Klimata pārmaiņas pasaulē vēl tikai vairos ģeopolitisko spriedzi - aizvien dziļākas reliģiskās un kultūru sadursmes. Tuvākajos 20 gados reģionos - Tuvajos Austrumos, Āfrikā, kur jau šobrīd ir ūdens un pārtikas trūkums, sagaidāmi vismaz pāris simti miljonu papildus iedzīvotāju. Viņi būs spiesti meklēt jaunas dzīves vietas un dabiski lūkosies uz mierīgākām, stabilākām zemēm, kur netrūkst dzeramā ūdens un pārtika. Nav šaubu, ka Latviju viņi ievēros pavisam drīz. Tie būs tūkstošiem jauni cilvēki, kuri ieradīsies sabiedrībā, kura jau gadu desmitiem būs zaudējusi savus jaunos.
Būtu bezatbildīgi ignorēt šos un citus nākotnes izaicinājums. Teikt, cerēt, ka tas mūs neskars - ir mazākais naivi. Bezspēcīgi atmest ar roku - tas būtu bezatbildīgi un vienkārši gļēvi. Tā mēs - latvieši nekad neesam darījuši un nedarīsim. Latvieši gadsimtu laikā tā arī nav iemācījušies padoties - ne grūtībām, ne varmākām, ne izaicinājumiem. Mēs vienmēr esam spītīgi meklējuši un kopīgi atraduši risinājumus, kā izdzīvot vissarežģītākajās situācijas.
Ja kāds tagad jautā pēc kādas brīnumainas receptes - ko darīt, tad atbilde ir iepriekšminētā - sākt beidzot sadzirdēt vienam otru, meklēt risinājumus kopā un strādāt kopā. Mums jāsāk atkal kopā skatīties uz priekšu un neļauties noslīkt savstarpējos pagātnes aizvainojumos vai ātras bagātības raušanas akačos.
Kāds varbūt iebildīs un ne gluži bez pamata - vai varam cerēt uz gaišu nākotni atskatoties uz pēdējo 25 gados savārīto? Tomēr šodien aicinu skatīties mazliet savādāk - pamatīgāk, dziļāk un plašāk. Skatoties uz Latvijas valsti tās gandrīz 100 gadu pastāvēšanas laikā, saredzu vismaz 10 ļoti nopietnus iemeslus, kādēļ ticu un turpināšu ticēt Latvijas valstij un tautai.
Viens no, manuprāt pašiem svarīgākajiem iemesliem ir atrodamas jau mūsu valsts himnā. To tālajā 1873. gadā sarakstīja Baumaņu Kārlis. Gandrīz nekavējoties Krievijas impērijas ierēdņi to aizliedza. Bet latvieši spītīgi turpināja to dziedāt. Ievērojiet laiku - toreiz sapnis par savu valsti šķita pilnīgi neiespējams. 1873. gadā Krievijas impērija savā stabilitātē šķita mūžīga un nesatricināma. Bet latvieši sanāca kopā koros, Dziesmu svētkos un lūdza - Dievs, svētī Latviju!
Mūsu senči nelūdzās ierēdņiem, ķeizariem vai lielvarām. Viņi lūdza Dievam! Latvieši spītīgi turpināja lūgt un lūgt arī pēc tam, kad šo lūgšanu turpināja aizliegt, bet dziesmu grāmatas konfiscēt. Līdz beidzot, pēc 45 gariem gadiem - 1918. gadā lūgšana tapa atbildēta. Pēc daudziem satricinošiem pārbaudījumiem, ilgas un neatlaidīgas lūgšanas latvieši tika pie savas valsts.
Pirmais iemesls ir acīmredzams - Latvijas valsts ir Dieva atbildēta lūgšana!
