Patrīcija Anna Vavilova: Vakcinēti pret korupciju
Foto: DELFI

Man ir prieks būt daļai no paaudzes, kurai, šķiet, ir izveidojusies imunitāte pret korupciju. Runājot ar šim laikam aktuāliem terminiem, gluži kā antivielas lielākajā daļā jauniešu ir vērojama neiecietība pret korupcijas pazīmēm arī pašu ikdienas solī, ne tikai noskatoties no malas uz lipīgās slimības izplatību varas gaiteņos.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Šīs antivielas izstrādājušās un nostiprinājušās vairākos līmeņos, galvenokārt kā sirdsapziņas, morāles un karmas vadmotīvs, kas neļauj pārkāpt pašnoteiktas taisnīguma barjeras un rīkoties netaisnīgi. Tās ir nevis bailes no varas iestāžu soda, bet apziņa, kas turpinās vajāt un kas bieži vien ne tikai neļauj iezagties domai par naudas pārsvaru taisnīguma kausos, bet arī izskauž toleranci pret šādām darbībām visā apkārt manītajā.

Lai arī man nepavisam negribētos vispārināt un izdalīt jauniešus kā atsevišķu sabiedrības grupu, tomēr ir jāatzīst, ka tajā valda pavisam citāda domāšana, kas atšķir paaudzes. Jaunieši ir tieši jāuzlūko kā nākotnes veidotāji, kuriem ir pavisam cits uzskats un attieksme pret darbu – viņos savtība, narcisms un egocentrisms ir pašķīdis un ir daudz zemākā koncentrācijā. Manuprāt, tas sakņojas režīma, izglītības un paaudžu maiņā, kurā vairs korupcija netiek atalgota un godīgums sodīts, kā tas bija agrāk. Ir vēlme pēc kā labāka un apziņa, ka jārīkojas ir pareizi.

Izglītība ir viens no būtiskākajiem korupcijas novēršanas aspektiem. Tomēr ir svarīgi izprast, ko nozīmē definīcija par varas ļaunprātīgu izmantošanu personīga labuma gūšanai. Definīcija ietver ne vien korupcijas problemātikas izpratni, spēju atpazīt korupcijas pazīmes, bet arī savas lomas apzināšanos korupcijas mazināšanā – ko es kā šīs valsts iedzīvotājs varu darīt, lai novērstu korupciju vai preventīvi mazinātu tās risku. Jo savlaicīgāk šī izpratne veidojas, jo lielākas iespējas izskaust tālāku korupcijas izplatību.

Jauniem cilvēkiem (un ne tikai!) uzskatāmi jāparāda, cik graujošu ietekmi uz dažādiem pīlāriem atstāj korupcija, vājinot tiesiskumu valstī kopumā. Ir jāparāda sekas, jēga un rezultāti, reāli piemēri, kā funkcionē korupcija un kādus pēc tam tik ilgi ārstējamus valsts varas orgānu bojājumus tā rada. Kamēr tas netiks izdarīts, korupcija paliek spēcīgs, tomēr tukšs un neskaidrs jēdziens, kuram nav nekādas sasaistes ar realitāti. Jauniešos jāveicina apziņa, ka ikvienas personas rīcība var stiprināt vai vājināt demokrātiju un mūsu dzīves kvalitāti Latvijā, tāpēc katra cilvēka izšķiršanās par labu tiesiskai rīcībai sniedz milzu ieguldījumu valsts stiprināšanā.

Uzskatu, ka joprojām absolūti nepietiekami skolās tiek runāts par demokrātijas pamatiem, pilsoņu līdzdalību demokrātijas procesos, kā arī to, ko nozīmē valstiska domāšana. Bieži vien skolēniem nav skaidras sabiedriskās un politiskās ētikas un morāles normas, kas ir visa pamatā. Tas ilgtermiņā "norok" jaunā cilvēka valstisko atbildību, rada vēlmi dzīvot tikai šai dienai, nedomājot par savas rīcības sekām vēlāk gan personīgā, gan valstiskā līmenī. Īstermiņa domāšanas dēļ dažkārt demokrātiskie procesi praksē izskatās dārgi un neizdevīgi, bet korupcija – ērts veids, kas ļauj procesiem notikt ātrāk un pat sildīt ekonomiku.

Šodienas rīcības saistība ar valsts attīstību nākotnē un katra tās iedzīvotāja labklājību nemaz netiek saskatīta, pat ja tieši tā ir visa pamatā. It īpaši pēdējo gadu gaitā esam bijuši spiesti pārdzīvot nepārtrauktas izmaiņas valstī un savā dzīvē, un tas rezultējies ar iekšēju pārliecību – viss var mainīties, tāpēc likumus un noteikumus nav vērts uztvert par savu personīgo patiesību un ievērot, nav nozīmes ilgtermiņa plāniem, jārīkojas tā, lai pēc iespējas ērtāk dzīvotu šodien.

