Otto Ozols: Sabiedrotā pliķis Latvijas pilsoņiem. Nodevīgs un augstprātīgs
Foto: Privātais arhīvs

Īpaši nepatīkami ir tie brīži, kad negaidīti nodevīgu pliķi saņem no kāda, kuru iepriekš uzskatīji par cienījamu un uzticamu draugu. Tieši tā šobrīd ir rīkojusies kādas agrāk uzticamas un varenas sabiedroto valsts vēstniecība Rīgā. Tā pēkšņi pievienojusies Rīgas mēra Nila Ušakova provokatīvajai kampaņai, kas atbalsta "lienošo divvalodību" Latvijā. Skumji, ka kaut kas tāds noticis infokara apstākļos un ārkārtīgi brutālā Krievijas propagandas spiediena brīdī.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Latvijas demokrātiski ievēlētie likumdevēji un pēc tam arī vēlētāji tikpat demokrātiskā referendumā pārliecinoši nobalsoja par latviešu kā vienīgās oficiālās valodas statusu. Vēlētāji savu vārdu ir teikuši, un tas ir jāciena. Jo apšaubīt vēlētāju gribu nozīmē apšaubīt demokrātiju kā tādu. Rīgas mērs Nils Ušakovs ar saviem atbalstītājiem turpina provokācijas, lai faktiski sabotētu šo lēmumu (1).

Ušakovs, būdams Rīgas mērs, tātad oficiālā amatpersona, turpinājis lietot saziņā vairākas valodas. Sociālajos tīklos – "Facebook", "Twitter", "Instagram" viņš izplata paziņojumus ne tikai latviešu, bet arī krievu valodā. Par to Valsts Valodas centrs (VVC) nolēmis viņu sodīt. Ušakova rīcību nekādi nevar attaisnot, bet tā nav arī pārsteidzoša – viņa atbalsts Putina režīma propagandistiem ir zināms jau sen. Arī šajā gadījumā Ušakova un VVC konflikts nekavējoties nonāca Kremļa propokanāla "RT" uzmanības centrā, kas lieku reizi apliecina viņu ciešo sadarbību (2).

Ja Ušakova rīcība nepārsteidza, tad negaidīts pārsteigums bija kādas labas Latvijas sabiedrotās valsts vēstniecības Rīgā rīcība. Viņi tajos pašos sociālajos tīklos arī sāka izplatīt paziņojumus latviešu un krievu valodās, tādējādi nepārprotami paužot atbalstu Kremlim tik tīkamajai "lienošai divvalodības" politikai. Formāli viņiem ir tiesības sazināties ar iedzīvotājiem kādā valodā vien vēlas. Tomēr mūsu likumdošanā ir skaidri un gaiši pausts, ka Latvijā oficiālā valsts valoda ir viena – latviešu.

Protams, likumā nevar noteikti pilnīgi visas dzīves situācijas, tai skaitā diplomātiskās normas un uzvedību sociālajos medijos, tomēr būtība ir skaidra – Latvijā oficiālajā saziņā tiek lietota viena valoda – valsts valoda. Tieši to vēlētāji apstiprināja referendumā burtiski pirms pāris gadiem. Kāpēc to vajadzētu ignorēt? Kāpēc, zinot, cik jūtīgs un pat provokatīvi bīstams ir valodas jautājums Latvijā, šo noteikto kārtību vajadzēja izaicināt? Piedevām, faktiski atbalstot Ušakova klaji izaicinošo rīcību. Diplomātiem nepiedien šādi jaukties valsts iekšējās lietās. Šajā gadījumā tas ir ne tikai atbalsts vienam konkrētam politiskajam spēkam, bet tā ir arī klaja necieņas izrādīšana visiem tiem vēlētājiem, kuri valodas referendumā balsoja par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu.

Piedevām šāda rīcība ir arī vienkārši augstprātīga attieksme. Somijai, Polijai, Baltijas un citām valstīm ir ļoti smaga, vairāk nekā gadsimtu sāpīga pieredze ar nemitīgi un brutālo Krievijas rusifikācijas politiku. Somijai un Polijai šī pieredze vairāk saistās ar 19. un 20. gadsimta miju. Baltijas valstis to bija spiestas pārdzīvot vēl gandrīz visa 20. gadsimtā laikā.

Krievija krievu valodu vienmēr centusies izmantot kā ieroci – dažkārt brutālu, dažkārt provokatīvu, dažkārt manipulatīvu. Visbiežāk sajaucot visus elementus kopā. Valodas jautājums, īpaši Latvijā, ir bijis ļoti sarežģītu diskusiju degpunktā vairāk nekā divdesmit gadus. Latvijas valsts un latvieši faktiski visu laiku ir dzīvojuši saspringtā izdzīvošanas režīmā. Tā ir smaga un sāpīga pieredze.

