Uz metāla barjeras jāteniski sēž pensionāre bez atstarotāja. Nupat viņa pārskrējusi trim joslām un tagad cenšas šķērsot nožogojumu. Garais mētelis laikam kaut kur aizķēries, un viņa netiek ne turp, ne atpakaļ. Žvīks, es pabraucu garām. Un acumirklī viņu aizmirstu. Te viņa bija, te viņas vairs nav.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Saskaņā ar Latvijas ceļu satiksmes noteikumiem diennakts tumšajā laikā ārpus apdzīvotām vietām un arī apdzīvotās vietās, ja ceļš nav pietiekami un vienmērīgi apgaismots, gājējiem, kas pārvietojas pa brauktuvi vai nomali, jālieto gaismas atstarotājs vai cits gaismu atstarojoša materiāla elements. Vai jātur rokā iedegts lukturītis. Tantei nemanīju ne elementu, ne lukturīti. Taču viņai pilnīgi noteikti trūka vēl kaut kā. Lai nokļūtu no punkta A uz punktu B, viņai nebija citas iespējas.

Pēc kāda laika, kad vairākas tantes būs nobrauktas, tur ierīkos pāreju – ne jau tiltu vai tuneli, bet parastu pāreju. Gājēju tilts vispār pēdējo piecpadsmit gadu laikā uzcelts laikam tikai viens. Vārdu sakot, ierīkos pāreju – uz šosejas, ceļa posmā, kur atļautais braukšanas ātrums ir 70 kilometri stundā. Uzkrāsos uz asfalta svītras, uzliks zīmi, varbūt ierīkos papildu apgaismojumu, stabā iekarinās mirgojošu dzeltenu signālgaismu. Līdz ar to par gājēju būs padomāts, viņam būs ierādīta vieta. Un gājējs, to apzinoties, drošā solī dosies pāri. Tāpat kā viņš radis pilsētas centrā, kur automašīnas pārvietojas divreiz lēnāk. Kā tāds tomāts tajā vecajā anekdotē par diviem lidojošiem tomātiem.

Kājāmgājēja drošības sajūta būs māns, jo domāts būs ne jau par viņa, bet autobraucēja labsajūtu. Arī lieliskā ideja, ka visiem kājāmgājējiem būtu jānēsā dzeltenu atstarotāju kauna zvaigznes, var ienākt prātā tikai autobraucējam. Tādam, kas savā landroverā vai mersedesā akli traucas pa šauru noasfaltētu svītru, un uz dubļainās nomales reizēm samana pelēkus bezkrāsas tēlus, kaut kādus ceļmalā salstošus cibiņus. Skaidrs, ka tādiem visādiem uz asfaltētās ceļa daļas nav ko rādīties, viņu vieta ir uz nomales, renstelē. Saniknoto autobraucēju, kas sludina, ka “bojāgājējiem” pie apģērba un skolēnu mugursomām būtu jākabina (vai varbūt pat jāiestrādā drānās) atstarotāji, nodarbina vien paša ērtības – kurš gan grib kādu notriekt, iedauzīt mašīnas skārdu, sasist vai ar asinīm notašķīt stiklus, tad vēl ķēpa ar policiju, apdrošinātājiem un sirdsapziņu.

Ja manī mītošo autobraucēju patiesi uztrauktu nevis savas, bet gājēju gaitas, es ciniskā apzinīgumā nesludinātu atstarotāju lietderību, bet dibinātu atbalsta fondus cilvēka cieņu neaizskarošas sabiedriskā transporta sistēmas izveidei, ietvju un velosipēdistu celiņu izbūvei, galu galā – kopējās labklājības pieauguma veicināšanai, lai ikvienā valsts mājsaimniecībā varētu atļauties vismaz vienu automašīnu. Taču tas mani neinteresē. Manā kartē neeksistē tumši kakti, uz kuriem kādreiz vismaz varēja nokļūt ar divreiz dienā kursējošu satiksmes autobusu vai vilcienu, bet tagad – tikai kājām pa tumšu ceļmalu.