Sekojošo Brīvības cīņu laikā no 1918. līdz 1920. gadam Latvijas patrioti nereti stājās pretī daudzkārt lielākam un krietni labāk bruņotam pretiniekam. Bermonta milzu armija vien bija ko vērta! Jaundibināto valsti nosargāja patiesi ideālisti, kuri ticēja sapnim par Latviju. Viņi nostāvēja un uzvarēja kaujās, kurās šodienas pragmatiķi un tā dēvētie - reālpolitiķi sen būtu padevušies un pārdevušies. Latvijas pirmie aizstāvji bija visaugstākās raudzes sapņotāji, drosminieki un ideālisti.
Otrais iemesls arī ir acīmredzams. Latvijas aizstāvji, valsts dibinātāji nepadevās pat īpaši bezcerīgās situācijas. Latvijas patriotiem vienkārši nepiedien padoties!
Pēc Pirmā pasaule kara Latvija bija lielvaru izlaupīta, sagrauta un izpostīta zeme. Bet ..... burtiski divdesmit gadu laikā latvieši radīja vienu no modernākajām, stabilākajām un izglītotākajām valstīm Eiropā. Tas apliecina - latvieši māk strādāt gudri, neatlaidīgi, mērķtiecīgi un rezultatīvi.
Trešais iemesls - mums ir labs piemērs kā uzbūvēt priekšzīmīgu un modernu Eiropas valsti. Vienreiz sanāca, sanāks arī otro reizi.
1940. gada okupācija bija briesmīgs pārbaudījums - čekas terors un masveida deportācijas uz Sibīriju. Desmitiem tūkstoši salauztu un aizlauztu likteņu.
Vai man jājautā, kas ir ceturtais iemesls? Komunista režīma upuri turpināja ticēt Latvijas valstij čekas pagrabos un Sibīrijas ledājos. Ar kādām tiesībām mēs šodien uzdrošināmies vispār čīkstēt?
Otrais pasaules karš saplosīja neskaitāmas valstis un tautas. Latviju - īpaši. Desmitu, pat simtus tūkstošus spēcīgāko un gaišāko latviešu vīru liegabalgaļā samalt vēlējās ļaunie ģēniji - Staļins un Hitlers. Viņi dzina ar durkļiem brāli pret brāli, tēvu pret dēlu. Dēlu pret tēvu.
Piektais iemesls ir vienkāršs. Latvieši spēj izdzīvot un atgriezties pat no pekles, kur mūs varmācīgi ierāva divas naidīgas lielvaras.
Pēc Otrā pasaules kara pār Eiropai nolaidās baisais Dzelzs priekškars. Vājas tautas abpus mūrim būtu bezcerībā nolaidušas rokas. Tikai ne latvieši. Atliek tikai apbrīnot tos cilvēkus, kuri kodolstindzinošajos Aukstā kara laikos - 60.,70. gados turpināja ticēt Latvijas valsts atdzimšanai!
Patrioti Latvijā nepadevās pat pēc atkārtotiem cietumsodiem. Trimdas aktīvisti ar neizsmeļamu radošumu un drosmi turpināja klauvēt pie starptautiskās sabiedrības sirdsapziņas pat tad, kad komunistu režīms izskatījās ilgmūžīgāks par dinozauru laikmetu. Latvieši nepārtrauca torpedēt Padomju režīmu pat pēc Berlīnes, Budapeštas un Prāgas pretestības salaušanas.
Sestais iemesls ir skaidrs. Latvieši reiz sajutuši brīvību nav spējīgi to aizmirst. Latvijas brīvības idejas dēļ latvieši ir gatavi kontrabandas ceļā ienest sērkociņus pat vistumšākajos bezcerības tuneļos.
80. gadu otrā pusē ekonomiskā sabrukuma dēļ PSRS līderis Mihails Gorbačovs iedomājas mazliet plašāk atvērt brīvību logu. Komunistam nepiedienīgs naivums! Viņš nezināja ar ko viņam ir darīšana! Gandrīz nekavējoties - 1987. gadā pie Brīvības pieminekļa ieradās pirmie drosmīgie. Nebaidoties no čekas represijām, iespējamiem cietumsodiem, tā paša gada 14. jūnijā un 23. augustā pie Brīvības pieminekļa pirmie pārdesmit drosmīgie sarīko protesta demonstrācijas. Viņiem seko tūkstoši.