Jāatceras, ka Latvijas valsts un latvieši kā nācija ir pieskaitāma pie vienām no visvairāk procentuālā izteiksmē cietušajām tautām Otrā pasaule kara laikā. Karš un okupācija atstāja ļoti smagas sekas, ar kurām latvieši spiesti cīnīties vēl šobrīd. Smagā demogrāfiskā problēma, kura faktiski tūlīt mūs ieraus smagā izdzīvošanas turbulences bedrē ir sekas 90. gadu ekonomiskajām sabrukumam, ko Latvijai mantojumā atstāja PSRS absurdā ekonomika.

Šobrīd latvieši ir tauta, kuras pamata runātāju skaits ir vien aptuveni 1,3 miljoni. Atšķirībā citām Eiropas tautām, latviešiem pēc Otrā pasaules kara faktiski nebija iespēja atjaunot savu tautu. Tagad ir ārkārtīgs izaicinājums un drauds, vai šīs skaitlis – 1,3 miljoni pēc burtiski pāris paaudzēm nesabruks zem milzīgā globālā spiediena – ekonomiski satricinājumu izraisītās pamatiedzīvotāju emigrācijas un trešo pasaules valstu imigrantu pieaugošas plūsmas dēļ. Piedevām, nemitīgais apdraudējums no Krievijas puses, kura ir ļoti ieinteresēta paturēt savā informatīvajā laukā pēc iespējas vairāk Latvijas pilsoņus.

Un šajā situācijā pēkšņi kādas it kā uzticamas sabiedrotās valsts diplomāti pēkšņi sāk klaji izrādīt savu atbalstu faktiskai divvalodībai. Reizēm gribas vienkārši palūgt šiem cilvēkiem, kuri pārstāv valodas ar miljardu, septiņus vai trīs simtus miljonu runātāju telpu – lūdzu, ļaujiet mums, burtiski simts reizes mazākai tautai vienkārši izdzīvot, savā nelielajā zemītē.

Ja šiem cilvēkiem, burtiski uz īsi brīdi apsildot savu degunu Latvijā, ir nepārvarama vēlme sākt pamācīt mūs, dot pārgudrus padomus, tad mums savukārt ir tiesības teikt – šīs ir mūsu mājas, mums ir demokrātiskas tiesības pašiem noteikt kārtību. Bet, ja kāds nevēlas cienīt Latvijas valsts noteikto kārtību, tad viņam būtu vēlams atgriezties tur, no kurienes nācis.

Augstprātīgi pamācītāji, kuri domā, ka var brīvi ignorēt Latvijas vēlētāju skaidri pausto gribu, nevar būt īsti un izprotoši mūsu valsts draugi. It īpaši situācijā, kad šāda rīcība klaji kalpo Kremļa propagandas mašinērijai un Ušakova partijas provokācijām.

Ja Latvijas Ārlietu ministrijā strādātu patiesi profesionāļi, tad jau pēc pirmajiem šīs vēstniecības izplatītājiem paziņojumiem "lienošās divvalodības" formātā, ministrs būtu uzaicinājis vēstnieci uz draudzīgu kafijas tasi. Bet ierēdnis, kurš augstprātīgi nolēmis iejaukties tik ļoti jūtīgajā Latvijas valsts valodas politikā, nākošajā dienā sēdētu lidmašīnā, lai dotos mājās. Gudri diplomāti zina, ka valodas jautājumos aizskart latviešus ir rīcība, kas pielīdzināma nedraudzīgam pliķim pa seju.

Šobrīd Latvija ir tieši šādu pliķi saņēmusi no sabiedrotā, kuru līdz šim uzskatījām par labu, izglītotu un gudru draugu. Kremlis noteikti priecāsies par šo negaidīto dāvanu – Latvijai sabiedrotās valsts diplomāti apzināti izvēlējušies augstprātīgi pamācošu attieksmi. Tādu, kas grauj savstarpējo uzticēšanos.

_____________________________________________________

Avoti:

1. DELFI: Ušakovs apstrīd VVC lēmumu par krievu valodas lietošanu soctīklos https://m.delfi.lv/latvija/article.php?id=47775965

2. RT: Diplomacy skulls: Riga mayor mocks official fine for using Russian language on Facebook https://www.rt.com/news/353923-riga-mayor-russian-language/

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form