts paskatīties tuvākajās rezervēs pēc kāda, kas varētu ieņemt trešā vārtsarga posteni, jo ne jau tas, cik ilgi esi sēdējis uz rezervista soliņa nosaka to, cik labs vārtsargs, bet gan tas, kā tu spēj aizvadīt spēli, kad tev dota tāda iespēja. Masaļska spēlē pret Čehiju spēju atcerēties tikai vienu kļūdu, Naumova spēlē pret Kanādu – divas. Secinājumus izdariet paši!
Visus Latvijas hokeja fanus, kā arī funkcionārus ļoti nepatīkamā situācijā šajā čempionātā nostādīja kāds latviešu aizsargs – Sandis Ozoliņš. Viņš, apsolīdams savus pakalpojumus pasaules hokeja čempionātā, uz to vienkārši neieradās. Versijas klīda dažādas – vieni teica, ka šis Ozoliņš esot guvis traumu, citi apgalvoja, ka maija sākumā hokejists esot ieputināts sniega vētrā, kas šajā mēnesī Denverā esot pavisam pierasta lieta. Pats hokejists, pēc vairākām dienām, sava drauga Amanda Pučes izdevumā „Sporta Avīze” atzinās, ka viņam esot ļoti kauns un neērti, ka tā esot noticis. Ja pieņem, ka Pēteris Skudra tiek uzskatīts par „tautas nodevēju” tāpēc, ka regulāri neierodas uz uzaicinājumiem papildināt izlases rindas, tad kādā gan statusā būtu jāieceļ šis Ozoliņš, kas apsola ierasties izlasē, kā rezultātā mājās tiek atstāts Ignatjevs (kas konfliktējot ar „Spartak” vadību tomēr Rīgā ieradās), bet gala rezultātā „gūst traumu”…
Vēl viena tēma, par ko pēdējā laikā daudz tiek runāts – vai Lindstrēms turpinās trenēt izlasi? Uz šo jautājumu, šķiet, atbildi zina tikai pats Lindstrēms, lai gan īsti nav skaidrs, kāda turpmāk varētu būt zviedru speciālista motivācija strādāt šajā valstī – izlase jau tā šogad „uzlēca augstāk par pēcpusi”, un tiem, kas saka, ka Latvija ar šādu sastāvu ir spējīga cīnīties par medaļām, vēlos teikt – mostaties, ir jau diena! Ja vēl ņem vērā to, ar kādām problēmām Lindstrēmam jāsastopas strādājot LHF pakļautībā, tad jābrīnās, ka viņš vēl tik ilgi atradās pie izlases stūres. Jebkurš sevi cienošs cilvēks jau sen būtu atmetis ar roku visām Lipmana dīvainībām. Laikam tas ir tā saucamais skandināvu sīkstums. Visādā ziņā, ja Lindstrēms nepagarinās līgumu ar LHF, tad, domājams, ne velti šogad pie apvāršņa parādījās Aleksandrs Beļavskis…
Kas attiecas uz pašu čempionātu, tad jāsaka, ka patiess prieks par to, ka Kanāda ieguva zelta medaļas, jo viņi tiešām bija labākie, ko arī pierādīja fināla spēlē pret zviedriem. Čehi un slovāki samaksāja par savu augstprātību, paliekot bez medaļām. Žēl somus, taču uzvar tas, kas gūst vārtus – somi pret Kanādu uzvarēt nespēja, jo pārāk paļāvās uz to, ka būs jāmet „bullīši”. Krievija, no kuras visi kārtējo gadu gaidīja izlases atdzimšanu, kārtējo reizi izgāzās, „izceļoties” ar protesta iesniegšanu un atsaukšanu vienā dienā. Kas vēl? Iepriecināja Francijas izlase, kas tomēr spēja gūt četrus vārtus šajā čempionātā, bet japāņa raidītā ripa savos vārtos, domājams, vēl ilgi paliks hokeja līdzjutēju atmiņā. Čempionāts padevās interesants!
