Pauls Bankovskis: Nomudžināts un sunīts
Foto: LETA

"Kā jau bija sagaidāms, Nacionālās apvienības (NA) Saeimas deputātu ierosinājums Krimināllikumā pielīdzināt valsts valodas zaimošanu citu valsts simbolu (karoga, himnas, ģerboņa) zaimošanai interneta sociālajos tīklos izraisījis liberāli noskaņotu cilvēku ķiķināšanu un ironiju, kam labprāt pievienojušies arī atsevišķi valdošās koalīcijas politiķi. "Nošaujot uz vietas vai tikai izraujot mēli?" par NA aktivitātēm uzjautrinās deputāts Aleksejs Loskutovs (Vienotība) un piebilst, ka "NA rīdzinieki K. Ulmaņa tradīcijās varēs apgalvot, ka ventiņi, nerunājot jau par latgaļiem, zaimo valsts valodu". Loskutovs un citi komentētāji ironizē, ka tagad par kriminālu pārkāpumu varētu kļūt arī žargonvārdu lietošana, izloksne, akcents vai gramatikas kļūdas." Latvijas Avīze, 7. martā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Nacionālās apvienības ideja par likumu, kas ļautu spriest bargus sodus valsts valodas zaimotājiem, esot dzimusi pēc referenduma par otras valsts valodas ieviešanu. Internetos publicētā videoklipā kāds krievu valodā runājošs vīrietis Dublinā pie balsošanas iecirkņa esot lamājies un pilnīgi nesodīti latviešu valodu apsaukājis par "suņu valodu".

NA politiskie pretinieki un daudzi citi gan iebilda, ka šādu likumu būtu ārkārtīgi grūti iedzīvināt, jo zaimošana valodai veltītos izteikumos vai pašas valodas lietojumā būtu juridiski sarežģīti nosakāma. Arī Vienotību pārstāvošā Alekseja Loskutova uzjautrināšanās nav bez pamata, un ar to es nedomāju faktu, ka viņš vēl arvien latviešu valodā runā ar stipru akcentu un kādā jaukā brīdī NA saskaņā ar iztēloto jauno likumu varētu ienākt prātā arī Loskutovu apsūdzēt valodas zaimošanā.

Nepatikšanas sākas jau ar pašu vārdu "zaimot". Tas it kā esot aizguvums no igauņu valodas, bet varbūt no lībiešu. Sõimama igauņu mēlē nozīmē "lamāt, sunīt; noniecināt", bet lībiešu suoimõ - "lamāt, ķengāt" (somu soimata - "bārt, pārmest, nosodīt"). Tomēr Konstantīna Karuļa "Latviešu etimoloģijas vārdnīcā" tiek pieļauts, ka zaimošana varētu būt arī cēlusies no lietuviešu žaimoti - "pīt, tīt, jaukt, mudžināt". "Zaimotājs", "zaimošana" pirmoreiz minēts 17. gadsimta vārdnīcās, bet "zaimi" un "zaims" latviešu valodas rakstos parādās tikai 19. gadsimtā.

Lai vai kā, dzidras latviešu valodas piekritējiem, līdzīgi Gata Šmita izrādes "Pirmie aplausi" 13. gadsimtā dzīvojošajiem latviešu priekštečiem uz Jaunā Rīgas teātra skatuves, drošības labad būtu jāatsakās no šādiem un citādiem svešvalodu uzslāņojumiem un aizguvumiem. Sodi tad būtu jāparedz nevis par zaimošanu, bet, piemēram, par valodas sunīšanu, kas, starp citu, pieminētajā Dublinas precedentā būtu arī krietni vien trāpīgāk.

Sarūgtināts par Loskutova izteikumiem, "valodas zaimošanas likuma" ierosinātājs Raivis Dzintars sūkstījās: "Viens no efektīvākajiem veidiem, kā iznīdēt nepatīkamu ideju, ir jau pirmsākumos novest to līdz absurdam, ko pašlaik publiskajā telpā dara liberāli un kosmopolītiski noskaņoti ļaudis."

Apzināti vai neapzināti Dzintars gan nedaudz deformē jau kopš seniem laikiem rētorikā pielietotā reductio ad absurdum paņēmiena jēgu. Novešana līdz absurdam (jeb neiespējamajam) nebūt allaž nenozīmē kādas patiesības vai visiem noderīgas idejas noniecināšanu vai izsmiešanu, pārvēršot to absurdā. Sakot "ja tantei būtu riteņi, viņa būtu tramvajs", netiek apšaubīta vai izsmieta ideja par tramvajiem kā ar riteņiem aprīkotām tantēm, bet drīzāk aizrādīts, ka riteņi nav tramvaja vienīgā pazīme.

Tāpat fakts, ka Loskutovam vai kādam citam ir tik viegli vilkt uz zoba Dzintara ideju, liecina ne tik daudz par viņu rētoriskajiem paņēmieniem vai viņu politiskajiem uzskatiem, bet gan par pašas "valodas zaimošanas likuma" idejas nepamatotību, vājumu un, ja tā var teikt, neizdomātību līdz galam.