Ceļu policijas biroja priekšnieks Edmunds Zivtiņš laikrakstā “Diena” stāsta, ka statistika par notriektajiem gājējiem Latvijā esot dramatiska – 2005. gadā Latvijā miruši ap 160 gājēju un nevienam neesot bijis elementa vai lukturīša. Ņemot vērā šo skaitli, cilvēkam, kas Latvijā tumsā iet pa neapgaismota lauku ceļa nepareizo – labo pusi, izredzes tikt notriektam esot 1 pret 10, kamēr Eiropā – tikai 1 pret miljonu. Ne vārda par to, ka citviet Eiropā pa neapgaismotu lauku ceļu nepareizajām pusēm cilvēki varbūt nemaz tik bieži neklaiņo. Latvijā izveidojusies apbrīnojami šķiriska sabiedrība. Valda autobraucēji, un dzīvo gājēji; ir tie, kas pavēles dod, un tie, kas tās spiesti pildīt. Nekādas vidusšķiras nav. Ja nu vienīgi par tādu mēģina uzskatīt to pilsētnieku daļu, kas ik dienas pārvietojas maršruta mikroautobusos. Ar kājām staigāt vairs neprot, taču arī autobraucēju pulkam viņus pieskaitīt nevar – gan tāpēc, ka viņi paši tos busiņus nevada, gan tāpēc, ka pašu busiņu vieta transporta līdzekļu hierarhijā ir viņpus jebkādas sakarības. Nu un tad vēl tādi īpatņi ar nenostabilizējušos psihi kā es – autobraucēji, kam tīri labi patīk staigāt.

Autobraucējs manī čukst, ka labo nodomu vārdā varētu ieviest likuma normu, kas par pārvietošanos bez atstarotāja draudētu ar nekavējošu arestu. Un ieslodzījumu. Piemēram, uz kādam diennaktīm 15 – līdzīgi, kā tas ir par braukšanu dzērumā. Par atstarotāju nelietošanu pērn visā Latvijā esot sastādīti 4450 administratīvie protokoli. Vai varbūt vispār nav jēgas ķēpāties ar tiem atstarotājiem, bet izķert viņus visus uzreiz? Vienalga – ir viņam tas atstarotājs, vai nav. “Es gribēju izlēkt no mašīnas un… iegrūst viņu tai sniegā… lai viņš vienreiz…,” radio stāstīja kāds šoferis. Gājēju jautājums prasīties prasās pēc galīgā atrisinājuma.

Toties manī mītošais gājējs ar labpatiku atceras vasaru Amerikā, Hundzonas ielejā, kad aizstaigāju pāris jūdzes līdz tuvējai kapsētai. Starp kapiem bija ar automašīnu izbraucami celiņi. Pēc tam aizgāju arī līdz netālajai apdzīvotajai vietai, kas atšķirībā no četrdesmit kilometru tālās dzelzceļa stacijas, bija kājāmgājējam veicamā attālumā. Tur bija pasts un lielveikals. Uz veikalu vienīgais biju atnācis kājām. Garāmbraucēji mani aplūkoja kā trako. Piebremzēja, dažs gandrīz vai apstājās, kāds uzpīpināja. Kājāmgājējs laikam tur nebija manīts gadiem. Un nebija jau arī īsti kur likties – ceļa asfaltētā daļa tik šaura, ka vietas pietiek tikai divām pretī braucošām mašīnām, nomales tikpat kā nekādas, bieži vien slīpas un akmeņainas. Ceļa zīmes brīdināja: “Low Shoulder”1 Tur jau pat braucējiem jāuzmanās, ceļam pārāk šauri kamieši. Ceļa līkumā grāvī gulēja beigts skunkss. Gabaliņu tālāk kā baiss atgādinājums par iespējamo gājēja likteni – sadragāts oposums. Ja kāds gribēja pastaigāt, kāpa mašīnā, brauca uz tuvējiem Katskiliem un nodarbojās ar staigāšanu kā sportu. Ar sportu aptuveni tādā pašā nozīmē kā vārdu savienojumā “sporta ratiņi”.

Kad iznācu no veikala, stāvlaukumā ielīgoja prāvs, apbružāts un krietni vecs auto. No vadītāja vietas gausi izkūņoja sirma dāma. Ar grūtībām izslējās, nostutēja uz asfalta staigājamo krāģīti un nāca uz veikalu. Pagāja kādas piecpadsmit minūtes, iekams sirmajai kundzei izdevās pievārēt tos dažus desmitus metru līdz veikala ieejai. Atvērās un atkal aizbīdījās automātiskās durvis.

Kaut kas nedabisks tomēr tajā visā bija. Es domāju – pārvietošanos kājām.

__________________________
1 Burtiski – zemi pleci (angļu val.).

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form