Sāksim ar pašiem pamatiem. Jaunais Laiks un vēlāk arī partijas, kuras atšķēlās un atkal apvienojās Vienotībā - sevi dēvēja par godīgās politikas, caurspīdīguma, Eiropas labāko demokrātisko vērtību pārstāvošiem politiskajiem spēkiem. Jau no pirmsākumiem tika solīti augstāki principi, politiskā atbildība, balstīta labākajās demokrātijas tradīcijās. Ja kāds vēl atceras, tad pirms kāda laika mums bija pašpasludinātā Tiesiskuma koalīcija. Protams, daudzi jau sen par to ņirgājās un sauca Vienotības vēlētājus par naiviem.
Tomēr Latvijā bija gana daudz cilvēku, kuri pasaulē pieredzējuši, ka godīga politika, patiesas demokrātiskas tradīcijas veiksmīgi darbojās - nes stabilitāti, drošību un uzplaukumu tautai, valstij. Tādēļ daudzi izvēlējās atbalstīt šo partiju. Protams, cilvēki nebija tik naivi, lai noticētu, ka viss uzreiz būs gludi un skaisti. Tomēr bija cerības, ka ar laiku partija, mācoties un rūdoties, spēs noturēties uz šī pasludināta ceļa. Diemžēl nu jau gadiem labticīgie Vienotības vēlētāji tiek ciniski krāpti. Pasaulē nav nekas pretīgāks par tādiem cilvēkiem, kuri paši skaļi sludina augstas morāles vērtības un paši tās klaji piesmej. Diemžēl Vienotība kopā ar savu vecbiedru Zaķi ir tieši šādu cilvēku apvienība.
Vēlreiz atgādināšu, ka viens no lielākajiem Vienotības vērtību sludinātāju karogiem ir bijusi cīņa ar korupciju. Atceramies, kā Vienotības cilvēki par katru cenu ir aizstāvējuši tādus korupcijas pašieceltus apkarotājus kā Juta Strīķe vai Jānis Maizītis. Katrs puslīdz zinošs politiskās korupcijas pētnieks labi zina, kas ir pirmā skaidrā pazīmē, ka politiķis varētu būt korumpēts - tie ir neizskaidrojami lieli skaidrās naudas uzkrājumi.
Tā ir ļoti smagu aizdomu ēna un augstā demokrātijas vērtības un godīgās politikas sludinātājiem vajadzētu no šādiem politiķiem vairīties kā no mēra. Tomēr Vienotības biedri, kad runa bija par savējo - Dzintaru Zaķi, tad par to brīnumainā kārtā aizmirsa. Viņi izlikās neredzam, ka Zaķim gadiem ilgi "zeķē" bija iekrājušās pamatīgi naudas žūkšņi. 2004. gadā viņš deklarēja skaidras naudas uzkrājumus - 40 786 eiro (28 665 Ls), 2005. gadā - 68 987 eiro (48 485 Ls), 2006. gadā - 57 522 eiro (40 724 Ls), 2007. gadā - 53 642 eiro (37 700 Ls), 2008. gadā - 44 109 eiro (31 000 Ls), 2009. gadā - 24 900 eiro (17 500 Ls), 2010. gadā - 59 461 eiro (41 790 Ls).
Ja kāds jautā, kur ir balstīts apvainojums Vienotības liekulībā un dubultmorālē, tad šie skaitļi runā paši par sevi. Neskatoties uz "dīvainībām", kas ir aprakstītas katrā korupcijas pētnieku grāmatā, Zaķis tika ievēlēts Vienotības valdē, Saeimas Nacionālā drošības komisijā, kļuva arī par Vienotības Saeimas frakcijas vadītāju. Zaķis saņēma visplašāko atbalstu no visas Vienotības. Pēkšņi visi kaismīgie godīgās politikas sludinātāji apklusa kā ūdeni mutē ieņēmuši. Kad runa ir par "savējo", tad pēkšņi bija citas godīguma mērauklas. Protams, ka nevienam vien Vienotības atbalstītājam bija jānorij smagi pārsteiguma krupji.