Personām, kas ierosina likumu grozīšanu vai jaunu rakstīšanu, it kā būtu jāzina jau spēkā esošie likumi. Latvijas Republikas Krimināllikumā ir 78. pants, kas paredz sodus par nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšanu. "Par darbību, kas apzināti vērsta uz nacionālā, etniskā vai rasu naida vai nesaticības izraisīšanu, - soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz sešdesmit minimālajām mēnešalgām."

Var piekrist uzskatam, ka Latvijā eksistējošā likumdošana ir visai robusta un neļauj reaģēt uz visiem naida kurināšanas un nesaticības izraisīšanas gadījumiem, jo, kā vēl pirms pieciem gadiem rakstīja jurists un politiķis Andrejs Judins (Vienotība): "Latvijas Krimināllikumā atspoguļojas ļoti šaurs skatījums uz naida kurināšanas problēmu. Likumdevējs ir atzinis par nepieļaujamu un sodāmu nacionālā (1), rases (2) un reliģiskā (3) naida kurināšanu, tomēr nekriminalizē radikālu domu paušanu un naida kurināšanu pret cilvēkiem to seksuālās orientācijas, pilsonības, dzimuma, valodu u.c. faktoru dēļ. Turklāt gadījumos, kad persona var tikt sodīta par naida kurināšanu, vienīgā paredzētā valsts reakcija uz attiecīgām darbībām ir saistīta ar personas saukšanu pie kriminālatbildības. Tā draud gan rūdītiem naida kurinātājiem, gan nenobriedušām personām, kuru darbība objektīvi nerada sabiedrībai lielu kaitējumu. Ir acīmredzami, ka atbildības diferencēšana, paredzot iespēju sodīt pārkāpēju gan krimināli, gan administratīvi, varētu efektīvāk apkarot naida kurināšanu."

NA likumdošanas iniciatīva nav mēģinājums tā vai citādi novērst šīs likumu nepilnības, bet ierosinājums jau esošās diezgan rupjās un ierūsējušās skrūves piegriezt vēl drusku ciešāk, turklāt paslepen tam izmantojot nevis atbilstoša izmēra skrūvgriezi, bet gan āmuru.

Jo kuram gan latviešu valodā runājošajam kaut mazdrusciņ nerūp latviešu valodas liktenis. Tomēr, lai cik ļoti tas kādu arī nodarbinātu, skaidri un tiesas zālē pamatojami definēt, kas ir un kas nav latviešu vārdos ietērptas izteiksmes sunīšana, varētu būt gandrīz tikpat neiespējami kā pornogrāfiju atšķirt no mūsdienu mākslas (kā zināms, mūsu tikumības un tiesību sargiem tā arī neizdevās pat izveidot komisiju, kas ko tādu spētu). Ar valodu varbūt arī sekmētos drusku labāk. Galu galā, tā ir kā arhitektūra - to lieto visi, un ikviens jūtas tiesīgs spriest, vērtēt un kritizēt. Taču pat iztēlojoties, ka NA izdotos izveidot "zaimošanas komisiju", tai būtu jāspēj izlemt, kas ir lielāka zaimošana - kāda deputāta vai televīzijas žurnālista akcents vai konsekvents "kad" ikviena "ka" vietā.

Bet atgriezīsimies vēlreiz valodas referenduma dienā un Dublinā pie tā balsošanas iecirkņa un pamēģināsim saprast tur izkliegto. Neglaimojošajam raksturojumam šis rupors nebija izvēlējies kaut kādus fonētiskus vai lingvistiskus un tieši ar valodu saistītus argumentus. Lai izteiktu savu attieksmi pret latviešu valodu, viņš izvēlējās nievājošā apzīmējumā nodēvēt pašus valodas lietotājus. Jāņem vērā, ka arī tādi apšaubāmi izteikumi kā "žīdu valoda", "nēģeru valoda" vai "fašistu valoda" ne tik daudz izsaka kaut ko par kādu konkrētu valodu (vai to zaimo), cik parāda hipotētiskā runātāja attieksmi pret personām, kas vienā vai otrā valodā runā. Tieši šādiem gadījumiem droši vien ir paredzēts jau pieminētais Krimināllikuma pants.

Viss šis valodas sunīšanas stāsts nebūtu lielas ievērības vērts, ja vien neatspoguļotu kādu būtisku politiķu dienaskārtības daļu. Es apzināti izvēlējos vārdu "dienaskārtība", nevis "darbs", jo ar kaut kādiem tiešiem vēlētāju vajadzībām, vēlmēm vai cerībām atbilstošiem pienākumiem un darbiem šai rosībai parasti nav nekāda sakara. Tā ir puslīdz regulāra "nākšana klajā" ar dažādām no gaisa grābtām problēmām un to "risinājumiem", izraisot kārtējo politisko "debati", kuras vienīgais ieguvums ir neglābjami zemē nomests savējais, savu politisko oponentu un visu pārējo interesentu laiks. Un tā, lūk, gan ir vistīrākā zaimošana.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form