Tomēr viena no labākajām iezīmēm, kuru nedrīkst noniecināt un ar kuru var ārstēt paaudzēs ciestas sāpes, kas nereti tiek nodotas arī tālāk ģimenes atvasēm, – jauniešiem teju vienmēr ir ko teikt un viņi sava viedokļa nebaidās! Ir tik jāatrod īstās tēmas, īstais veids un komunikācija, kā veidot dialogu ar jauno pilsoni. Ja komunikācija ir patiesa, viegla, nesamākslota un autentiska, tad viss notiek pats no sevis, jaunieši ar savu aktivitāti un dabisko vēlmi padarīt pasauli labāku palīdz noticēt cits citam un iedvesmo neapstāties un nebīties no nezināmā.

Vēl viens no korupcijas izplatības stūrakmeņiem ir dezinformācija – korupcijas izplatība ir tieši proporcionāla informācijas trūkumam, dezinformācija skar pilnīgi visus sabiedrības locekļus. Daudzviet izskanējusi versija, ka uzticība valdībai faktiski korelē ar iedzīvotāju vakcinēšanās rādītājiem. Iespējams. Tomēr, lai šis jautājums paliek pētnieku ziņā. Skaidrs, ka mediju vidē arvien biežāk prevalē dažādi privāto ziņu profili, kas ražo saturu daudz intensīvāk un plašāk nekā kvalitatīvi, objektīvi mediji, vieglāk nekā jebkad spējot manipulēt ar lasītājiem un sabiedrību. Pieņemot korupciju kā sociālu normu, loģiski izriet, ka cilvēks, kurš nonācis izvēles priekšā, rīkosies pēc principa – ja jau citi drīkst, kāpēc es ne? Korupcijas iemesli bieži vien ir gļēvums, neticība nākotnei, sev un valstij, kuras uzdevums ir aizsargāt katru pilsoni, tāpēc ir tik svarīgi, lai mediju vidē neobjektīvas ziņas un viedokļi, kas atbalstītu šādu iemeslu izplatību, neņemtu virsroku.

Liels sasniegums un uzteicams solis pretī atklātībai, kas kausē korupcijas aisbergus, ir arī Trauksmes celšanas likums. Tā ir reāla iespēja ikvienam manāmi veicināt likumīgu, godprātīgu, atklātu un pārredzamu iestādes darbību, izmantojot tiesības brīvi paust savu viedokli. Esmu saņēmusi ziņas arī no saviem sekotājiem Instagram, kuri vaicā pēc padoma – vai tiešām būs tā, ka viņu identitāte tiks aizsargāta, ja viņi ziņos par pārkāpumiem. Tas liecina, ka informētība par likuma piedāvātajām iespējām ir, arī jauniešu vidū, tomēr joprojām lielā daļā cilvēku trūkst zināšanu likuma lietošanā, tāpēc tā normas vajag vairāk izskaidrot, lai cilvēkos raisītu uzticību un kliedētu bailes uzticēties valstij. Ikvienā situācijā galvenais ir katra cilvēka izvēle – cik atbildīgi pret sabiedrību vai uzņēmumu viņš rīkojas. Ja godaprāts un atbildība pret sabiedrību ir augsta, tad arī gadījumos, kad cilvēka rokās ir vara un plašas iespējas brīvi pieņemt lēmumus un nav adekvāta soda draudu, persona neizmantos šo situāciju ļaunprātīgi.

Korupcija ir arī sirdsapziņas jautājums, tomēr ar korupciju nevar cīnīties, sludinot, ka problēma ir amatos izvēlēties pareizos cilvēkus. Jāatzīst, ka ir gluži bezjēdzīgi karot ar cilvēku vēlmi gūt personīgu labumu. Cīņa ar korupciju būs veiksmīga tikai tad, ja tiks izveidota sistēma, kas nepieļauj varas ļaunprātīgu izmantošanu un izslēdz maksimālu skaitu šādu iespēju, bet gadījumos, kad tas nav iespējams, paredz skaidras un nesaudzīgas soda sankcijas, kas strādā arī praksē.

Tas, cik veiksmīgi un cik ātri mums izdosies gūt reālus panākumus korupcijas apkarošanā, lielā mērā ir atkarīgs no valsts darbinieku un politiķu gribas un spējas rīkoties, bet vēl jo vairāk – no katra sabiedrības locekļa drosmes un uzņēmības, no spējas noticēt pašam sev. Aicinot ikvienu cilvēku neklusēt par korupcijas radītajiem pārkāpumiem, es vienlaikus nosodu bezatbildību, ar kādu pieradis rīkoties dažs politiķis, neziņojot un izturoties ar toleranci pret noziegumu, un reāli radot auglīgu augsni, lai šādi pārkāpumi turpinātos.

Lai arī cik klišejiski tas skan, ir būtiski apzināties, ka cīņa ar korupciju nebūt nav vienas dienas darbs, tas ir ilgstošs, konstants, atbildīgs un ārkārtīgi svarīgs, jo arī korupcijas izplatība ir gluži kā varen lipīga slimība, taču pret to mūsu rīcībā nav vakcīnas, kas uz visiem laikiem novērstu inficēšanos. Tomēr ir droši paņēmieni, kas ievērojami samazinās saslimšanas iespēju – slēgtos kabinetus vēdināt arvien biežāk un nesveicināt cilvēkus, par kuru roku tīrību ir šaubas!


Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form