Pauls Bankovskis: Mūzika un vārdi
Foto: Publicitātes foto

Ar labu nakti, Latvija! / Es Tevi mīlu! / Patiesība ir smaga / Visiem, kas pēc tās tiecas, / Agri vai vēlu / Mazliet jāpieliecas. Guntars Račs (facebook.com/guntars.racs). Publicēts no mobilā telefona.

Beļģu gleznotājs Renē Fransuā Gi­slēns Magrits (1898-1967) 30 gadu vecumā uzgleznoja gleznu "Attēlu nodevība". Tajā uz gaiša fona bija atainota koka pīpe, bet zem tās tādā kā pamatskolnieka rokrakstā pierakstīts: "Šī nav pīpe." Jau vēlāk dažādi gudrinieki - teiksim, Mišels Fuko - šai glezniņai veltīja ne vienu vien rakstu rindu, taču tās visas bija vien komentāri patiesībai, kas viegli bija saskatāma jau pašā attēlā. Uz audekla ar krāsām uztrieptā pīpe nebūt nav pīpe, tas ir tikai pīpes attēls, pīpes sajūta, nojausma vai vēl kaut kas netveramāks. Pamēģiniet to piebāzt ar tabaku, reiz esot teicis Magrits, un jūs paši par to pārliecināsities. Līdzīgi uzzīmētai pīpei (vai, kā atceramies, uz audekla uzgleznotām liesmām Buratino Karlo tēta kamīnā), arī daudzas citas lietas bieži vien mēdz tikai pēc kaut kā izskatīties, taču patiesībā ir kas pavisam cits.

Spilgts šādas parādības piemērs ir tas, ko latviešu valodā pieņemts dēvēt par dziesmu tekstiem. Pievērsiet uzmanību - atšķirībā no laikiem, kad garmataini un ūsaini latviešu rokmūziķi uzskatīja par pašsaprotamu savu dziedamo meklēt Ārijas Elksnes vai Māra Melgalva dzeju krājumos (un tātad izdziedāja dzeju), nu jau puslīdz iegājies, ka ar dziedamo vārdu meklēšanu un pierakstīšanu nodarbojas mūziķi paši vai viņiem tuvu stāvošas un šajā arodā roku ievingrinājušas personas.

Tradicionāli šos vārdus (tas ir vēl viens dziedāšanai paredzētu tekstu apzīmējums - ir mūzika un ir vārdi) ir pieņemts rakstīt dažāda garuma rindiņās, kārtot pantos, meklēt noteiktu ritmu un dažkārt arī atskaņas. Tās visas ir darbības, ko piekopj arī dzejnieki. Un nav nekāds brīnums, ka šādi dziesmu vārdi jeb teksti, uzrakstīti uz papīra, patiesi sāk izskatīties pēc dzejoļiem.

Saprotams, autoriem kādā brīdī var rasties kārdinājums uz pašu rakstītajiem dziesmu vārdiem tā arī palūkoties, dažkārt tos pat apkopot un izdot grāmatās. Savukārt viņu daiļrades cienītāji tad nu grāmatas var pirkt un priecāties, ka mūziķis X ir ne vien lieliskas balss īpašnieks, labi izskatās uz skatuves un vispār ir brīnišķīgs cilvēks, bet ir arī dzejnieks. Lai gan viss iepriekš minētais mēdz notikt atkal un atkal - gan Latvijā, gan citur plašā pasaulē -, nav nekāds noslēpums, ka par dzeju šos tekstus "īstās" dzejas cienītāji parasti neatzīst. Labi zināms izņēmums varbūt ir Bobs Dilans, dažkārt dzeja tiek pieminēta, arī apcerot Leonarda Koena dziesmu tekstus.

Koena piemērs ir interesants. Dzies­mu rakstīšanai un dziedāšanai viņš pievērsās tikai pēc tam, kad pēc pirmo dzejas un prozas grāmatu iznākšanas saprata, ka ar rakstniecību neko daudz nav iespējams nopelnīt. Tad nu viņš ķērās pie paša rakstīto vārdu ietērpšanas mūzikā, un panākumi ilgi vairs nebija jāgaida. Tagad, palūkojoties uz šo Koena karjeras lēcienu no pamatīga attāluma, varētu rasties aizdomas, ka pārvēršana par dziesmas tekstu spēj izglābt vai pat iecelt izcilības saulē arī viduvēju dzeju. Jau iztēlojos visu Koena daiļrades cienītāju sašutumu (labāk laikus atzīšos, ka arī pats esmu viens no viņiem un Koena 1967. gada debijas albumu "Songs of Leonard Cohen" vēl joprojām uzskatu par lielisku), taču, izrādās, pie līdzīgām pārdomām neesmu nonācis viens. Leonarda Koena dziesmu teksti nenoliedzami ir ievērojami pārāki par daudzu citu viņa laikabiedru un pēcteču dziesmu vārdiem. Tomēr, kā rakstīja kāds recenzents par nesen iznākušo Silvijas Simonas Koena biogrāfiju "I'm your man", atrauti no mūzikas un nodrukāti, piemēram, dzejoļu krājumā, tie tomēr bieži vien šķiet plakani, piebārstīti banalitātēm un paši par sevi dzīvot nespējīgi. Lai gan formāli tie it kā ir dzeja, šos pantus nebūtu iemesla uzskatīt par labu dzeju, bet gan jau būs arī tādi dzejas pūristi, kas turēsies pie pārliecības, ka tā vispār nav dzeja.