Septītais iemesls ir šāds - Padomju režīmam bija brutāla čekas mašinērija, pilna Sibīrija ar cietumiem, spiegi un ziņotāji uz katra stūra. Drosmi un spītību latviešiem izrūnīt nespēj nekas!
Cīnoties par savu valsti latvieši, gadsimtiem ir apliecinājuši ne tikai drosmi, bet arī radošuma pilnu izdomu. Kopā ar brāļiem lietuviešiem un igauņiem, latvieši 1989. gadā izveidoja vienu no iespaidīgākajiem moderno neatkarības kustību simboliem - Baltijas ceļu. Tas arī mūsdienās, 25 gadus vēlāk ir izcils piemērs citām tautām.
Astotais iemesls ir skaists un iespaidīgs. Liela mērķa labā mēs spējam sadoties rokās - viens ar otru un ar brāļiem Lietuvā un Igaunijā. Darot to tik iespaidīgi, ka pasaule nespēj palikt vienaldzīga.
1991. gads Latvija bija īpašu pārbaudījumu laiks. Janvāra barikādes apliecināja kaut ko īpašu. Cilvēki ticot valstij, tautai - pašiem sev, bija gatavi upurēt visdārgāko - savas dzīvības. Nav šaubu, ka atliktu vien pāris Padomju armijas modernajiem tankiem izšaut pa barikādēm, lai acumirklī to aizstāvjus samaltu asiņainā putrā.
Devītais iemesls ir barikāžu kopībā ierakstīts. Brīvība, neatkarība ir idejas, kuru dēļ mēs arī nesenā pagātnē bija gatavi ziedot visdārgāko - savas dzīvības.
Desmito iemeslu nevaru jums izstāstīt. To vienkārši jāredz! Līdz asarām aizkustinošā un bezgala sirsnīgā filma "Ručs un Norie" ir kārtējais brīnišķīgs apliecinājums un bezgala smalkjūtīgā atzīšanās mīlestībā Latvijai. Tās dabai, zemei, cilvēkiem. Latvija ir skaistu nianšu zemu, kur ir brīnišķīgi četri izteikti gadalaiki, kur gandrīz ik katrs saullēkts un saulriets ir gleznots ar visskaistākajām pasteļkrāsām. Latvija ir sapnis un dārgums, kuru ir jāsaudzē un jānosargā - mūsu bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem. Tā ir zeme, kurā sakņojas mūsu atmiņas, mūsu vecāku piemiņu, mūsu valoda. Jāspēj saredzēt un saprast, ka Latviju nesimbolizē politiķi, kuri nāk un iet. Īstā un patiesā Latvija ir Ručs.
Vēl varētu saukt un saukt iemeslus un katrs no mums šo sarakstu varētu papildināt. Mēs redzam, ka Latvijas valsts un tauta spējusi pastāvēt un izdzīvot ārkārtīgi grūtos laikos nevis pamatojoties uz kaut kādiem racionāliem un pragmatiskiem apsvērumiem. Latvijas gara spēks balstās uz kaut ko daudz, daudz stiprāku. Mūsu vecākus, vecvecākus, valsts dibinātājus un tās aizstāvji, visus Latvijas patriotus ir vienojis un turpina vienot trīs fundamentālas lietas, kuras nekļūdīgi atpazīs katrs izglītots cilvēks. Vērtības, kas kopā ņemot padara ikvienu nesalaužamu.
Ar mums vienmēr ir bijusi Ticība, Cerība un Mīlestība. Lielākā no tām ir Mīlestība.
Mīlestība uz savu tautu un valsti - Latviju.
Dievs svētī Latviju!