Vienotībai drīz pienāca nākošais pārbaudījums ar Zaķi. Un atkal tas pats - klaja dubultmorāle. Pirms trīs gadiem Zaķis tika pieķerts blēdībās ar nodokļiem. Viņš locījās un locījās, līdz beidzot bija spiests atzīt, ka ir vainīgs. Viena lieta ir Zaķis, bet tagad runāsim par pārējiem Vienotības vadošajiem dižbiedriem. Normālās valstīs un it īpaši pie godīgas politikas sludinātājiem Dzintars Zaķis nekavējoties būtu, partijas biedru aicināts, nolicis parlamenta deputāta mandātu. Tas būtu darīts arī vienkārši partijas vadības tālredzības dēļ - šāda situācija ir graujoša partijas reputācijai un reitingiem. 2012. gadā Zaķis neatkāpās, palika pie sava deputāta mandāta. Vēl vairāk - viņš neatkāpās pat no Vienotības Saeimas frakcijas vadītāja amata.
Tā bija no vispretīgākajām liekulības izrādēm Latvijas politikas vēsturē. Kad Vienotības Saeimas frakcijas deputātiem jautāja, kurš iekšējā balsojumā ir ļāvis viņam saglabāt šo posteni, tad viņi atteicās to atklāt. Jā, jā, jā - es runāju par to politisko spēku, kurš vienmēr ir skaļi sludinājis un aicinājis padarīt visus svarīgākos Saeimās lēmumus par atklātiem. Kārtējo reizi, te nav runa par Zaķi vienu pašu, te ir runa par Vienotību kā politisko partiju. Neviena partija nekur pasaulē nav pasargāta no negodprātīgiem biedriem. Tomēr nekur šie biedri netiek klaji un ciniski aizsargāti. Zaķis nevarētu turpināt ņirgāties par patiesām godīgas politikas vērtībām, ja viņš nesaņemtu atbalstu no Vienotības vadošajiem biedriem - Saeimas deputātiem. Piedevām tik gļēvā un nožēlojamā veidā, slēpjot savu balsojumu. Kas piedevām, atkal un atkal bija kliedzošā pretrunā ar pašu aicinājumiem.
Tāpat bez Vienotības vadošo biedru atbalsta Dzintars Zaķis nevarētu piedalīties 2014. gada Saeimas vēlēšanās. Vismaz no Vienotības saraksta - nē. Tie bija konkrēti cilvēki, konkrēti partijas vadītāji, kuri viņu iekļāva Latgales vēlēšanu apgabala sarakstā. Zinot gan Zaķa raksturu, gan reputāciju, gan arī darbības metodes. Un atkal notika kaut kas tāds, kas šokē ar savu baiso cinismu. Daudzi Vienotības redzamie biedri, arī man personīgi stāstīja, ka Dzintars Zaķis esot "ļoti aktīvi strādājis savā vēlēšanu apgabalā".
Var tikai apbrīnot to nekaunību, kas viņiem acīs skatoties kaut ko tādu teikt. Viņi noklusēja un izlikās neredzam atbaidošo veidu, kā Zaķis enerģiski tur darbojās. Žurnālam "Ir" viņš stāstīja un tas neapšaubāmi bija zināms viņa partijas biedriem: "Es izbraukāju krustu šķērsu Latgali, visu pierobežu izbraukāju. Piemēram, pēc garām diskusijām mūsu starpā arī Zilupes vadība pamainīja savu politisko kursu (septembrī no SC izstājās Zilupes novada mērs Oļegs Agafonovs - red.)) Vai tiešām Vienotības vadība nesaprata, ko Zaķis vervēja un piesaistīja Vienotības atbalstam? Vai patiešām Solvita Āboltiņa un citi ļoti informēti Vienotības cilvēki nesaprata, kādus "kontaktus" Zaķis ir "pieslēdzis". Jau 2007. gadā avīzē "Diena" žurnāliste Inga Spriņģe rakstā "Vai Terehovas mafijai gals" raksturoja Zaķa sarunu biedru un sabiedroto Latgalē Zilupes novada mēru Oļeģu Agafonovu.