Es negrasos ieslīgt pārspriedumos par to, kas ir un kas nav dzeja un kā izmērīt tās "labumu" (drošākais līdzeklis, visticamāk, ir vecais labais paņēmiens nogaidīt gadus 100 un tad palūkot, vai pantus kāds vēl vispār atceras un lasa).

Laiku pa laikam sociālajā tīklā Facebook publicētie Guntara Rača pantiņi mani drīzāk pamudināja pievērst uzmanību šīm rakstīto tekstu un mūzikas attiecībām, kas kaut kādu iemeslu dēļ pārsvarā ir vienpusējas - ja par labu uzskatītu dzeju izdziedāt bieži vien izdodas ar atzīstamiem panākumiem, tas nebūt nenozīmē, ka pat izcilu dziesmu vārdi kļūst par tikpat izciliem dzejas paraugiem tāpēc vien, ka vokāli instrumentālais sacerējums ir izrādījies populārs, ticis augstu vērtēts pie kritiķiem vai pat pieskaitīts klasikai.

Pamācošs piemērs ir operu libreti. Interesanti, ka vārds ir cēlies no itāļu libretto, kas ir deminutīvs no libro jeb grāmatas, tātad tā ir tāda ne gluži par pilnu ņemama grāmatele. Un, lai arī opermākslas cienītāju pasaulē netrūkst, pat starp viņiem droši vien retums ir tādi, kas iecienītāko āriju tekstus mēdz pārlasīt, uztvert un izbaudīt "kā dzeju".

 

Facebook lietotājs Guntars Račs (sprie­­­­­­žot pēc citiem ierakstiem, kas galvenokārt ir veltīti Latvijas popmūzikas aktualitātēm, šis profils nav viltus identitāte) laiku pa laikam diezgan regulāri mēdz publicēt īsus pantiņus, kas allaž sākas ar patosa pilnu rindu: "Ar labu nakti, Latvija!" Nav noslēpums, ka Račs ir viens no ražīgākajiem dziesmu vārdu autoriem Latvijā - reizēm pat šķiet, ka vismaz kādu dziesmu ar viņa tekstu kaut reizi dziedājis ikviens Latvijas populārās mūzikas izpildītājs. Darbaspējas nav grēks, un godīgi nopelnīts maizes rieciens ir tikums.

Cik zinu, šie "Ar labu nakti, Latvija!" pantiņi vismaz pagaidām nav pārtapuši kādas dziesmas, oratorijas vai kāda cita muzikāla sacerējuma tekstā, tāpēc, jādomā, tie varētu būt pieskaitāmi "paša rakstītajiem dzejoļiem ārpus dziesmu melodijām", no kuriem labākos, kā vēstīja Latvijas Avīze, "Guntars Račs šogad iecerējis apkopot dzejoļu krājumā, ko sola atvērt rudenī festivālā Bildes".

"Esmu izvēlīgs," Račs stāsta avīzei. "Negribu rakstīt tekstus, piemēram, kaut kādam deju mūzikas bītam, kurā nav melodijas. Man ir svarīgi, lai šo dziesmu vienmēr varētu nospēlēt uz klavierēm, atmetot jebkādu bītu. Man ir svarīgs vārds. Svarīgi, kā šis vārds lokās, vai tam visam kopā ir kāda jēga. [..] Mani dzejoļi pārsvarā ir četrrindes, katrā ziņā ne vairāk par astoņām. Kopš sāku rakstīt 80. gados, ir iekšēja sajūta, ka visu varu un gribu pateikt šajās četrās rindās. Dažreiz pietiek ar divām rindām, ja vārdi pareizi ieguļas. Ja to nevar, tad labāk nedaru vispār."

"Turcijā vai Amerikā, Krievijā vai Mozambikā/ Sieviete ir skaista plika - tas ir arī viss," tās, iespējams, ir vispazīstamākās un dažādos sabiedrības slāņos visskaļāk izkliegtās Guntara Rača rindas, kas kļuva par Boba Geldofa "The Great Song of Indifference" latviešu versijas tekstu. Atšķirībā no Geldofa oriģināla, kas ironiski raizējās par Trešās pasaules problēmām, pasaules politisko, ekonomisko un ekoloģisko krīzi, latviešu versijā skan piezemēta un ikvienam latvietim kaut vai pastarpināti pazīstama nelikšanās ne zinis par apkārt notiekošo, nedomāšana un ironijas neiespējamība: "Man vienalga, vai ir piens,/ vai ir ledusskapī desa,/ Kamēr dzīvoju es viens,/ Man vienalga viss./ Man vienalga, kādā mēlē/ radio un TV dzied,/ Nepiedalos šajā spēlē,/ man vienalga viss."

Un, iespējams, smagā patiesība, pēc kuras tiecoties, "visiem [..] agri vai vēlu mazliet jāpieliecas", ir pavisam vienkārša:

"Kāpēc man nav sarkans Mercedes/ Rolex pulkstenis no zelta/ Kāpēc man nav dzeltens aeroplāns/ Kurā tevi sēdināt."

Tags

Guntars Račs Pauls Bankovskis
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form