Spriņģe rakstīja: "O. Agafonovs ir iepriekš sodīts, ko apstiprināja arī Valsts policija. Interneta portāls Kriminal.lv raksta, ka astoņdesmito gadu sākumā O. Agafonovs divas reizes tiesāts par huligānismu un vienu reizi par laupīšanu. No cietuma laikiem viņam esot palicis tetovējums Aļi, kas esot arī viņa iesauka zināmās aprindās." Vēl viņa norāda, ka jau 2003. gadā Agafonovs amatpersonas deklarācijā uzrāda skaidrās naudas uzkrājumus 110 tūkstoši latu, 100 tūkstošus dolāru un smalku, prestižu auto. Līdzīga ir arī viņa domubiedru kompānija.
Un Vienotības redzamie biedri, neskatoties uz šo informāciju, turpināja stāstīt, cik ļoti "aktīvi Dzintars Zaķis ir darbojies priekšvēlēšanu kampaņā". Te ir pamats jautāt - vai viņi paši ir tik stulbi vai par tādu uzskata savus vēlētājus un sabiedrību? Vai tiešām Vienotības spice nesaprata, cik dziļi purvā ir iebrists? Un tikai tagad, 2015. gada rudenī ir atskanējušas balsis par iespējamo Dzintara Zaķa izslēgšanu.
Protams, ka nevar pār vienu kārti mest visus Vienotības biedrus. Patiešām ticu, ka, iespējams, vēl daži, redzami Vienotības biedri joprojām tic godīgas demokrātijas principiem. Tomēr ar savu gļēvo konformistisko klusēšanu viņi ir šos principus un vēlētājus nodevuši tikpat ļoti kā tie, kuri gadiem ilgi ir bijušie Dzintara Zaķa lielākie atbalstītāji un līdzzinātāji. Te ir atklāti jāsaka, ka Dzintars Zaķis ar savām korupcijas un melu smakām nekad nebūtu noturējies Latvijas politikas augstākajos slāņos, ja nebūtu saņēmis stingru atbalstu no Solvitas Āboltiņas, Arta Kampara un citiem. Piedevām Solvita Āboltiņa, kuras ilggadējais biedrs brāļojas ar Terehovas apkaimes neparasti veiksmīgajiem uzņēmējiem ir .... Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja. Tas nekad nebūtu noticis, ja viņa nebūtu saņēmusi savas partijas biedru un Saeimas deputātu atbalstu.
Latvijas valsts drošību, protams, apdraud dažādi kremliski kurmji, troļļi un citi mošķi. Tomēr nekas tik ļoti neapdraud Latvijas valsts drošību un valsts ideju, kā cilvēki, kuru darbība ir gadiem ilgi diskreditējusi Satversmē noteiktās demokrātijas vērtības un pamatu pamatus. Augstprātīgi un ciniski gadiem ilgi lietojot dubultmorāles mērauklas, tiek grauta ticība Latvijai kā Eiropas labāko demokrātisko vērtību zemei. Tā ir ir vislielākā nodevība. Un tā nekad nebūtu iespējama, bez gļēvas un klusējošas Vienotības biedru pamata masas piekrišanas.
Arī Vienotības ministru, eirodeputātu un citu redzamu biedru atbalsta. Nav saprotams kā un kāpēc šajā pēc dubultmorāles smakojošajā purvā, kurā gadiem ilgi vairojis Zaķa un biedru cinisms un dubultmorālē, tagad ir iekāpis bijušais eirokomisārs Andris Piebalgs?
Noslēgumā kāds tagad teiks - citas partijas nav ne ar ko labākas. Tas, ka kāda partija gadiem ilgi konvertējusi Brīvības piemineklī iekaltos vārdus mazspējas administratoru miljonos, bet cita par premjera kandidātu saukusi alkatīgu kompartijas nomenklatūras miljonāru, nudien nav nekāds attaisnojums godīgas politikas viltus praviešiem.